PĪLES KRŪTIŅA AR NIMBU AP.... JEB DIEVIŠĶĀ GAISMA ST.PETRUSĀ
Pat nezinu, vai manā leksikā atradīsies pietiekami daudz pozitīvas nozīmes vārdu šim rakstam! Kaut kā sanāk, ka realitātē tik reti ir, par ko sajūsmināties, ka beigās paliek vien daži vārdi, pamatā krievu valodā, ko universāli var pielietot gan sajūsmas, gan pretējā gadījumā! Tomēr šoreiz mēģināšu paplašināt savu lietojamo pozitīvo vārdu klāstu, lai nejauši neaizskartu kāda lasītāja trauslās inteliģences stīgas un, lai vienkārši patrenētos būt pozitīvam. Pamatoti, protams!
Bet pirms tam... kā jau tas pierasts, mazliet papļāpāsim par dzīvi. Pilnīgi iedomājos, kā uzsitiet man pa plecu, ielūkojaties acīs un jautājat: "Kas šoreiz uz sirds, mans ēšanas pasaules labākais draugs?" Nu, jā, nekas cits neatliek kā vien izspēlēt dažādas ainiņas iz mūsu iedomātās kopdzīves, tomēr nenoliedzami, ka kaut kādā īpašā veidā esam taču ļoti tuvi, tāpēc nešaubos, ka lielākoties saprotamies.
Diezgan bieži esmu runājis par restorānu dzīves ciklu – kā restorāni vairāk vai mazāk pompozi atveras, tad vada savas dienas un tad, atkarībā no tā, kā gājis, vai nu veiksmīgi turpina dzīvot, vai tad mēģina mest salto cerībā, ka vēl kaut kas spēs to glābt. Tādu piemēru mums ir gana, bet diemžēl reti kad atmaksājās ko radikāli mainīt neveiksmīgā biznesā. Dažkārt tomēr prātīgāk ir mest mieru un atrast sevi citās nodarbēs. Nezinu iemeslu, kas liktu veiksmīgam biznesam mainīt nosaukumu, it kā nomainīt interjeru un konceptu, bet tad to atkārtot un atsevišķos gadījumos pat atkārtot vēlreiz. Savā ziņā lepojos ar uzņēmējiem, kas tomēr ir spējuši tikt tam pāri un ļāvuši sev iet tālāk, tādā veidā atveroties jauniem izaicinājumiem un ļaujot sev sasniegt jaunas virsotnes.
Ja būtu tāda restorānu "Nekropole", tad tur mēs uzietu ne vienu vien nebūtībā aizgājušu vārdu, kura aiziešanai iemesli bijuši visdažādākie – sākot ar slaveno nodokļu slogu, dārgām personāla un nomas izmaksā un beidzot ar telpu nomas līguma termiņu "negaidītām" beigām. Bet šaubos, ka kāds no tiem uzdrošinātos sava biznesa nekrologā teikt – aizvēros, jo biju netāls, nemācēju gatavot, ignorēju veselo saprātu, uzņēmos vairāk nekā spēju pacelt vai biju vienkārši par vāju. Tas diemžēl mums, cilvēkiem, ir raksturīgi – ķibelēs vainot kādu citu. Tāpēc ar lielu interesi sekošu Blaumaņa/Barona ielas, tēlaini sakot – Fēniksa (nu, ne jau spēļu zāles, bet gan mītiskā putna; nu, tā, kurš atdzimst no pelniem) – tēlainai atdzimšanai nu jau trešajā veidolā. Turēšu īkšķus, lai teiciens: "Trīs lietas - labas lietas" būtu tieši par šo...
Kas vēl nodarbina manu prātu? Protams, ka Rīgas restorānu nedēļas tuvošanās. Lai gan mēdzu kritiski izteikties par manis apmeklēto restorānu piedāvājumu oriģinalitāti un bieži vien arī par piedāvāto ēdienu nožēlojamo kvalitāti, tomēr nevaru noliegt šāda pasākuma nozīmi un svarīgumu gan mums pašiem, gan arī ēdinātājiem. Un, neskatoties uz Live Riga "stūresdāmas" nespēju distancēties no Ēstmīļa paustās kritikas kādu sev simpātisku ēdinātāju virzienā, uzskatu, ka šāds pasākums ir zelta vērts, īpaši, ja kāds tomēr uzraudzītu tā kvalitāti.
Ko tad mums sola tuvākā restorānu nedēļa? Dažādas zivis dažādos mētelīšos, kāpostus, lakšus, sparģeļus, ziedkāpostu, zaķkāpostus un vēl daudz ko citu zaļā un ne tikai zaļā krāsā, polentu, bukstiņputru un grūbas, dažādas dižciltības lopiņus, nenormāli daudz rabarberu dažādām gaumēm un pat putru no cirvja kāta. Tā kā būs reāli ko noēsties, tomēr nepamet bažas, ka ne vienmēr viss no solītā būs uz šķīvja, ka ne vienmēr gaļiņa būs mīksta un zivtiņa sulīga, ka ne vienmēr solītās dīvainās produktu kombinācijas uz šķīvja sniegs gaidīto. Tomēr nepamēģināt būtu grēks, tā kā aicinu visus doties un baudīt, bet pēc tam varat padalīties ar saviem iespaidiem. Ja kas.
Un, jā, iespējams, pats svarīgākais notikums ēdināšanas nozarē – ir noskaidroti 2019. gada labākie restorāni Latvijā! Izskatās, ka šogad viss noticis traki nopietni, vairākās kārtās, gan ar kaimiņvalstu, gan ārzemju ekspertu piedalīšanos, noreducējot dalībniekus līdz 30 labākajiem. Prieks redzēt, ka topu pārņem jaunpienācēji, bet acīmredzama atsevišķu iepriekšējo gadu favorītu lejupslīde šķiet vien likumsakarīga. Jāsaka, ka daudzos gadījumos mūsu viedokļi sakrīt, piemēram, ja runājam par restorānu Ferma... Ak, tā Ferma nav topā...
Vincenta būšana pirmajā vietā šķiet vienkārši ikoniska. Tā vien šķiet, ka daudzi pirmo vietu jau sāk skaitīt no otrās, bet Vincentu uzskatīt par vienkārši nezūdošu lielumu mūsu ēdināšanas Olimpā, pat neskatoties uz to, ka lielais vairums vietējo tur pat tuvu nav bijuši. Katrā ziņā šo topu papētīt ir visnotaļ interesanti un pamācoši. Bet tas ir temats veselam pētījumam, kurā šobrīd man nav vēlmes iedziļināties, jo ir kas krietni svarīgāks, par ko pastāstīt.
Un tā nonākam pie restorāna, par ko vēlos pastāstīt. Un, ja kas, tas ir atrodams pieminētā topa augstajā sestajā vietā.
Kas vispār raksturo vietējos šefpavārus, tas ir, tā teikt, politkorektums pret saviem aroda brāļiem, kas ir saprotams, jo mūsu mazajā valstī un vēl vairāk Rīgā visi viens otru pazīst un vai nu ir mācījušies kopā, vai karjeras sākumā mizojuši kartupeļus vienā katlā, vai vienkārši ir čomi no jaunības dienām. Tāpēc jebkurš kaut mazliet skarbāk pateikts vārds, ja neskaita ķengāšanos par valsts iekārtu, ir kas īpašs. Katrā ziņā, izlasot St. Petrus šefa interviju Dining.lv, jutos gandrīz kā atradis savu dvēseles radinieku. Intervija patika, domu uztvēru, bet galvenais, kas palika atmiņā, bija citāts no virsraksta: "...uz idiotu fona viegli izcelties!" @@@@ Tas manām ausīm bija kā izcils saldais ēdiens... Gandrīz gribēju piesekot viņam Facebook... Nu, labi, to piefantazēju, tomēr patīkami pārsteigts biju gan un tajā brīdī nolēmu reiz turp doties un pārbaudīt, kā tad šefam tas ir izdevies. Vai tomēr izcelties izdodas tikai uz atbilstošā fona, vai arī viņa gatavotais ēdiens ir vērtība pats par sevi.
Un tā, esmu klāt. St. Petrus.
Tītaru sirdis ar biezeni no apceptām seleriju saknēm, pasniegtas ar grilētu melnsakni EUR 10,50
Vispār esmu subproduktu piekritējs. Nu, garšo man sirsniņas, mādziņas, akniņas un visādas tādas lietiņas, un uzskatu, ka, ja pavārs māk šos it kā otrās šķiras produktus pagatavot pareizi, tad tas paceļ šos ēdienus pilnīgi citā līmenī. Sirdis, kā mēs zinām, ir muskuļi, tātad lielākā šaize, kas var ar to atgadīties (atskaitot apstāšanos), – tā var būt pārvārīta vai pārcepta un kļūt nesakožama. Tāpēc speciāli izvēlējos šo ēdienu, jo sapratu, ka tas būs rādītājs visam. Un, ziniet ko, biju sajūsmā! Sirsniņas sulīgas, aromātiskas un viegli sakožamas, visas pārējās ēdiena sastāvdaļas ļoti veiksmīgi papildina viena otru un rada neatkārtojamu garšu un tekstūru kombināciju. Biezenis viendabīgs un zīdains, melnsakne patīkami kraukšķīga, un pat smalkās kartupeļu skaidiņas kā tāds garšas stariņš iz bērnības, kad par čipsu esamību vēl neko nenojautām, vien priecājāmies par kartupeļu salmiņiem no paciņām. Jau tajā brīdī biju pateicīgs liktenim (paldies un paldies), ka šeit nonācu.
Zivju zupa ar mīdijām, biešu lapām un jūraszālēm EUR 10,50
Daudz zivju zupas pa šiem gadiem ēstas, bet tādas kā šī... Šajā bija kas maģisks! Tu ēd un vienīgais, par ko spēj domāt, ir – kas tas ir?! Kas tas, velns parāvis, ir?! Ak dievs, kas tas ir?! Buljonā mijās zivju un biešu garšas, tā ka pat nevari atdalīt vienu no otras, bet tajā pašā laikā ideāli jūti katru no tām. Zivju gabaliņi nepārvārīti, sulīgi, tādi, par kādiem parasti sapņoju, pasūtot zivju zupu... Mīdijas nepārvārītas, un pat jūraszāles un biešu lapas tam visam pa virsu... Kā tāda simfonija. Tas, kurš šo izdomāja, ir monstrs! To es jums saku!
Melnie vareņiki ar zandartu, foreles ikriem, krējumu un biešu-baltvīna mērci EUR 16,50
Vareņiki ir tuvi pelmeņu radinieki. Šie bija brīnišķīgi, ja neskaita skaisto rullīti gar ārmalu. Šoreiz jāsaka, ka skaistumam mazliet tika upurēta kvalitāte, jo glīti savērptā maliņa bija pārāk bieza un, līdz ar to, arī ne līdz galam pagatavojusies, un, ja pārējā mīkla bija uz robežas, tad šajā vietā tā bija pārāk stingra. Toties pildījums bija izcils. Ar tādu varētu izēst pilnu bļodu! Krējums un aromātiskā mērce patiešām veiksmīgi visu papildināja, un mani pat neizbesīja diļļu kaudze visam pa virsu!
Pīle smiltsērkšķu glazūrā un briseles kāposti ar sinepēm un bekonu EUR 17,50
Dievišķā pīle! Un Briseles kāposti! Šie divi pagatavošanā tik klīrīgie produkti kopā vienā ēdienā! Tas varētu būt dubults fiasko! Bet, nē, tas izrādījās dubults... pat nezinu, kā to nosaukt... Vienu brīdi pat iedomājos, ko šeit padomātu, ja es pēkšņi sāktu dziedāt (kas man nebūt tik labi nepadodas) vai moška pat uzdejotu (kas arī būtu skats ne priekš cilvēkiem ar vājiem nerviem) Īsāk runājot – perfekta pīle ar solīto smiltsērkšķu glazūru. Nepārprotami. Un Briseles kāposti – teicami pagatavoti, kraukšķīgi, patīkamā sinepju mērcītē ar izčurkstināta bekona kubiņiem! Patiešām patīkami!
Aroniju biskvīts ar lazdu riekstu krēmu, vaniļas mērci un aroniju coulis mērci EUR 8
Uzreiz pasaku – apēdu visu līdz pēdējai puķītei! Biskvīts tāds pastingrs, un, pirmo reizi to sadalot, jau piezagās drūma doma, ka... nu, nē, tikai neaplauzties pie deserta! Tomēr jau nākamajā brīdī, kad pirmais gabaliņš ar visu krēmu un mērci nonāca man mutē, gandrīz apraudājos!!! Tas varētu pārsist gan dejošanu, gan dziedāšanu, tāpēc savaldījos. Tas ir tāds deserts, no kura pat ne ar mazāko gabaliņu negribās ar kādu dalīties. Jums tā ir bijis? Ēdu un nevaru visu saprast, bet vienīgais, ko skaidri zinu, – baznīcas tuvums ir darījis savu! Nezinu, vai kāda dievišķa gaisma vai vēl kāds triks, bet ēdiens šeit ir no citām matērijām, un, ja vien nedzirdētu un neredzētu atklātajā virtuvē notiekošo, būtu gatavs pat noticēt kādiem pārdabiskiem spēkiem, kas šeit visu rullē...
Šis izrādījās manas pārliecības pilnīgs apstiprinājums – šefam ir jābūt virtuvē! Viņam ir jābūt atbildīgam par ēdienu, kas iziet no viņa virtuves, un man kā viesim apziņa, ka šefs ir savā vietā tieši tagad, kad tiek gatavots mans ēdiens, dod norādījumus, kontrolē un, ja vajag, palabo, viennozīmīgi rada drošības sajūtu par notiekošo un arī par ēdienu, ko saņemšu. Nezinu, kā šeit ir citreiz, bet mani šī maltīte padarīja patiešām laimīgu.
P.S. Bet, kas attiecās uz Lielo talku, tad uzskatu, ka tās pamatideja ir nepareiza jau pašā saknē. Kāpēc? Tāpēc, ka katru gadu vieni un tie paši cilvēki vāc mēslus, kurus aiz sevis ir atstājuši vieni un tie paši citi cilvēki. Un tie točna nav tie paši, kas mēslus vāc. Tad kur ir morāle?