LAI DZĪVO ITĀĻU KARALIS!!! ITALISSIMO!!!
Nu, tā. Ļoti gribas ķerties vērsim uzreiz pie
ragiem, bet nedrīkst novirzīties no iemītās taciņas, un pirms tam
mazliet jāuzsit klačiņa.
Tāds zīmīgs laiks mums visiem un,
atkarībā no savas patriotisma pakāpes, to cenšamies arī parādīt
visiem apkārtējiem. Protams, jauki, ka varam paust savu viedokli
publiski un nospļauties par to, ka tas visiem ir pie kājas un ka
nekas tāpat nemainīsies. Jauki, ka varam izlikt publiskai apskatei
savas sarkanbaltsarkanās kotletes, cepumiņus vai kūkas un
izlikties, ka tādējādi paužam savu patriotismu, nevis vienkārši
piesedzam savu triviālo tā (patriotisma) izpratni. Atstāšu to katra
paša ziņā, lai gan pats tā īsti
gan nesaprotu, ar ko simtgade atšķiras no deviņdesmit septiņgades
vai no simtu četrgades, bet saprotu to, ka
patriotisms vispārākajā
pakāpē acīmredzot
izpaužas tieši apaļajos gadskaitļos. Jo kā gan citādi, neskatoties
uz visiem sūdiem, tāds piķis tiktu atvēlēts šaušanai gaisā,
dekorācijām un visam pārējam, kam it kā vajadzētu atspoguļot mūsu
mīlestību un lepnumu par šo valsti. Īsti nesaprotu, kāda tāda
mīlestība un lepnums caur to tiek eksponēti.