SALDĀ INDES GARŠA jeb ZĪDKOKA OGU, CUKURA UN KRĀSU LABPRĀTĪGĀ GŪSTĀ
Tuvojoties gada izskaņai, galvā grozās visādas eksistenciālas domas, tai skaitā mūžīgais – būt vai nebūt. Šoreiz gan vairāk kūku ēstuvju sakarā. Kas tad īsti notiek šajā lauciņā? Vecie buki vai, pareizāk sakot, stirnas... KŪKOTAVA, BEZĒ, kārtainās mīklas paradīze CADETS DE GASCOGNE, postpadomju produktu kalve MĀRTIŅA BEĶERJA, smalko aprindu ARBOOZ uzpūsto, krāsaino smēde BAKEBERRY. Nerunāsim nemaz par Lido, Staburadzi, Lage un vēl dažādiem masu produkcijas ražotājiem un bulciņu cepējiem, arī par tādiem, kas nekur tālāk par pašu primitīvāko gan sortimentā, gan garšā nav tikuši. Un jā, protams, ka nedrīkst aizmirst arī par latviešu nacionālās kūkas – eklēra – milzīgo nozīmi mūsu keikkultūras lauciņā (pie kā jūtos mazliet, mazliet pielicis pirkstu... vai vismaz ļaujiet man tā domāt) FAT CAT un RAUNAS DĀRZA personā.