UNCLE VAŅJA INTERNEŠINAL, JEB VISIEM (to all) TĀPAT NEKAD NEIZDABĀSI.
Laikā, kad varam likt likmes uz Ingmāra Ladiga iespējamo jauno darba vietu un, pateicoties Kinfīldam, kurā pasniedza, atklāti runājot, ļoti zemas kvalitātes ēdienu, bet kas sava nenomaksātā nodokļu parāda dēļ ir kļuvis gandrīz par varoni iz tautas, laikā, kad varam teikt ardievas ne tikai jau pieminētam Kinfīldam un Ladiga kunga kārtējai darba vietai (Aprika), brančotavai Spārnos (kas, kā vēsta leģendas, gan pārvācās kur citur, tikai nez kāpēc par to nevienu nav painformējusi, bet kuras vietā jau smaržo Lapsas māja), Austrai (kā dzirdēts, gan tikai līdz jaunu telpu atrašanai... we'll see), International (kas gan pārtop Trendā un turpmāk būs atrodams iecienītā Berga vietā... mjā... kaut kā jocīgi, bet fakts), kad katrs otrais domā, ka zina, kas ir street food un nekautrējoties to arī pasniedz katrā brīvdabas rautā, kad aktieri atver ēstuvi un neticēsiet, pasniedz tur krutākos HOT-DOGUS galvaspilsētā (par to gan sīkāk kādā citā reizē), kad POSITIVUSĀ visus vietējos, kas samaksājuši milzu piķi, lai tik tiktu šeit patirgoties, pārsit mazā šķēstaciņā stāvošais leišu busiņš, kur no milzu metāla kastes var dabūt patiešām krutu plovu un nenormāli garšīgas rauga pankūkas ar sāļo karameli un pilnu ar saulespuķu sēklām, laikā, kad...
Nu, jūs jau sapratāt, ka tāds sarežģīts un mazliet nesaprotams laiks tiem mūsu nabaga ēdinātājiem iestājies. Un kā lai šie tiek ar to visu galā? Nu, pat nezinu. Varbūt vienkārši vairāk piestrādāt pie kvalitātes, pie koncepta, pie izmaksu optimizācijas, nodefinēt savus mērķus, apzināt potenciālo klientu loku, neaizmirstot par tiem, kas šeit dzīvo un varētu nākt uzēst krietni biežāk nekā tūristi, pie dažiem nosacījumiem, protams. Nē, nē, pasarg die's, negrasos te nevienu mācīt, jo paši taču tik gudri. Tikai tādā gadījumā, ko nekas nemainās? Ko visu laiku īdat par vienu un to pašu? Ko kvalitāte tik kliba? Un, jā, šie bija retoriski jautājumi...
Tātad man viss ir pa vienkāršo. Ēdu un stāstu. Dažreiz gan sāk tas viss besīt, bet, globāli ņemot, esmu cool tajā visā. Reāli velkos! Ka es jums saku. Un būtībā man arī varētu būt pie kājas, bet tā reiz gadījies, ka nav. Tāpēc jau piekto gadu ...
Nu, ok. Galu galā tas viss nav par mani, bet gan par ēdienu. Tātad, kad sēdēju un štukoju, kurp doties, nolēmu pievērsties kam man pašam ļoti tuvam un saprotamam, kam tādam, kas asociējās ar sātu, mājām, sirsnību, dvēseles plašumu, šansoniem galu galā (ne jau franču, piedodiet), ar šņabīti, ikriem (stores, protams) galertiņu... Tā, tagad piedodiet, man ledusskapja pauzīte....
Ok, esmu atpakaļ. Karoče par krievu virtuvi ir runa. Kas mani ļoti pārsteidz – Rīgā ir krietni vairāk kebanīcu, ķīniešu ēstuvju, Kaukāza virtuvju, picēriju un vēl visāda pseido-oriģināla hlama nekā kārtīgu lielā kaimiņu brāļa (māsas) virtuves pārstāvju. Šo za hreņ? Ņepoņemaju!
Labi.
Izlaidīšu iespējamo ģeopolitisko šīs problēmas iemeslu meklēšanu un ķeršos uzreiz (šeit gribēju izdomāt ko smieklīgu, pie kā varētu ķerties uzreiz, bet nesanāca) pie lietas.
Vienkārši devos uz Tēvoci Vaņu, kas nu jau kādu laiku mīt Resto-Rātora paspārnē, lai ko tas arī nozīmētu. Biju gājis šai vietai garām un tas, ko redzēju, palūrot pa logu, mani ļoti uzrunāja. Tomēr, kā jau nojaušat, neesmu nekāds interjeru autentiskuma vai vēl tur nezin kāds speciālists, tāpēc vienīgais, kas mani garāmejot patiešām interesēja, bija ēdiens. Nu, savā galvā jau biju uzbūris neskaitāmas ainiņas ar bagātīgi klātiem galdiem, ar mani pilnīgi pillā ne tikai no šņabīša kristāla karafē, ko izveicīgs viesmīlis cienījamos gados neuzkrītoši papildina neskaitāmas reizes, bet arī no šeit valdošās atmosfēras, ēdiena greznos traukos, krievu dziesmām, kam pavilkties līdzi, izslavētās krievu viesmīlības un, pats galvenais, – no ēdiena!
Tēvocis Vaņa mīt šeit jau vairākus gadus un, pretēji citiem tuvāk un tālāk esošiem restorāniem, patiešām jūtas diezgan komfortabli. Papētot ēdienkarti, vienīgais, par ko ne pa jokam izmisu, bija lielā daļa nodevas starptautiskai virtuvei, kas pamanāma ēdienu nosaukumos. Saprotu, ka pastāv zināms risks balstīt visu ēdienkarti tikai uz kādas vienas valsts (ja pat tā ir ļoti liela) virtuves dvesmām, tomēr domāju, ka katrs sevi cienošs ēdājs, kas apzināti sper soli kādas nacionālās virtuves virzienā, dara to ne jau tāpēc, lai apēstu kaut ko no zemeslodes gandrīz pretējās puses. Kad eju uz ķīnieti, nemeklēju tur picu, kad eju pie itāļiem, tad ne jau pēc cepelīniem un, kad eju pie krieviem, tad ne jau lai apēstu tīģergarneles, mīdijas, pīles krūtiņu vai saldējumu. Patiešām – no šīs vietas gaidīju vairāk autentiskuma, krieviskuma un lielāku koncentrēšanos uz kulināro nacionālismu.
Tātad pirmā problēma, ar ko saskāros, bija grūtības izvēlēties ēdienu, ko vēl vairāk sarežģīja fakts, ka biju piekodies no... kvasa. Jā, jā, tieši tā. No kvasa, un nemaz par to nekaunos. Uzreiz sapratu vienu – pārēšanās ir neizbēgama, tāpēc vairs nekam nepretojos un, tā teikt, ļāvu, lai straume mani nes...
"Tirgoņa" aukstā gaļa no trīs gaļas veidiem mājas gaumē EUR 8,90
Atzīšos, ka man vienalga, kādas tieši trīs gaļas bija iekšā ķobītī un ko šeit nozīmē vārdi mājas gaumē. Man personīgi bija svarīgi, lai galertiņš nebūtu kā gaļas produktu atkritumu trauks, ka tas nebūtu kā lielveikalu zilcgaļa ar skrimšļiem, vārītu speķi un spalvainu ādu, lai tas būtu saturīgs, aromātisks, kārtīgi izvārīts un labi sarecējis (vēlams bez želatīna palīdzības). Lai tam būtu gaļas buljona garša un klāt lai būtu etiķītis karafītē vai kreftīgi mārrutki, kas novestu līdz asarām. Un neskatoties uz to, ka esmu vien sevis paša pagatavoto galertu fans (nu... varbūt vēl kāds no manas ģimenes spēj ko tādu... bet tāpat mans ir labākais... ko tur liegties...) jo to es gatavoju reizi gadā un tas ir izcils galerta piemērs – cūkas kājiņas, lāpstiņa, liellopa mīkstums, ķiploki, sīpoli, lauru lapas, aromātiskie pipari, sāls, vārīta oliņa dekoram un kopā ar griešanu apmēram 6 stundas, bet ar uztraukšanos, vai labi sarecēs, vēl puse nakts!
Tātad Vaņas aukstā gaļa. Tā patiešām bija cienījama. Nekādu mēslu burciņā. Viss labi uzvārīts un sagriezts, un tauku kārtiņa pa virsu liecina, ka gluži saželēts ūdens tas nav viss. Pasniegšanas veids jauks, zirnis virsū un smiltsērkšķu zaptīte kā nodeva laikam un tiem, kas no pārējā neko nesaprastu, bet manā skatījumā nevajadzīgi. Toties mārrutki un sinepes vietā. Esmu gandarīts!
MĀJAS PELMEŅI ar trīs gaļas veidiem un zaļumiem EUR 9,90
Pelmenis ir gandrīz krievu virtuves seja, lai ko tur nerunātu sazvērestības teoriju piekritēji, kas grib mums iepotēt šī ēdiena saikni ar Itāliju. Davai, nejauksim lietas! Pelmenis ir pelmenis. Īsts krievu čalis! Pats reiz bērnībā redzēju pelmeņu pagatavošanu un jau tad manī iesēdās apbrīna pret cilvēkiem, kas ko tādu spēj. Protams, ka, gadiem ejot, apbrīnas objekti mainījās, bet vēl līdz šim uzskatu, ka pagatavot pareizo mīklu, pareizo pildījumu un pareizi to visu novārīt var ne kurš katrs. Kas attiecās uz šiem, tad tagad gremdējoties atmiņās un raugoties šajā bildē, tieši bilde ir tā, kas manī izraisa pozitīvas sajūtas, nevis atmiņas par apēstiem pelmeņiem. Iespējams, ka tas augsto ekspektāciju dēļ. Varbūt biju sacerējies par daudz. Taču ko īsti gaidīju? Ka nonākšu nirvānā no pelmeņiem? Mjā... Kaut kā muļķīgi. Ēdiens nebija slikts. Bet manai gaumei mīkla par blīvu un pildījums no it kā trīs gaļām pārāk samocīts un viendabīgs. Garša nebija slikta, bet WOW efekts izpalika.
PEČORSKAS ZIVJU ZUPA ar lasi un mencu EUR 7,90
Nezinu, kas ir noslēpumainā Pečorska, kuras vārdā nosaukta šī zupiņa – vai tā ir kāda ar kārnumu sirgstoša jaunkundze vai kāda attāla sādža Krievijas tālākajā nostūrī, vai vienkārši kāds mītisks tēls –, bet šis ēdiens nevelk. Ziniet, ir tā, ka it kā negaršo slikti un zivju gabaliņi nav sausi, bet kopumā tik provinciāli, tik neprofesionāli, tik blāvi un neizteiksmīgi, ka bail! Tāds nekāds zivju zupas atdarinājums.
KOTLETES "POŽARSKU" GAUMĒ ar tvaicētiem sparģeļiem, kartupeļu - spinātu biezeni un saldkrējuma - diļļu mērci EUR 16,90
Šis pēc teorijas ir viens prātu un maņas spridzinošs ēdiens. Požarsku kotletes ir teju mākslas darbs un, lai slavēts tas, kas šo pieprot! Diemžēl nākas atzīt, ka Tēvoča Vaņas virtuvē tādu ļaužu, vismaz tajā dienā, nebija. Tad kas tas par brīnumu – jautāsiet? Nu... tās ir kotletes, ko jau pāris gadsimtus pagatavo tikai un vienīgi no vistas gaļas, kam vislabāk ir izmantot gan fileju, gan šķiņķu gaļu, ko sakapā nevis samaļ, pievieno saldā krējumā izmērcētu baltmaizi, tad mazos gabaliņos sasaldētu sviestu, vēlams pievienot smalki sagrieztus, zeltaini apceptus sīpolus un nobeigumā masu kārtīgi izmīcīt. Tad atpūtināt ledusskapī un apviļājot rīvmaizē, cept līdz zeltainai, kraukšķīgai garoziņai. Ja tā tas patiešām notiktu, nejustu ne kripatiņu nožēlas samaksājot noteikto cenu, bet citādi piezogas tāda kā rūgtuma piegarša, kad ēd kotleti kas ir blīva un vispār bez struktūras, gandrīz kā vārītas, smalki maltas gaļas rullītis, kas garšā atpaliek no ļoti daudz kā līdz šim ēstā, un vēl tās ne krieviskās un ne saprotamās piedevas... sparģeļi, smiltsērkšķi, un saldkrējuma-diļļu mērce, kur pa lielam dilles ir tikai nosaukumā un kartupeļu biezenis ar ļoti maz spinātiem. A kur sātīgais, aromātiskais, zeltainais kā mājās?
LĪDAKAS KOTLETES ar sagrū(z)tiem kartupeļiem un (kāds pārsteigums) saldkrējuma diļļu mērci EUR 15,90
Ja izlaižam mērces, smiltsērkšķu un arī kartupeļu biezeņa, kura vienīgā atšķirība no iepriekšējā bija - kartupeļu biezenis vispār bez spinātiem, copy/paste, tad paliek vienīgi divas kotletītes, kas pēc struktūras ļoti līdzinājās iepriekš aprakstītajām, tikai ar vienu mazu niansi - tām bija neliela zivju piegarša. Jā, nekas vairāk, tikai piegarša. Mazliet skumji ka kā...
LIELLOPA STROGONOVS. ar sēnēm skābā krējuma mērcē, kartupeļu pankūkām un sālītu gurķi EUR 14,90
Nu, tā. Sāku jau nogurt. Kartupeļu pankūkas saceptas nevienmērīgi – viens sāniņš pusgatavs, kamēr otrs reāli pārcepies, pats strogonovs kā tāda milzu pļocka šķīvja vidu, tomēr jāsaka, ka gaļa mīksta un mērcīte tīri laba, lai gan vairāk garšo pēc saldā krējuma mērces (ja kļūdos, tad izviņiķe) tomēr viss kopā kaut kā pavirši. Viss kopā tāds kā neveikls pirmais solis. Pat nezinu, ko vēl piebilst.
Tomēr, kā jau sākumā minēju, kvasiņš darīja savu – kārtīgi pasmējāmies, padziedājām līdzi riktīgām krievu dziesmām, bez kurām šāda vieta nebūtu iedomājama, un tajā vakarā pat neapgrūtināju sevi ar analizēšanu, vien priecājos par kompāniju un lielo daudzumu apēstā ēdiena. Un labi, ka tovakar nebija dabonams slavenais "Napoleons", kam pēc idejas bija jākļūst par vakara naglu, citādi vēl ej nu sazin, ar ko viss būtu beidzies....
Kaut kā tā.
P.S. конечно хотелось чтобы после всего можно было воскликнуть - пиздец как было круто, но к великому сожелению на такое не потянуло