RĀMEN-ĀMEN, AUSTRA PUNKTS UN BEIGAS.
Koroče tā! Pēc visa, kas sekos, varbūt uzreiz labāk būtu doties nolūgties pie Krišnām un tad pa taisno uz Gauju pieliet smadzenes. Kas mani attur no izvemšanās publiskā vietā? Ja neskaita iedzimto inteliģenci, takta izjūtu un vispār? Tad būtībā nekas! Mazliet raustos no municipālās policijas, jo reāli negribu skaidroties ar čaļiem formās, par to kāpēc stāvu pie staba Rīgas centrā un aizgūtnēm laižu pār lūpu. Ka ne jau esmu degradējies vai salietojies, bet vienkārši man apriebies ēst visus tos sūdus, maksāt par tiem un pēc tam vēl apmazgāties, kad visādi idiņi mani aplej ar samazgām par to, ka man tā ir sanācis! Nu, ka neesmu ar mieru ka tā ir! Nu, jūs jau saprotat!
BITĪT KAPOS... JEB SADZĪVISKAS AINIŅAS AR BEIGTU LOPU
Šoreiz neesmu īsti uz pļāpāšanas viļņa. Nav jau
tā, ka būtu apvainojies vai iegrimis grūtsirdībā. Nē, vienkārši
rakstu tomēr par ēdienu un šī reiz ir tā reize, kad viss cits būtu
lieks. Pats ēdiens jau deva tik daudz vielas rakstīšanai, ka
gandrīz būtu lieki ko
piebilst...
Švaks ēdiens restorānos nu jau kļuvis
par normu, un attaisnojumi tam ir vienmēr, un, spriežot pēc tā, ka
ciet aizveras tikai daļa, švaka ēdiena cienītāju rindas neplok. Tā
diemžēl ir mūsu dzīves realitāte – nevis naudas trūkums, bet gan
pilnīga neizpratne par to, par ko vispār ir vērts
maksāt.