RUDENS RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA - ASTOR
Kā jau zināt, tad no 10.-16.oktobrim, Rīgā norisinājās kārtējā restorānu nedēļa, kuras laikā visi gribētāji, par demokrātisku cenu EUR 20, varēja baudīt vairāk vai mazāk demokrātisku, restorānu ēdienu variāciju par tēmu - tā lika LiveRiga. Šīs restorānu nedēļas galvenie produkti - briedis, baravikas un cidonija uzrunāja uzreiz, bet papētot kārtīgāk vairāk kā piecdesmit restorānu-dalībnieku sagatavotās pasākuma ēdienkartes, ar nožēlu nācās konstatēt, ka ēdiens, kas uzrunātu ar nosaukumu vien un kuru iedomājoties jau sāk trīcēt rokas, nemaz nav tik izplatīta parādība.
Lai gan uzskatu sevi par tādu, kas labprāt atvadās no aizspriedumiem, kad ēdienkartē izlasu tādus vārdus kā kvasa novārījums, sīpolu salmi, alus saldējums, dziedzeri, dehidratizēti kviešu graudi vai ķērpis nespēju pārvarēt tādu dīvainu sajūtu, ka par mani vai nu pasmejas, vai arī vienkārši esmu reāli atpalicis un mana patiesā gurmana būtība dus ziemas miegā. Neesmu gatavs uzzināt, kas paliek pāri no zandarta garšas pēc tam, kad tas ir marinēts kandžā, bet skaidri zinu, ka negribu zināt, kas slēpjas zem dīvainiem atsevišķu ēdienu nosaukumiem un labāk izvēlos saprotamu produktu kombinācijas ar kādu interesantu niansi nekā ēdienu - frīku, kurā pavārs ir iedomājies apvienot ne vien dīvainus nosaukumus, bet arī nesaprotamas garšu un tekstūru kombinācijas.
Jāatzīst, ka pilnībā izvairīties no dīvainībām ēdienkartē neizdevās, bet pavāram laikam līdz galam neizdevās šīs dīvainības realizēt dzīvē, jo viss tas, kas mani satrauca šo ēdienu sakarā, pat nebija īsti sajūtams ne garšā, ne aromātā, ne izskatā.
Tātad izmantoju iespēju un devos uz restorānu, ko citādi diez vai būtu apmeklējis - uz Astoru. Kārtējais viesnīcā iemitinājies restorāns, kas patīkami pārsteidz ar kompakto izmēru, viesnīcu restorāniem netipisku omulību un jāatzīst arī - ar patīkamo skatu aiz loga.
Tā nu iepriekš rezervējis galdiņu, nodevies pārdomām par dzīvi (tā es tikai saku, īstenībā domāju par ēdienu, protams) raugos pa logu, garām lēni plūstošajā dzīvē un jāsaka, pat nedaudz sevi sāku apskaust!
Bet tagad ķeramies pie ēdiena.
Uzkodas:
Uzkoda Nr.1 Brieža variācija: brieža filejas tartars ar zirņu - piparmētru krēmu un grilētu papriku, brieža filejas karpačo ar zaļumu biezpiena krēmu un priežu pumpuru tapenādi ar saulē kaltētiem tomātiem, brieža terīne ar priežu skuju aromātu un biešu - rīvmaizes drupačām.
Neko, kam bija piedēvēts kāds priežu aromāts nesajutu - ne pumpurus, ne skujas. Pat nezinu, vai tas bija labi vai arī nē.... Tartars (priekšplānā) sagriezts tā kā man patīk - ne par smalku, ne par rupju. Zirņu piparmētru krēmam, manuprāt, pietrūka piparmētras, bet grilētā paprika, kas bija pievienota pašam tartaram sasmalcinātā veidā, nekā īpaši neizcēlās.
Karpačo pats par sevi bija garšīgs, maigs un baudāms, ko nevarētu teikt par zaļumu biezpiena krēmu, kas lai atbilstu savam nosaukumam varēja būt ar vairāk zaļumiem, neskatoties uz ko, konsistence patīkama, bet pavisam maza šķipsniņa sāls, būtu varējusi to pacelt citā līmenī. Saskumu, jo nekur nebija manāma solītā priežu pumpuru tapenāde, bet varbūt tas tāpēc, ka rudenī priedēm nav pumpuri...? Tapenāde klasiskajā variantā tiek pagatavota no olīvām, pievienojot tām kaperus un anšovus, tad sasmalcinot un izmatojot kā smērīti uz maizes, krekeriem vai jebkā cita. Tālāk jau katrs var izpausties pats un papildināt to ar jebkādām sev tīkamām garšām - saulē kaltētiem tomātiem, grilētu papriku, dažādiem zaļumiem, ķiplokiem un t.t. Bet kā jau minēju, šoreiz iespēja baudīt tapenādi no priežu pumpuriem man gāja secen.
Terīne visā trio bija visšvakākā. Tāda kā maza, pasausa kotletīte, bez nekāda priežu skuju aromāta! Tas man gan nebija skaidrs, jo skujas taču nav problēma!
Uzkoda Nr.2. Lēni gatavoti mencu vaigi ar fenheļa - citrusu salātiem, tomātu kuskusu un spinātu - fenheļa krēmu.
Salātos man patika kuskus, jo ja vien tas nav sabeigts pilnīgi un galīgi, esmu šī produkta fans. Kuskus bija patīkami irdens, tomāts to padarīja atsvaidzinošu, bet ēdot lēni gatavotos mencu vaigus domāju par tādām eksistencionālām lietām kā - cik ilgu laiku aizņēma šo vaigu lēnā gatavošana, vai es vispār spētu atšķirt zivs vaigus no jebkādas citas tās ķermeņa daļas un kur pie velna vispār mencai atrodas tie vaigi? Teikšu, ka vaigi zivij acīmredzot atrodas tur pat, kur visām dzīvām radībām - uz sejas, purna vai zivij uz .... galvas priekšpuses! Tie garšo kā parasta zivs gaļa un tie ir ļoti mazi. Tā kā pat nezinu, vai visa tā ampelēšanās ar mencas vaigiem bija to vērta, varbūt vienīgi lai mēģinātu ēdājus izbrīnīt ar vaigu esamības faktu kā tādu.
Fenheļa salātu nosaukumam noņemam vārdu - "citrusu" un spinātu - fenheļa krēmam vārdu "spinātu", jo tā krāsa radīja nojausmu par spinātu vien nosacīto klātbūtni, jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka krēms bija gandrīz balts?
Pamatēdieni:
Pamatēdiens Nr.1. Rozmarīna sviestā cepta pīles krūtiņa ar ķirbju - fenheļa biezeni, kartupeļu klimpām, baravikām, Briseles kāpostiem un zilo plūmju - portvīna mērci.
Jau no skata vien ēdiens šķiet tāds smagnējs, ne pārāk elegants un izsmalcināts. To, vai pīle cepta rozmarīna sviestā nevarēja just, jo tā dāsni bija aplieta ar mērci. Un jāsaka, ka mērces šeit ir tiešām labas. Aromātiskas, niansētas, saturīgas, tādas ko gribētos ēst ar karoti no katliņa... Pati pīle, par lielu nožēlu bija sausa un vietām nesakožama. Kartupeļu klimpas pēc konsistences šķita kā mazas kaučuka bumbiņas, ko grūti bija sakost, lai gan tiekot pāri pirmajam negatīvajam pārsteigumam tas pat sāka likties nedaudz interesanti, mēģināt ēst ko tādu! Briseles kāposti bija labi - kraukšķīgi, maigi, bez tiem piemītošā rūgtuma, biezenītis kā jau biezenītis - nekā pārsteidzoša, bet ar baravikām gan tā pašvaki. Atradu dažus miniatūrus gabaliņus, kas pēc struktūras atgādināja sēnes, bet tādas samocītas un neapetelīgas.
Pamatēdiens Nr.2. Akmens asara fileja ar sviestā apceptiem sakņu dārzeņiem. seleriju - ābolu biezeni un ceptu ābolu - baltvīna mērci.
Sākšu ar labo. Mērce! Vēl reiz pārliecinājos, ka ar mērcēm šeit viss ir kārtībā! Varētu nolaizīt šķīvi, vai pat atteikties no visa pārējā, par labu mērces trauciņam! Superīga ābolu un baltvīna kombinācija, ideāla konsistence un garša! Arī biezenītis ļoti cienījams - ābolu garša dominē un rada patīkamu svaigu sajūtu.
Tagad par pārējo... Dārzeņi iespējams bija apcepti, bet acīmredzot ļoti īsu brīdi. Tas protams ir gaumes jautājums, bet pēc manām domām, apceptam būtu kaut nedaudz jāatšķiras no svaiga, jo nav īpaši forši, pamatēdienā grauzt kubiņos sagrieztus, cietus burkānus un citus sakņaugus. Par zivi ( lai vieglas viņai smiltis, vai ko tur saka par zivīm). Plāna, sausa, bezgaršīga, bet ak mans dievs! Pirmo reizi pa ilgiem laikiem tiku pie zivs ar skaisti apceptu, zeltainu, kraukšķīgu ādiņu! Un tas bija ko vērts! Ja visa ēdiena vietā varētu dabūt kraukšķīgās zivs ādiņas ar ābolu - baltvīna mērci - būtu laimīgs!
Deserti
Deserts Nr.1 Ķiršu - Šokolādes deserts ar vaniļas mērci
Vislakoniskākais ēdiena apraksts no visiem, bet vis... nezinu pat kādu vārdu piemērot... Piedodiet, šitais bija reāls antideserts! Tik ķīmisks, tik pretdabīgs, tāds kā lipīga kūniņa no kuras kuru katru brīdi izlīdīs resns, gaļīgs tārps (lūdzu piedodiet man šos vārdus). Nezinu, vai paštaisīts, vai pirkts saldēts, vai radies kādā citā veidā, bet ne izskata, ne garšas ziņā šis man nešķita cienījams!
Deserts Nr.2. Baltās šokolādes "blondijs" ar mandelēm, cidoniju sukādēm, iebiezinātā piena krēmu un cidoniju sīrupu, pasniegts ar pašgatavotu saldējumu.
Pēc skata, bet tikai pēc skata simpātiskāks par savu kolēģi. Pirmais, kas nāk prātā - dažreiz ir labāk nopirkt gatavu, nekā taisīt pašiem. Tas attiecās uz saldējumu. Kad izlasīju vārdu "blondijs"iedomājos "braunija" blondo māsu - saldu, šokolādīgu, ķepīgu un kārdinošu, bet dabūju tādu kā plānu, sausu, kēksu, kas vizuāli un pēc struktūras līdzinājās pumpermiķelim. Iebiezinātā piena krēms un pa šķīvi izsmērētais cidoniju sīrups neko neglāba, bet mandeļu skaidiņas un sukādes noderēja vien ķeksītim par to, ka šī ir tā reize, kad viss, kas rakstīts ir arī iedots.
Nu tā. Nezinu cik šis viss atspoguļo restorāna regulārā ēdienkartē notiekošo, bet mērces un daži atsevišķi ēdienu elementi liek domāt, ka ne viss vēl ir zaudēts!
Nobeigumā vēlreiz vēršos pie (atsevišķiem) tautā vairāk vai mazāk zināmiem šefpavāriem, kam mani piedzīvojumi viņu restorānos nelikās pārāk glaimojoši, kā rezultātā tie nokāpa no saviem troņiem, lai ar samērā naidīgiem epitetiem, aizvainota pašlepnuma nekontrolējamā bravūrā mestos man pārmest kompetences trūkumu, aprobežotību un vēl sazin ko, kā arī izteica kvēlu vēlmi tikties ar mani klātienē.
Tad lūk atbildu - mēs jau tikāmies klātienē, jo es jau apciemoju Jūsu restorānus, ar lielu rūpību iepazinos ar piedāvājumu, ar lielu aizrautību noprovēju Jūsu gatavoto ēdienu un ar lielu vilšanos braucu mājās un rakstīju rindas, kas tik ļoti Jūs aizkaitināja.
Un vēl vairāk, varu apgalvot, ka liela daļa cilvēku, ir pietiekoši kompetenti lai atšķirtu sulīgu no sausa, bezgaršīgu no aromātiska un mīkstu no cieta, neskatoties uz to, ka Jūs gribētu lai tā nebūtu
Tā kā vienkārši ejiet uz virtuvi un radiet - komandu uz ko paļauties, ēdienu ko baudīt un aromātus ko atcerēties!
P.S. Jūs jau zināt kas notiks 17.11!? Jā, tiešām ir pagājis jau gads, kopš teicu Jums šos vārdus - Beaujolais nouveau ir klāt !!!! Nepalaidiet garām, jo līdz nākošai reizei atkal būs jāgaida vesels gads!