ĒSTMĪLIS - RESTORĀNU NEDĒĻAS

STĀSTS PAR PAREIZIEM LĒMUMIEM

Sun, 11 Jan 2026 13:12:00 +0000

Tas vienmēr ir iedvesmojoši! Nu, kaut kādā brīdī saprast, ka neesi kļūdījies un visu esi izdarījis pareizi. Ticu, ka arī jums ir bijuši tādi brīži, kad domās uzsitat sev uz pleca un sakāt "malacis, reāls nazis" vai arī meičuki… nezinu, ko tieši sev sakāt, varbūt "vau, tu gan esi baigā džuse", nu, vai kaut kā tā, bet galvenais, ka mums šī sajūta nav sveša. Nu, lūk, savā parastajā dzīvē šo jūtu diezgan bieži, bet Ēstmīļa dzīvē gan sanāk gaužām reti. Biežāk sev saku "eu, tu ko, pilnīgs lohs" vai piemēram "nu nah tur vajadzēja iet/to ēst" vai arī... okei, nevedīšu jūs savas apziņas tumšākajās dzīlēs, īpaši tāpēc, ka šis nebūs stāsts par to. Bet šis būs stāsts par principu pārkāpšanu: es vienkārši devos garšīgi paēst uz vietu, kas ne reizi nebija mani pievīlusi, un, lai gan notikums nav nekāds svaigais, tas tomēr iezīmē ko jaunu manā daudzšķautņainajā personībā.

Tomēr vēl pirms pastāstu, ko un kur ēdu, dzīve piespēlēja kārtējo "aktuālo" atgadījumu, lai gan, būsim godīgi, zināmās aprindās, un ar to domāju sabiedrisko ēdināšanu, šādi atgadījumi nav retums, tāpat kā reti kurš šādā situācijā atklāti dalās ar iemesliem, jo ir taču tik ērti vainot visus pēc kārtas, sākot ar valsti, valdību, likumiem un beidzot ar nodokļiem. Par ko šūmēšanās? Par slēgšanos paziņojis restorāns Tails, ko, pretēji jūsu cienījamajam kalpam, par labu atzinuši Michelin eksperti.

Un te panesās – neskaitāmi aizstāvji zina, kas par iemeslu, un pēkšņi tieši Tails viņiem bijis viens no mīļākajiem, ja ne pats mīļākais. Esmu pārliecināts, ka šie aizstāvji restorānu apmeklējuši labākajā gadījumā reizes divas visā tā pastāvēšanas laikā, tāpēc gribu pielikt arī savus piecus centus. Galu galā biju tur trīs reizes (izlasīt var šeit), jo pēc pirmā apmeklējuma, kas bija zem katras kritikas, biju gatavs dot viņiem vēl divas iespējas laboties. Uzreiz piebildīšu, ka šis posms manā radošajā darbībā, kad aplaužos, nespēju tam noticēt, eju atkal, jo ceru uz to labāko, un atkal aplaužos, ir beidzies. Dodu tikai vienu iespēju un, ja tā tiek padirsta, otrreiz vairs savu kāju tur nesperu.

Restorāns pašos pamatos ir biznesa virziens, un normālos apstākļos, pirms tādu uzsākt, uzņēmēji saliek visu uz papīra, tai skaitā prognozē plānotās personāla izmaksas, nodokļu maksājumus, nomas maksu, preču iepirkumus, uzturēšanas izmaksas, investīcijas telpā, iekārtās un marketingā, kā arī prognozē šo investīciju atmaksāšanās periodu. Lai to visu varētu piemest, ir jāsaprot, ko, par cik un kādos apjomos ir jāpārdod, lai varētu gan nosegt ikmēneša izdevumus, gan saprātīgā periodā atmaksāt investīcijas. Un te sākās interesantākais – ir jāpiemet, cik tad zivtiņas, zupiņas vai kūciņas un par kādu cenu ir jāpārdod, lai spētu visu samaksāt un vēl nopelnīt, jo tieši peļņas dēļ uzņēmumi darbojas, tai skaitā ēdināšanā. Būsim atklāti, lielākā mūsu ēdinātāju problēma nav nodokļos, algās un produktu cenās, jo nav nekāds noslēpums un ikviens, gatavojot biznesa plānu, zina, kādas ir nozares algas, kādus nodokļus un kādā apmērā būs jāmaksā un cik maksā gaļa vai zivis.

Lielākā mūsu ēdinātāja problēma ir grūtības saprast, vai viņu izsapņotais bizness būs dzīvotspējīgs tieši šajos apstākļos un kas tieši būs viņu potenciālais klients. Vai tas būs "sabiedrības krējums", kas pagodinās ar savu klātbūtni restorāna atvēršanas ballīti, lai pamielotos ar bezmaksas pirkstēdienu, krāsainiem dzērieniem un pēc tam pagozētos preses un soctīklu slejās, un diez vai kādreiz atgriezīsies, lai sniegtu taustāmu pienesumu restorāna kasei? Vai tas būs tūrists, kas atnāks vienu reizi mūžā, jo būs par šo vietu izlasījis ceļvedī? Vai arī tas būs cilvēks parastais, kas ne pārāk bieži, tomēr regulāri apciemos restorānu ģimenes svētkos, darba saliedēšanās pasākumā vai randiņā? Kad noskaidrots potenciālais klients, jāsaprot, kā to atvilināt pie sevis, jo cilvēku ir tik, cik ir, un lielākā daļa jau kaut kur ēd, tāpēc ir skaidrs, ka klientu būs jāpārvilina – vai nu no mājās gatavotā ēdiena, vai arī cita restorāna.

Esmu pārliecināts, ka, ja pirms katra restorāna atvēršanas, tiktu rūpīgi veikti reālo izmaksu aprēķini un uz papīra uzlikts, cik un ko jāpārdod, lai izdevumus nosegtu, mums būt vismaz uz pusi mazāk restorānu un krietni mazāk bēdīgo stāstu par neveiksmīgā biznesa iemesliem, kas noteikti neslēpjas nepareizā biznesa stratēģijā... Un, jā, kamēr restorāniem tiks nomātas telpas par 5,7 vai 10 tūkstošiem mēnesī, uz zaļa zara tikt nevarēs. Parēķiniet paši, cik porcijas ēdiena jāpārdod, lai nosegtu kaut tikai nomas maksu! Un tur nekāds samazinātais PVN nelīdzēs. Skaidrs, ka par restorānu biznesa problēmām mūsu valstī var sarakstīt grāmatu, tai pašā laikā arī pie mums ir veiksmīgi piemēri, kas darbojās gadiem, turpina noturēt pieņemamu kvalitāti un salīdzinoši labu cenu, tā kā nez vai problēma ir tik viennozīmīga, kā to mēģina tēlot atsevišķu slēgto restorānu pārstāvji un atbalstītāji.

Bet nu pie tā, kā man gāja RRRN, kad nolēmu apmeklēt nu jau paša iecienīto Meat chef! Maltīte par 40 naudiņām, un uzkodā liellopa tartars, mārrutki, sālīti gurķi, topinambūra kraukšķi, sinepju graudi.

Kāds varētu apdomāt, kas par mākslu ir pasniegt labu tartaru! Ticiet man, nebaudāmi tie ir krietni biežāk, nekā varētu padomāt. Tik daudz kas var noiet greizi – gaļa sagriezta pārāk rupji un ir grūti sakošļājama vai arī pārāk sasmalcināta un līdzinās pastētei, piedevas pārāk dāsni iejauktas pašā tartarā, liedzot iespēju ēdot pašam izvēlēties, ko un cik daudz gribētu, pievienotas specifiskas garšvielas, kas nomāc svaigas gaļas patīkamo garšu un aromātu, vai arī ir pārāk daudz sāls utt. Man patīk, ka gaļa ir sagriezta mazos kubiņos, tai nav pievienotas garšvielas, pa virsu ir jēla papipalas oliņa un uz šķīvja mazās kaudzītēs smalki sariezti kaperi, marinēts gurķītis, zaļumi vai apceptas olīvas, un klāt kāds ne pārāk ciets maizes grauzdiņš vai interesantas maizes šķēle, ar kopā to nobaudīt.

Jāsaka, ka šis tartars vairākos punktos bija ļoti labs. Sagriezts tieši tā, kā man patīk, topinambūra kraukšķi nebija paguvuši izmirkt, un bija laba pievienotā vērtība – sinepju graudi piešķīra jau(k)tru tekstūru, mārrutku garša bija praktiski nemanāma, kas patiesībā ir labāk, nekā, ja tā būtu ļoti izteikta, bet lielais nē no manis – gurķu vietā tartars ļoti dāsni papildināts ar sakapātu sīpolu, kas pilnībā pārņēma manu garšas izjūtu ne tajā patīkamākā veidā. Un, jā, esmu pret sausām rukolas lapām uz šķīvja.

Otrajā – liellopa filejas steiks, sviestā cepti kartupeļi, Latgales salāti, krējuma tartara mērce, kaltēti puravi.

Šis ēdiens man ļoti patika, lai gan tam piemita neliela mazuma piegraša, jo nezinu kā jums, bet man ir īpašas jūtas pret kartupeļiem ar gaļu. Pāris jauki saceptu kartupeļu, patīkami svaiga Latgales salātu versija, krēmīga un garda mērcīte un ļoti labi pagatavots gaļas gabals. Patiešām biju priecīgs un gandarīts. Bet, labi, teikšu, kā ir, – tie puravi, kaltēti, žāvēti, cepti vai vienalga kādi, bija pilnīgi lieki. Iedomājos, ka tā varētu justies, ēdot ko vidēju starp noskūtu bērza tāsi un mežacūkas sariem – pilnīgi nesakožami un bezgaršīgi.

Un deserts – magoņu biskvīta kūka, ķiršu zapte, svaigsiera vaniļas krēms, cukurotas auzu pārslas.

Droši vien jāatzīstas, ka ne jau deserta dēļ šurp nācu. Protams, cerēju, ka būs labāk, nekā izklausās, bet tai pašā laikā nojautu, ko var sagaidīt no ķiršu zaptes, magoņu biskvīta un krēma. Pārmēru stiprs, blīvs un trekns (tas par krēmu). Tā kā šo pat neuztvēru kā vilšanos, jo patiešām dabūju to, ko gaidīju. Pēc diviem gaļas ēdieniem prasījās kas vieglāks, gaisīgāks un maigāks, lai gan stiprums, blīvums un treknums ēdienos ir diezgan subjektīvi lielumi, tā kā teikšu, ka deserts bija okei, vienkārši ne manai gaumei.

Šis tā kā būtu paveikts. Esmu parādā stāstu par to, kā piedzīvoju švaku bistro ēdienu par smalka restorāna cenām, bet nekādi nevaru saņemties, jo tā bija patiešām sūdīga pieredze un, tiklīdz tikšu vaļā no posttraumatiskā svētku ēšanas sindroma, startēšu ar kūku kariņiem, kas varētu palīdzēt orientēties Rīgas kūku piedāvājumā.

Lai jums gardi un forši arī šogad, un tiksimies jau drīzumā!

PAVASARIS. RĪGA. 2 RESTORĀNI UN ES. NOVĒLOTI.

Sun, 08 Jun 2025 16:00:00 +0000

Kāds gudrs cilvēks man reiz teica – lai kaut ko uzrakstītu, ir jāraksta. Vairākus gadus vēlāk cits gudrs cilvēks ar pieredzi rakstniecībā atzina gandrīz to pašu, bet ar piebildi, ka rakstīšana nav nekas baigi foršs – vienkārši jāsēžas un jāpiespiež sevi. Un viss. Brīžiem to atceros, bet tad pēkšņi parādās desmit Mobland sērijas un jaunais Chef's Table, tad darbs ierauj līdz ūkai un tad hokejs, Eirovīzija, lietus, saule, un drīz taču Dziesmu svētki... Tā turpinoties, varētu Ēstmīļa bodīti klapēt ciet. Vēl saprastu, ja būtu braucis uz Āfriku vai iekopis piemājas dārziņu, ar ko palepoties, vai kaut ko iestudējis, vai kaut vai dziedājis korī vai organizējis kādu foršu pasākumu, vai spodrinājis darba devēja tēlu, vai tirgojis saldējumu no rozā busiņa! Bet, nē, es tikai ēdu un tad par to rakstu. Nu, kas tur sarežģīts!

Kauninot sevi un novēršoties ikreiz, kad kāds jautā "nu, kad ta beidzot?", ķēros pie darba. Nu, nē, atkal muldu! Kas tas par darbu? Īsāk sakot, visiem labi pazīstamā pavasara RRN. Ja neskaita pilnīgi nestabilo kvalitāti un cenu izaugsmi, mani visvairāk pārsteidz milzīgais dalībnieku skaits. 60+ (un tas nav ne vecuma cenzs, ne modeļu vecums)! Cik vispār Rīgā ir restorānu? Vai kāds ir mēģinājis saskaitīt? Tas ir prātam neaptverami, jo izskatās, ka restorānu nedēļā piedalās vien neliela daļa. Un tas komplektā ar nepārtrauktām nozares darboņu sūdzībām par valsts atbalsta trūkumu, nodokļu slogu, tūrisma samazināšanos utt. Vispār nesaprotu, kāpēc lai kāds šādā situācijā gribētu ko vērt vaļā! Bet, nē, ēdinātavas aug kā sēnes pēc lietus, veco vietā vaļā jaunas, un tas neskaitot kebabnīcas, suši ūķus un šašličkas, kas liek domāt, ka nemaz tik slikti ēdināšanas biznesā neiet. Katrā ziņā man, cilvēkam gandrīz no malas, nav cita izskaidrojuma. Bet, labi, spriedelēšanu par to, ko tāpat nevaram ietekmēt, atliksim uz vēlāku un parunāsim par to, kur un ko ēdu restorānu nedēļā pavasarī.

Biju divos viesnīcu restorānos, kuros agrāk nebiju viesojies un nekad vairs neatgriezīšos. Un nevajag tagad spraukties ar tupo "nekad nesaki nekad". Pirmais bija restorāns Kitschen Aston hoteļa kaut kādā tur stāvā. Man šī ēka saistās ar ēdnīcu, ko apmeklēju agrā bērnībā (nevaru atcerēties nosaukumu, HELP) un ar Bingo, kur, kā vēlāk uzzināju, pulcējās daļa manu nākotnes draugu. Kāpēc tāda izvēle, jautāsiet. Nu, klausīju mūzas balsij un, daudz nedomājot, gāju, kur tā lika. Jūs taču zināt, kā mēdz notikt, kad mīļā miera labad vienkārši "ejam un viss". Atnākam, un piedzīvojam jokaino sajūtu, kad esi rezervējis galdiņu, bet esi vienīgais un vari sēdēt, kur gribi. Šajā brīdī vārdi "labvakar, mēs rezervējām galdiņu uz RRN piedāvājumu uz … vārda" šķiet kā pārpratums. Bet ok. Tātad ēdiens.

Uzkodā – sparģeļi ar Hamon Serrano pasniegti ar svaigu Stracciatella sieru un lakšu pērlītēm.

Atceros kāda mūsu pavāra teikto, ka tagad katrs, kurš spēj sagriezt mocarellu un apliet to ar pesto, uzskata sevi par pavāru (nu, vai kaut kā tā). Šis ēdiens bija no tās sērijas, ja neskaita bezgaršīgās lakšu pērlītes, kas acīmredzot bija domātas kā stilīgs akcents, taču diemžēl ēdienam nedeva neko, izņemot zaļo krāsu. Un, jā, tiem, kas vēlās, uzreiz varu nodiktēt šī restorāna cienīgā ēdiena recepti – ņemam sieru (šaubos, ka tas ir pašgatavots, bet, ja tomēr ir, tad par sieru atvainojos), sparģeļus apvāram, aptinam ar šķiņķi, uzberam mazliet riekstu, dīgstu un mazo zaļo. Var apslacīt ar eļļu.

Pamatēdiens nr. 1 – zivju trio ar lasi, mencu un arktisko pāliju, kuri audzēti Latvijā, pasniegti ar Holandes mērci, ikriem, jūras aļģēm un jūras sparģeļiem.

Holandes mērce ar ikriem un aļģes ar jūras sparģeļiem piedevās ir diezgan dīvaina kombinācija, bet, kas attiecās uz zivi, tad šādi to gatavot bija diezgan riskanti – zivs gabaliņi mazi, bet foršu un sulīgu no pārgatavotas, sausas zivs šķīra vien dažas sekundes, kamēr aromātisku un garšīgu no bezgaršīgas un pliekanas – daudz vairāk. Nesaprotu, kāpēc vajadzēja tā mocīties, pietiktu taču ar vienu ideāli pagatavotu, sulīgu un gardu lasi, mencu vai pāliju.

Pamatēdiens nr. 2 – lēni gatavots jēra rump ar portvīna mērci, karamelizētiem jauniem burkāniem un Briseles kāpostu lapiņām (to gan bija svarīgi pieminēt)

Burkāniem no karamelizācijas ne vēsts. Varbūt tie pabija uz pannas kādu sekundi, bet tas arī viss. Parasts, ciets burkāns parastais. Jērs sagriezts plānās šķēlītēs, jo kā citādi to varētu salikt tādā kompozīcijā! Sajūta, ka kvalitāte upurēta izskatam. Pat nezinu, kā sliktāk – sagriezt to pirms cepšanas vai pēc. Katrā ziņā, lai kad tas būtu noticis, gaļai tika neatgriezeniski nodarīts pāri. Bet nekas, jo kāds taču atdalīja Briseles kāpostiem lapiņas...

Un desertā - ricottas pistāciju tartaletes elegance

Viena lieta, ko desertu sakarā pie mums nekādi nevar pieņemt, ir, ka desertam nav jābūt pārmērīgi lielam. Deserts ir salds maltītes noslēgums. Kā punktiņš uz i. Ir sajūta, ka vairumā restorānu ar desertu vienkārši mēģina viesus nobeigt. Nu, tipa tu jūties tā pārēdies, ka nelabi metas, un viss, ko atceries no maltītes, ir smagums (gadījumā, ja neesi spējīgs pateikt "pietiek" vai vienkārši esi audzināts neko uz šķīvja neatstāt). Arī šis deserts bija tāds. Sausa tartalete, pilna ar smagu krēmu, kas pārsātināts ar pistāciju masu (pastu vai ko tādu), stingri bezē gabali un sašķērēta zemene, ar ko nepietiek, lai piešķirtu desertam kaut kripatiņu svaiguma! Vārds "elegance" nosaukumā šķiet nejauši pasprucis. Bet vispār man ļoti garšo tartaletes – trausla smilšu mīkla, viegls, gaisīgs pildījums un saldā-skābā balanss. Manas mīļākās ir citronu krēma vai vienkārši vārītā krēma ar svaigām ogām. Bet tas jau ir cits stāsts...

Un otrais piegājiens – Le Dome, kur uzkodā nobaudīju Balto sparģeļu veloute zupu ar zemā temperatūrā gatavotu lauku vistas olu un grauzdētu iberico cūkas šķiņķi

Viegla zupiņa ar knapi jūtamu sparģeļu garšu, šķiņķa šķēli, kas virs zupas bija cieta, bet zupā mīksta, un mīļa paskata mīklas stienīti, kas lika pasmaidīt. Un ola zupā. Tas bija patiešām jocīgi, jo nekādi negāja kopā. Un, ja kas, man tā dzeja par gatavošanu zemā temperatūrā vai gatavošanu lēni, vai vēl sazin kā vispār besī. Ko īsti nozīmē tā zemā temperatūra olas sakarā? Es, piemēram, gatavoju cūkas cepeti zemā temperatūrā, kad apmēram 120 grādos to cepu apmēram 4–5 stundas un rezultātā tas kļūst ļoti sulīgs un mīksts, bet, kas attiecās uz olu... nesaprotu, kāpēc visa tā ņemšanās ar metodes pielietošanu olai, ko pēc tam tāpat ieliek zupā.

Pamatēdienā – Charolais Liellopu filejas steiks – trifelēti kartupeļu ņoki, baltie sparģeļi, lakšu eļļa, omāra bernēzes mērce

Vispirms jau ne visai skaisti. Pat atmetot bildes kvalitāti. Ja no tā distancējas, tad sparģeļi ir sparģeļi. Šie bija īpaši lieli, kas priecē. Gaļas gabals arī liels, kas arī priecē, bet vēl vairāk priecē tā gatavības pakāpe un garša. Ļoti labi! Skaisti rozā, nepārmocīts ar garšvielām, tāds kā gaļēdāja sapnis. Par mērcīti – neticu pasaciņai par īsta omāra klātbūtni, bet ņoki (gnocchi) bija pilnīgs feils. Gaisīgu, vieglu spilventiņu vietā bija blīvi dažādas formas un izmēra veidojumi, kas garšoja pēc lipīgas miltu masas, un varam, protams, pastrīdēties, ko īsti nozīmē "trifelēti", bet, ja vien tas nenozīmē, ka tiem nav nekāda sakara ar trifelēm, tad šis vārds bija lieks.

Un desertā – Gvinejas Tumšās šokolādes muss – šokolādes pārslas, rabarberu sorbets, rabarberu marmelāde

Vai jums kaut ko izsaka Gvinejas šokolāde? Man nē un vispār pie kājas nosaukums, ja vien tā ir garšīga, mēreni salda un bez specifiskām piedevām. Man svarīgi, lai šokolādes muss būtu viegls un gaisīgs, lai visas deserta sastāvdaļas kopā radītu harmoniju, lai deserts būtu sabalansēts, nebūtu pārmērīgi salds, liels vai neglīts. Jā, tik vien. Bet tā vietā manā priekšā bija riktīga bļoda ar smagnēju, blīvu masu, zem kuras atdusējās tā sauktā rabarberu marmelāde – pārmēru salda un pēc konsistences kā saželēta zapte. Nezinu, kā jums, bet man ar marmelādi asociējas Laimas Gundega. Neiebilstu pret garšu dažādību, bet pēc tekstūras tā ir mans favorīts. Taisnības labad jāpiebilst, ka rabarberu sorbets gan bija brīnišķīgs! Tam bija forša, svaiga rabarberu garša, neliels skābums un maigs saldums brīnišķīgā konsistencē. Pēc manām domām, tas pats par sevi būtu bijis labs deserts, vienīgi tad vajadzētu krietni vairāk, jo iepriekš aizmirsu piebilst, ka garšīgs deserts gan var būt pilna bļoda.

Kaut kā tā man sanāca. Tagad svinīgi solos, ka turpmāk būšu raitāks. Solos, ka jau drīz pastāstīšu par zivi no zivju stūra, kas nemaz nav uz stūra, un maizi, ko var nopirkt Dailes kasē. Lai jums forši un saulaini!

ĒDNĪCAS LĪMEŅA MALTĪTES RĪGAS RUDENS RESTORĀNU NEDĒĻĀ

Wed, 04 Dec 2024 13:35:00 +0000

Kā ierasts, divas reizes gadā Rīgā norisinās restorānu nedēļa, un, kā ierasts, neko labu tā nesola, un, lai gan uz papīra viss ir skaisti, dzīvē iespēja tikt pārsteigtam patīkami ir ļoti niecīga, arī neskatoties uz lielu devu optimisma. Un optimisms, kā man likās, ir viena no manām galvenajām īpašībām, ja neskaita labo ēstgribu, izcilo spēju būt tolerantam un līdz ideālam atstrādāto prokrastināciju, ko regulāri varat novērot arī jūs, kamēr vairākas nedēļas gaidāt, kad tad beidzot viņš (tas ir, es) pastāstīs, kā gājis ar ēšanu. Te es varu piekrist, jo cik gan ilgs laiks vajadzīgs, lai pastāstītu par trīs ne pārāk veiksmīgiem ēdieniem. Katrā ziņā tie, kas mani uzklausa dzīvē, nevis lasa, ko esmu sarakstījis, manus žultainos vārdus, ko pavada aktīva žestikulācija un atsevišķu "mātes valodas" vārdu lietojums, dabū dzirdēt gandrīz uzreiz pēc restorāna apmeklējuma, un parasti šis process, ieskaitot sviestmaižu pagatavošanu un atlaišanos dīvānā, aizņem ne vairāk kā minūtes piecpadsmit.

Un tā tam būtu jābūt, jo kāpēc gan ļaut sūdīgam ēdienam ne tikai nelaimīgas sagadīšanās dēļ nokļūt savā kuņģi, bet pēc tam vēl piesārņot dzīvi, par to runājot, rakstot un lasot. Sāku pat apsvērt domu par audio grāmatu! Iedomājieties, cik forši būtu vienkārši uzspiest play un desmit minūtes klausīties manā necenzētajā stāstā par nupat piedzīvoto kādā ēstuvē (lasīt: restorānā)... Mjā, bet pagaidām ir, kā ir. No sākuma mokos, izvēloties, kurp doties, tad mokos, ēdot pasniegto, un tad mokos, par to rakstot. Nah tādas mocības? Atbildot sev uz šo jautājumu, šausmās atskārstu, ka esmu atkarīgs no tā visa! Jā, no pirmā moku brīža, kad lasu piedāvājumu un nevaru izlemt, līdz brīdim, kad parādās pirmie lasītāji. Tagad, kad esmu jums atzinies savā atkarībā, ir īstais brīdis pastāstīt ko vairāk par apēsto, jo neba manas atkarības dēļ šo lasāt.

Šoreiz biju trīs vietās, kurās līdz šim nekad nebiju bijis un visdrīzāk arī neatgriezīšos. Izvelējos pa vienam piedāvājumam katrā cenu kategorijā, pat neaizdomājoties par sekām, lai gan bija taču jābūt kādam signālam galvā, kad nolēmu iet uz restorānu ar tik nepārprotamu nosaukumu... Diletants. Vai kad nez kāpēc iedomājos, ka labāko no visiem 35 naudiņas vērtajiem piedāvājumiem nogaršošu nekur citur kā kokteiļbārā Rūm. Bet trešajā izvēlē pat mazliet kaunos atzīties, jo vispār neticu, ka turp kāds kadreiz ir devies baudīt ēdienu. Tas tā mazliet bērnišķīgi, bet katru reizi, braucot lejā no Kalnciema tilta, galva nevilšus griezās pa labi, lai kaut iztālēm uzmestu aci lielam, baltam zilonim, kas jau gadiem rimti stāv viesnīcas pirmajā stāvā un skumji raugās garām braucošā dzīvē... Un, jā, katru reizi domāju par to, ka gribētu reiz viņu apskatīt tuvāk. Beidzot tas brīdis pienāca, un pavadīju nepilnu stundu, sēžot šim zvēram gandrīz starp kājām, ēdot fucking sliktu ēdienu un vērojot, kā apkopēja ar putekļsūcēju izsūc foajē, kā pusapģērbti ļaudis no sporta zāles slāj gar manu galdiņu tik tuvu, ka gandrīz varēju sajust viņu sviedru smaku un kā aiz loga garām pabrauc dzīve. Nabaga zilonis!

Bet tagad gan par ēdienu. Restorāns Dilettante (what!?). Restorānu nedēļas piedāvājums par 40 naudiņām, un viņi pat nepacentās sagatavot ko īpašu – vienkārši paņēma no savas regulārās ēdienkartes. Kad lasīju piedāvājumu, pat priecājos, jo likās, ka aiz šiem vienkāršajiem itāļu virtuvei tik raksturīgajiem ēdieniem noteikti slēpsies izcils izpildījums un unikāla garšu un aromātu buķete un ka prosciutto e melone uzkodā būs kas vairāk nekā vienkārši vītinātas, veikalā pirktas gaļas šķēles ar melones bumbiņām. Bet uzminiet ko? Es kļūdījos.

Vienīgais, ko vēl varu piebilst ir, ka sajutos kā tālajos restorānu nozares pirmsākumos, kad ko šādu varētu ieraudzīt uz sava galda, un ka melone bija pilnīgi ūdeņaina.

Otrajā ēdienā Osso Buco. Brīnišķīgs itāļu virtuves ēdiens! Sildošs un aizraujošs! Teļa stilba šķēle ar kaulu, garšaugi, baltvīns un gremolata (ļoti sasmalcināts ķiploks, citrona sula, miziņa, olīveļļa un pētersīlis), un polenta – vijīga, sātīga un nenormāli garšīga kukurūzas putraimu putra ar daudz sviesta un Parmesan siera. Tāds bija ēdiens, ko ilgojos baudīt.

Šāds tas bija restorāna FB lapā...

Bet šāds tas bija manā priekšā...

Pārcepti, vietām pārogļojušies savītuši dārzeņi, milzīga kaudze ar atsildītu, blīvu putru, gremolata ar nesakapātiem svaiga ķiploka gabaliem, gaļa, kas it kā nonākusi nost no kaula, bet tik sīksta, ka vēl ilgi cīnījos, lai dabūtu to ārā no zobiem, un kartupeļi. Īstenībā pat pasmējos, jo vienā brīdī tas sāka likties kā farss. Jo kāpēc gan citādi tur būtu vēl arī kartupeļi!

Un deserts. Jā, jā, tik paredzami! Tiramisu!

Kāds pārsteigums! Deserts burciņā! Besī ārā! Burciņa pastāvējusi ledusskapī, un visas sieniņas, kam klāt neskārās krēms vai cepumi, bija pilnībā norasojušas, ūdens notecējis uz produkta, un padarījis šo pilnīgi ūdeņainu ne tikai garšas, bet arī fiziskajā nozīmē, ja tā var teikt. Respektīvi, dāmu pirkstiņi vietām bija vienkārši iemirkuši ūdenī. Īsāk runājot, ļoti nepatīkami.

Par 35 naudiņām devos uz kokteiļbāru Rūm, ko viņi paši bija nokristījuši kā vietu, kur mājo "dizaina, meistarības un garšas alķīmija dzīves baudītājiem un izmeklētas garšas cienītājiem". Tālu no realitātes, un ne kripatiņas paškritikas. Bet, nu, ok. Mana pieredze bija šāda:

Uzkodā – burkānu-kokosriekstu zupa ar svaigi ceptu maizi un ceptu Brie sieru.

Pēc garšas vairāk kartupeļu nekā burkānu zupa, par kokosrieksta klātbūtni liecina vien pa šķīvi izbārstītās skaidiņas, svaigi ceptā maize – pusotra šķēle veikalā nopērkamās ciabattas, kas nevienmērīgi apceptas uz pannas, fritētais Brie siers kā no pusfabrikātu plaukta, lai gan, atzīšos, esmu fritētu brišku (tā mēs ģimenē mīļi saucam Brie) fans, tāpēc nesūdzēšos, jo šo nevaru objektīvi nokritizēt. Tomēr spocīgākais bija kas cits. Un tie nebija dīgsti, ko var redzēt uz zupas. Nē, tie bija tie paši dīgsti, bet ar tiem bija pilns zupas šķīvis. No sākuma nesapratu, bet pēc tam mocījos ar sajūtu, it kā mute būtu pilna ar tārpiem, piedodiet! Šķiet, ka jāpasaka arī kaut kas labs... Nu, zupa bija silta.

Otrajā – Liellopa vaidziņi ar krāsnī ceptu batāti, brūkleņu mērci un dārzeņiem.

Nesimpātiska paskata ēdiens, kurā prevalē nesaprotamu krāsu un tekstūru kombinācija. Uz šķīvja malām vienkārši nobērta sausā garšviela, bet solītos dārzeņus acīmredzami aizvieto skaidas (biešu, ja nemaldos). Pusšķīvis noziests ar zaptīti, bet vaidziņi noslēpti zem ļoti pārgatavotām batātēm. Un pēc tradīcijas jāsaka kas labs... Šis tas tomēr bija kā solīts – nebija taču solīts, ka būs liellopa vaigi...

Desertā – Pašgatavots ābolu pīrāgs ar sāļo karameli un saldējuma izlasi.

Pirmais, kas cērtas acīs, ir saldējuma izlase... Laikam nepareizi sapratu, ka būs vairāki veidi. Acīmredzot izlase šeit nozīmē, ka no visiem veidiem tiks izlasīts viens. Žēl, jo šis pat nebija garšīgs. Kas attiecas uz pašcepto ābolu pīrāgu, tad parasti es esmu tas, kas ar abām rokām ir par paštaisīto, lai kas tas arī būtu, tomēr šoreiz pieķēru sevi pie domas, ka labāk būtu ko nopirkuši pretim esošajā rimčikā un pasildījuši. Un, jā, pīrāgs bija pusjēls. Karamele vairāk salda nekā sāļa, un tā arī nesapratu pavirši nobērtā kunkuļainā pūdercukura nozīmi. Bet, ja runājam par kaut ko labu, tad šajā brīdī man uz tēju pievienojās pāris draugi, tā kā par pavisam sūdīgu šo vakaru nosaukt vairs nesanāks.

Un nobeigumā feils nr. 3 jeb Elefants un ķirbju krēmzupa ar pastinaka čipsiem, garšaugu pesto un bla, bla, bla... Apnīk rasktīt par katru sīkumu, ko labskanības labad ieliek ēdienu nosaukumā vai saber uz ēdiena, lai tam it kā piešķirtu kādu īpašu noti.

Viss kā tālajos deviņdesmitajos – pesto pilieni, sēklas, balsamiko šļaksti un izmirkuši pastinaka čipsi, jo šeit, iespējams, domā, ka viņiem piemīt kādas īpašas spējas, kas liek čipsiem palikt kraukšķīgiem, arī iemērcot tos zupā. Un, ziniet ko, mani bļa besī, ka krēmzupu uzskata par ēdienu, kur var samest kartupeļus un kaut ko mazliet krāsai un kas tā uzreiz kļūst par krēmzupu! Ir taču veidi, kā arī krēmzupu padarīt par šedevru! Apcept burkānus, ķirbi, sīpolus, papriku krāsnī ar olīveļļu, ar garšvielām un garšaugiem, kas piešķirs zupai aromātu un garšas dziļumu, sablendēt, cik viendabīgu vēlies, pievienot mazliet saldā krējuma, ja vēlas, bet var arī bez, iebērt kaut ko tekstūrai, ja vēlas, apgrauzdēt bageti, ko piekost klāt vai iemērkt zupā, un aiziet! Bet nē! Jāčakarē cilvēkiem smadzenes!

Otrajā kārtējais šedevrs – Lēni gatavoti (nu, kāda atšķirība, lēni vai ātri) teļa vaigi ar bukstiņputru, baravikām un spinātiem

Sākšu ar labo – vaigs bija liels un mīksts, bet tam kritiski pietrūka garšvielu jeb, vienkāršāk sakot, tas bija bezgaršīgs. Putra bija ļoti blīva, un piesauktās baravikas bija putrā iejauktie, švammei līdzīgie kātiņu gabaliņi, kuru tekstūra bija vairāk kā nepatīkama un kas nāca komplektā ar sīpoliem. Nekur nemanīju arī spinātus, toties šķīvis atkal bija nobērts ar sausu garšvielu un balsamiko pilieniem iz ne(tālajiem)…gadiem, zirņu dīgstiem un dažām odziņām. Tas laikam kā kompensācija.

Un nobeigumā – Zefīra deserts ar Rīgas upeņu balzāmu, karameli un svaigām ogām.

Bija karameles stienītis un dažas ogas, bija kas attāli līdzīgs zefīram, bet varbūt esmu aizspriedumains, jo manā izpratnē zefīrs ir viens un to ražo "Laima", un tam apkārt ir šokolāde, un tā vārds ir Maigums... Bet ok. Ja atmet aizspriedumus un gadiem ilgi veidojušos atkarību, tad tik un tā – šim pat nebija solītās upeņu balzāma garšas, pat ne smaržas! Bet kas gan bija vairumā – pūdercukura kunkuļi, laikam arī bonusā... Nu, ja jāmin kas labs, tad, jā, pēc šī uzreiz devos prom, un viss, kas man paliks atmiņā, ir foto gandrīz no ziloņa pakaļas.

Esmu nonācis pie atziņas, ka dalībai restorānu nedēļā būtu jābūt privilēģijai, ka, tikai balstoties uz atsauksmēm un reāli dzīvē izvērtējot piedāvāto ēdienkarti, tiktu pieņemts lēmums par restorāna dalību un ka šīs tiesības būtu jāiegūst katru reizi. Tikai tad varēsim būt pārliecināti, ka iespēja nobaudīt augsta līmeņa maltīti šajā pasākumā būs ne tikai reklāmas sauklis, bet arī sasniedzama realitāte, un, iespējams, tad tas kļūs par piedzīvojumu gan dvēselei, gan vēderam, gan Ēstmīlim.

Lai jums forši, gardi un sirsnīgi

septiņpadsmit (mīnus piecpadsmit) pavasara mirkļi... Rosemarīnē un Koyjā

Tue, 11 Jun 2024 18:00:00 +0000

Nu ko, pirms brīža esam piedzīvojuši/pārdzīvojuši kārtējo mūsu gastronomiskās pasaulītes globālo notikumu – Rīgas restorānu nedēļu, un, kā jau tas pierasts, ir ļoti maz laba, ko par to pastāstīt. Kompāniju sastādīt un par vilšanos maksāt gribošo draugu un domubiedru loks kļūst aizvien šaurāks, ēdienu, ko atcerēties ar labu, – arvien mazāk, bet pārdomas par naudas iztērēšanas lietderīgumu šajā pasākumā piemeklē jo biežāk. Diemžēl nav pieejama statistika par Restorānu nedēļas rentabilitāti ēdinātājiem, un līdz galam nav skaidrs iemesls, kas liek tiem pasākumā piedalīties, bet novērojumi no "malas" šo to tomēr ļauj nojaust. Ne velti vairāki restorāni pieslēdzās tikai uz vienu no divām akcijas nedēļām, daži īpašo piedāvājumu piedāvāja tikai noteiktās dienās vai stundās, savukārt patiešām izdevīgi piedāvājumi, kuri, kā solīts, ļauj nobaudīt trīs ēdienu maltīti, nepaliekot bez biksēm, ir vien piektā daļa. Pārējie nekautrējoties piedāvā to pašu, kā pieredze rāda, visbiežāk viduvējo ēdienu par "nieka" 35 vai 40 naudiņām, kas kopsummā ar kādu uzdzeramo diviem cilvēkiem rezultējas 100 eiro, par ko ir normāli būtu gribēt vismaz būt priecīgam, bet katrā ziņā ne nožēlas pilnam.

uzkoda nr. 1: tunča karpačo ar rabarberu musu un līdakas ikriem

Nu, labi, bet kā tad gāja šoreiz. Kompāniju dabūju tikai uz diviem apmeklējumiem, bet doties kaut kur vienam pašam nebija iekāriena, tāpēc droši vien esmu daļa no negatīvās statistikas, ja ņem vērā to, cik restorānus apmeklēju iepriekš. Mans īsais rezumē ir šāds: ja šefa kompliments ir labāks par jebkuru piedāvājuma ēdienu un ja atsevišķas sastāvdaļas nonāk nepareizajā šķīvī, tad kaut kas nav labi jau pašā saknē.

Tātad šoreiz apmeklēju divus restorānus. Koya, kur biju pirmo reizi, un Rosemarine, jo biju drošs, ka iepriekšējo ento apmeklējumu (pat ļoti) pozitīvās atmiņas garantēs veiksmi. Pilnīgs lohs savos spriedumos! Morāle viena – nekas, kas noticis iepriekš, neko negarantē. Es neesmu vienkārši apvainojies, jūtos piečakarēts.

Rosemarine piedāvājums (40 eiro)

Rabarberu muss bija vienkārši skābs rabarberu biezenis, zivs ādas veidojums – skarbi ciets, kumkvats un sezama sēklas... vispār nesaprotu, kāpēc bija uz šķīvja, bet toties biezā slānī bija pieejami zaļumi. Tomēr, ja šo visu neņem vērā, tad pārējais uz šķīvja bija pat ļoti labs.

uzkoda nr. 2: strausa gaļas tartars ar trifeļu ikriem, kartupeļu čipsiem un pavasara zaļumu mērci

Gaļa tartaram bija sagriezta tā, kā man patīk, – ne pārāk smalki, bet viegli sakožami, tomēr man labāk patīk, ja gaļai sākotnēji nekas vēl nav piejaukts klāt, jo tas dod sajūtu, ka vismaz kaut ko spēju kontrolēt. Vismaz to, cik daudz marinēto gurķu gribu piejaukt klāt un ar ko vēl un cik lielā mērā gribu pašķaidīt gaļas garšu. Kas attiecās uz trifeļu ikriem, tad, ja vien nav tāda zivs trifele, loģiski būtu pieņemt, ka šis veidojums ir radīts, ņemot par pamatu kaut ko ar trifeļu smaržiņu, želatīnu, vēl šo to un nelielas iemaņas darbā ar šļirci. Diemžēl šajā gadījumā trifeļu aromāts bija tik niecīgs, ka nav pat pieminēšanas vērts un radās sajūta, ka mielojos ar melnas krāsas ūdens bumbiņām. Trekns punkts uz i bija piesauktā pavasara zaļumu mērce, kas uz šķīvja nez kāpēc izskatījās pēc blāvi eļļainiem pleķiem. Un, jā, kam bija vajadzīgi tie nevienmērīgi sašķērētie fritēto kartupeļu čipsi, tautā saukti vienkārši par salmiņiem?

pamatēdiens nr. 1: paltusa fileja ar jauno kartupeļu gratēnu, kazas sieru, spinātiem un jauno biešu-citrusa musu

Zaļumi, iespējams, domāti, lai noslēptu kaunu par neveiksmi. Paltuss – mana mīļākā zivs, ko pagatavot ir salīdzinoši viegli, jo tā nav tik kaprīza, ka daudzas citas, tāpēc esmu pārsteigts ikreiz, kad kādam izdodas to pārcept. Šoreiz arī. Ēdot šo, sapratu, ka Rosemarine pavāri īsti nesaprot, ar ko muss atšķiras no biezeņiem, mērcēm un citiem veidojumiem, un, ja uzkodā rabarberu musa vietā bija biezenis, tad otrajā biešu-citrusa musa vietā – tāda kā pļuriņa jeb kaut kas starp mērci un biezeni, bet tuvāk mērcei. Tomēr lielākais feils manā uztverē bija kazas siera uzbāzīgums un klātbūtne visā ēdienā – gan kartupeļu gratēnā, kas kļuva praktiski nebaudāms, gan pa pusšķīvi nolietajā blāvajā mērcē, kurai par pamatu nepārprotami bija kazas siers. Zinu, ka tas tika pieminēts, tomēr nebiju gatavs, ka tas būs visuresošs ļoti koncentrētā veidā un nomāks citas garšas, varbūt izņemot kumkvatu, kurš nez no kāda pārbīļa bija arī šeit.

pamatēdiens nr. 2: jēra gaļas karē ar sparģeļiem, kaperu ciedru riekstu salsu un zilo burkānu-fenheļa biezeni ar jaunajām skābenēm

Nu, tā, ja neskaita jēru-pelēci, sparģelus, kam nebija nolauzti stiegrainie kātu gali, ko parasti nepasniedz, salsu, kurā prevalēja tomāti un praktiski nebija piesaukto kaperu un ciedru riekstu, nesimpātisko un arī ne pārāk garšīgo biezeni un zaļumu kaudzīti, kas mēģināja to visu kautrīgi piesegt, tad viss pārējais bija tā neko...

deserts pēc Live Riga pieejamās ēdienkartes: šokolādes-lazdu riekstu biskvīts ar matcha musu un svaigām ogām.

deserts, par kura esamību uzzināju, apsēžoties pie galdiņa: šokolādes-lazdu riekstu-vīģu-laima-marakujas kraukšķis ar matcha musu un sāļo karameli...

Ņemot vērā to, ka tieši deserti visbiežāk buksē, vienmēr desertu izlasu pirmo. Un tad, ja tas mani uzrunā, lasu pārējo piedāvājumu. Arī šeit. Katrā ziņā, šis bija tik tālu no vēlamā, cik vien iespējams, jo nekad nebūtu izvēlējies laima, vīģu, marakujas, matchas, kraukšķa un sāļās karameles būšanu vienā šķīvī. Arī neskatoties uz to, ka nebija nekāda piesolītā kraukšķa, vien izmirkušas drupačas trauciņa apakšā ar dažām riekstu drumslām, viss trauciņa saturs lika periodiski saviebties, brīžiem no nepatīkamās struktūras, bet brīžiem no nepatīkamās garšu kombinācijas. Bet paldies, apēdu ogas un slaveno kumkvatu.

Vēl atliek palielīties ar Koya apēsto. Kāpēc palielīties? Domāju, ka tas ir sava veida sasniegums – iet uz restorānu un labprātīgi, pat par to samaksājot, ēst bieži vien ļoti švakas kvalitātes ēdienu. Atceros, kādreiz bija tāds raidījums Baiļu faktors, kur šad tad dalībnieku robežas tika pārbaudītas, arī liekot viņiem ēst dažādus riebumu izraisošus ēdienus, ko ar dažādiem panākumiem viņi arī darīja, cerot uz vērā ņemamo naudas balvu visa izaicinājumu ceļa beigās. Tad, lūk, arī man šī restorānu apmeklēšana ir kā izaicinājums, kur labākā gadījumā tā beigās tieku pie patīkamām atmiņām, bet biežāk gan tikai pie iespējas apmaksāt rēķinu un izlikt savas vēmas uz šīm lapām.

Tātad Koya Rīgas pavasara restorānu nedēļas baudīt gribētājiem piedāvāja (pēc viņu domām) 35 eiro vērtu maltīti trīs kārtās ar iespēju izvēlēties vienu no diviem pamatēdieniem.

Uzkoda: garneļu karpačo, pasniegts ar mango gēlu, čilī ievārījumu un nori lapu kraukšķi

Ja esmu sācis spriedelēt piezemēti, tad šis, varētu teikt, pat bija ēdams. Negribu gan nevienu maldināt, bet te vismaz bija viss, kas uzrakstīts, un vēl jūras zāles un marinēti sīpoli, kas šeit pilnīgi neiederējās. Mango gēls (tas, kurš dzeltens) ar pārāk maigu atsauci uz mango garšā, bet tas sārtais – viens pret viens ar saldskābā čili mērci no veikala plaukta. Un, jā, jūs taču nojaušat, ka karpačo ir kas ļoti plāns.

pamatēdiens nr. 1: lēni gatavots brieža stilbs (osso buco) portvīnā un garšaugos, pasniegts ar kartupeļu-puravu biezeni un Espagnole mērci

Sāku ievērot ko sev pilnīgi neraksturīgu – esmu kļuvis līdz vēmienam lakonisks. Man pašam ir sajūta, ka mēģinu pēc iespējas ātrāk uzrakstīt to, kas man spiež un pāršķirt nākamo lapu. Vairs nekādu nebeidzami garo teikumu, domas lidojuma vai krāsu, vien panīkums, skumjas un smagums. Mjā, laikam tomēr jāparunā par šo ar savu terapeitu... Kas attiecās uz ēdienu, tad Ossobuco, kad pareizi pagatavots, ir ēdiens ar dvēseli – sildošs, sātīgs, aromātisks, skaists un bezgala gards. Atceros, ka gatavoju to no sagriezta teļa stilba, ilgi sautējot ar dārzeņiem, vīnu un buljonu, un, kad tas gatavs, apakšā paliku polentu, apbēru ar gremolatu un aiziet! Vispār šī ēdiena sakarā mani māc bažas, lūk, par ko – pieminēto espagnole mērci, kas ir salīdzinoši ilgi un ne tik vienkārši pagatavojama, un ossobuco. Kur, pie velna, ir pazudusi visa bagātīgā mērce, kurā sautējās gaļa? Kaut kāds sviests! Tu izsautē gaļu vīnā, buljonā, garšaugos un dārzeņos, tad to visu kaut kur nozūmē un pāris stundas gatavo citu mērci, ko pieliet gaļai klāt uz šķīvja. Nu, piedodiet, kaut kā neticas. Pat nezinu, kas būtu stulbāk – izdarīt tā vai samuldēties ēdienkartē. Un vēl nemaz neesmu sācis runāt par to, kas ir samests uz gaļas, – par vientuļo sparģeli, marinēto piparu (ala burciņa) un kunkuļaino, knapi remdeno kartupeļu puravu biezeni.

pamatēdiens nr. 2: butes fileja, gatavota bazilika eļļā, pasniegta ar puķuzirņu biezeni, dārzeņu čipsiem un austersēņu mērci

Atkal marinētie sīpoli, graudainais puķuzirņu... biezenis, izskatās vienkārši pēc pārteikšanās, bute, kas apcepta bazilika eļļā – bez bazilika garšas un nevienmērīgi nobērta ar garšvielām, un, kā jau pierasts, vientuļais sparģelis, neesošie dārzeņu čipsi un ūdeņainā austersēņu mērce pa perimetru. Šī ir cenzētā ēdiena apraksta versija.

Un, lai padarītu visu vēl skumjāku – deserts: Mandeļu-rabarberu strūdele ar tumšo kļavu sīrupu, pasniegta ar pašmāju jogurta saldējumu

Esmu ēdienu tulks! Tātad, mandeļu-rabarberu strūdele nozīmē – mīklas rullīti ar pildījumu un uz šķīvja nobērtām dažām mandeļu skaidiņām. Kļavu sīrups – bieza zaptīte, un tā arī nesapratu, kas ir pašmāju – jogurts vai saldējums. Katrā ziņā, vārds "pašmāju" vēl nenozīmē, ka tas būs augstas kvalitātes, lai kā arī mēs gribētu tā domāt. Dažreiz "uz kociņa" vai "ar riekstiem" ir labāks par pašmāju. It īpaši, ja par pašmāju vēl paprasa samaksāt.

Kāda ir šī stāsta morāle? Pat nezinu, varbūt ne viss ir zelts, kas spīd! Nē, īsti kaut kā neder... Varbūt kaut kas par grābekli vai spļaušanu akā, vai trešo tēva dēlu un John Wick! Jā, tas viss ir tikpat ļoti garām kā tas, ko ēdu šajā pavasarī.

Lai jums forši, saulaini un gardi! See you, nē, labāk: I`ll be back!

AOKs, Seasons, Gutenbergs un citi "zvēri" RRN dūksnājā

Wed, 20 Dec 2023 23:16:00 +0000

Pavērojot, kas notiek ēdināšanas nozarē, apstiprinās bažas par iespējamu tās norietu. Protams, ir ērti vainot nodokļus, valdību, pandēmiju utt., tāpēc mani nepārsteidz, ka neviens no ēdinātājiem restorānu (un ne tikai) apmeklējumu kritumā nevaino augstās cenas vai nestabilo, bieži vien ļoti zemo pasniegto ēdienu kvalitāti. Skaidri parādās ēdinātāju mērķauditorijas izvēles nepilnības, un tagad, kad pēkšņi izrādās, ka sasniegtais tūrisma apjoms ir zemāks, nekā cerēts un ka Rīga nebūt nav ceļotāju galamērķa izvēle nr. 1, daudzi jūtas aplauzušies un, kā ierasts, meklē vainīgo visur, tikai ne sevī. Skaidrs, ka visas Vecrīgas un lielākā daļa centra ēstuvju orientējas uz importa klientu, atstājot vietējos otrajā plānā, kas, iespējams, arī izrādījusies lielākā stratēģiskās plānošanas kļūda. Jau daudzus gadus kladzinu, ka lojalitāti var uzkačāt tikai ar vietējo ēdāju, ar cilvēku, kas dzīvo tepat, ar cilvēku, kam te ir ģimene, draugi, kolēģi, ar cilvēku, kas vēlās ko nosvinēt vai vienkārši pabrokastot, papusdienot vai pavakariņot tepat un veiksmīgas pieredzes gadījumā darīt to atkal un atkal, nevis ar tūristu, kurš atbrauks šurp tikai vienu reizi un labākajā gadījumā ārpus viesnīcas paēdīs vienā vai divos restorānos, nekad tur vairs neatgriežoties.

Protams, varam sevi mānīt un izlikties, ka tagad būsim zirgā tāpēc vien, ka Latvija ir iekļauta Michelin ceļvedī un ir saņēmusi savu pirmo īsto zvaigzni ever, vienu zaļo zvaigzni, vēl trīs īpašus novērtējumus (Bib Gourmand), kas, vienkārši izsakoties, nozīmē iespēju baudīt laba līmeņa maltīti par saprātīgu (ēdienam atbilstošu) cenu un, protams, atzinību divdesmit diviem restorāniem, kas iekļauti ceļvedī pie Latvijas restorānu izlases, ļaujot tiem kļūt par mērķi tūristiem, kam mērķis ir Latvijas apmeklēšana. Visu šo apkopojot: ir iztērēti milzu līdzekļi, lai kas tāds varētu notikt (šobrīd ~1,3 miljoni), un nozares pārstāvji plaukšķina un dzied, ka investīcijas noteikti atmaksāsies. Var tikai apbrīnot viņu mazliet infantilo domāšanu, ja reiz viņi ir pārliecināti, ka šis viss kā ar burvju nūjiņas mājienu atrisinās samilzušās problēmas, pie kuru rašanās, protams, ir vainīgi visi citi. Nerunāsim par to, ka, izrādās, vairāki no ceļvedī iekļautajiem restorāniem ir uzņēmumi ar milzīgiem nodokļu parādiem par spīti ļoti cienījamiem apgrozījuma rādītājiem iepriekšējos periodos, nerunāsim arī par to, ka valstij, protams, būtu ļoti izdevīgi, ja varētu rūpes un atbildību par nozari novelt uz kādu citu, piemēram, uz Michelin ceļvedi, tomēr realitāte ir, kāda ir, – restorānu skaits ir milzīgs un uz vietējo patērētāju vairāk orientējas pusdienu piedāvājumos, nevis à la carte, un vietējais klients netiek uzskatīts par motivatoru. Ainava ar visām nozares ķibelēm rādās visai skumja, un es nekādā veidā nevaru sajust to eiforiju un cerības, ko šobrīd sajūt daļa ēdinātāju. Protams, izjūtu prieku un lepnumu par ceļvedī iekļautajiem, jo arī pats esmu guvis brīnišķīgu ēdiena baudīšanas pieredzi vairākos no nosauktajiem restorāniem, tomēr lielā daļā mani sagaidīja vilšanās, ko nez vai mainīs ārzemju vērtētāju viedoklis.

Jāsaka, ka mūsu ēdināšanas lauciņā tomēr ir vismaz divas stabilas lietas – Rīgas restorānu nedēļa un švakā tās laikā pasniegto ēdienu kvalitāte, kas skumdina kaut tāpēc, ka lētāks šis prieks nepaliek un, neskatoties uz centieniem mūs pārliecināt, ka restorānu nedēļa ir iespēja nobaudīt restorānu ēdienu lētāk nekā ikdienā, pārliecinājos, ka tā tas ir tikai atsevišķos gadījumos un tikai runājot par piedāvājumu restorānos, kur pēc definīcijas cenas ēdienkartē ir reāli dārgas, piemēram, Whitehouse un vēl kādā pārītī, savukārt lielākajā daļā pārējo dalībnieku, kas piedāvā restorāna nedēļas trīs kārtu maltīti par 35 un 40 naudiņām, šis cipars ir gandrīz līdzvērtīgs trīs kārtu maltītei à la carte, jo uzkodas cena svārstās vidēji no 10 līdz 14 eiro, pamatēdiens – 12–18 eiro robežās, bet deserts maksā ap 8 eiro, bez tam nevar ignorēt faktu, ka restorānu nedēļā ēdienu porcijas bieži vien ir kompaktākas par parastajām, kas arī liek aizdomāties piedāvājuma izdevīgumu, ja reiz par tādu tas tiek pozicionēts.

Šoreiz atkal apmeklēju trīs restorānus un pamēģināju trīs cenu līmeņu maltītes, un, kā jau ierasts, patīkamu pārsteigumu bija mazāk nekā to otru. Nevienā no trim restorāniem iepriekš nebiju viesojies un visdrīzāk nekad vairs tajos neatgriezīšos. Un neieteikšu. Un tā tālāk...

Sāksim ar Gutenbergu. Vasarā tā jumta terasē ir, iespējams, skaistākais skats, ko var baudīt virs Vecrīgas jumtiem, bet rudens tumsā un vēsumā varam tikai iedomāties, cik jauki tas varētu būt. Mazliet nosalu un tad vēl veicu arī līdz šim garāko ceļu uz WC – ar liftu uz ceturto stāvu un tad pa koridoru. Labi, ka neskrēju pēdējā brīdī, ej nu sazin, kā viss būtu beidzies... Tomēr atgriezīsimies pie ēdiena. 35 naudiņas par ļoti neviennozīmīgu pieredzi.

Uzkodā – meža sēņu žuljens, siers, kārtainās mīklas kraukšķi

Šis bija skumji, smagi un trekni. Vispirms jau sēnes. To bija tik maz, ka uz brīdi šķita – esam tikuši pie vienkārši neveiksmīgas miltu mērces ķobītī ar dažiem šampinjona gabaliņiem Visi seši pie galda sēdošie bijām vienoti savā viedoklī – žuljēns vairāk atgādina ar miltiem iebiezinātu eļļainu mērci, ko neglābj ne siers, ne bērnudārza līmeņa kārtainās mīklas strēmele sānā. Tas viss lika domāt, ka šejienes pavāriem būtu jāatsvaidzina savas zināšanas ēdienu pagatavošanas pamatos.

Pamatēdienā izvēlējos grilētu pīles krūtiņu ar kartupeļu-brokoļu gratēnu, medotiem burkāniem un brūkleņu mērci.

Uzreiz gribu pateikt, ka pīles krūtiņa bija teicama! Nazis to grieza kā mīkstu sviestu, tās garša bija brīnišķīga, nepārmocīta ar kaut kādām nejēdzīgām garšvielām un patiešām sagādāja prieku. Līdz izcilībai pietrūka vien rūpīgāk izkausēti zemādas tauki un ādas kraukšķīgums, tomēr, ņemot vērā visu pārējo šeit pasniegto ēdienu, varu, liekot roku uz sirds, apgalvot, ka pīles krūtiņa bija veiksmīgākais no visa. Kas attiecas uz pārējām sastāvdaļām, burkāni šķita vienkārši apvārīti cukurūdenī, gratēnā brokoļi bija lieki, jo to garša pilnībā nomāca kartupeli, turklāt tekstūra bija ne visai patīkama, kā jau pārvārītam brokolim. Tas viss komplektā ar dažiem neveikliem dārzeņu gabaliem radīja iespaidu, ka ēdienu būtu gatavojis pavārs/iesācējs/amatieris, kas pārpratuma pēc ticis pie "šprices".

Desertā – svaigsiera sfēra, cigoriņi, rudzu maize, šokolāde

Pat necentīšos iedziļināties, vien teikšu, ka labākais visā desertā ir izskats, citādi – vien sausas rupjmaizes drupačas ar svaigsieru un šokolādi pa virsu. Ļoti primitīvas garšas, nekā niansēta, nekā atmiņā paliekoša, ja neskaita vēlmi pēc kaut kā salda, skaista un krāsaina pēcgaršas vietā.

Nākošais mērķis – restorāns Seasons. Vai esat kādreiz skatījušies uz ko dārgu un bezgaumīgu un pie sevis nodomājuši – kā var būt, ka cilvēkiem ir tik daudz naudas, bet tik slikta gaume! Līdzīga sajūta pārņēma mani pieczvaigžņu viesnīcas Grand Palace Hotel restorānā Seasons, kurp devos nobaudīt restorānu nedēļas maltīti 40 naudiņu vērtībā. Lieki piebilst, ka manas ekspektācijas bija vismaz uz četrām zvaigznēm, bet laikam biju par daudz sadomājies. Par to man bija gana laika pafantazēt, kamēr, vientuļi sēžot pārmērīgi mīkstā krēslā (kurš pilnīgi noteikti nebija domāts, lai tajā sēdētu un ēstu, drīzāk lai nosnaustos), skumju pārdomu nomākts, gaidīju brīnumu ēdiena formā, ko diemžēl tā arī nesagaidīju.

Uzkodā – brioche, kūpināta skumbrija, ābolu želeja, marinēts fenhelis, Foie Gras pārslas

Nu ko, eļļā izmirkusi saldenās brioš maizes šķēle, kūpinātas skumbrijas gabaliņi, kas mats matā garšo pēc šprotēm, neesošā ābolu želeja un Foie Gras aizvietotājs jeb popkorna gaudu drumstalas. Tas īsumā. Vienīgais, kas bija labs, – marinēts fenhelis. Maigs, svaigs un patīkami kraukšķīgs. Bet vai ar to pietiek, lai uzkodu uzskatītu par izdevušos? Tas ir retorisks jautājums...

Pamatēdienā – brieža fileja rozmarīna pelnos, melno ķiploku krēms, egļu pumpuru majonēze, karaliskā austersēne, baklažāna papīrs, kadiķogu mērce

Briedis vidū mazliet pajēls, bet labāk tā nekā pārcepts. Rozmarīna pelni, kas acīmredzot bija domāts kas ļoti smalks un advancēts rezultējās diezgan nepatīkam sajūtā mutē, tādā, kāda būtu... ieēdot pelnus. Nesaprotu, kam to vajadzēja, bez tam rozmarīna garšas tajos praktiski nebija, sajutu to tikai ar lielu piefantazēšanu. Tālāk jāsaka slavenā patiesība, ka mazāk ir vairāk, jo nekādi nesapratu, kāpēc jānomokās un jāsaliek uz šķīvja tik daudz visa kā, ja nekas no tā nav izcils! Varbūt prātīgāk būtu koncentrēties uz vienu, bet superīgu mērci, nevis uz vairākām čupiņām ar grūti identificējamu garšu. Sēne – nedaudz kā švamme, remdenais, graudainais, nekur neminētais saldā kartupeļa, burkāna vai vēl sazin kā biezenis – zem katras kritikas. Un baklažānu papīrs. Lai kas tas arī būtu, labāk būtu apēdis A4 ar baklažānu papīru nekā lielu daļu no tā, kas šķīvī.

Un desertiņš – Fermentētas plūmes, Mirabelle plūmju krēms, sālīta karamele, oksālis, rjaženkas sorbets

OMG! Mēra sajūta nekādas! Pārmērīgi liels, bēšs gan izskata, gan garšas ziņā. Nekā garšas kārpiņas kairinoša, nekādas krāsas, nekādas dzirksts! Varu vienīgi sarindot sastāvdaļas dilstošā secībā no... Nē laikam nevarēšu gan, jo grūti slikto vēl kaut kā sagrupēt. Rjaženkas sorbets – blāvs un pēc garšas ne visai. Sālītā karamele nebija nekāda sālītā, pat teiktu, ka par saldu, plūmju krēms šķita ļoti trekns un bezgaršīgs. Vienīgais, kam piemita kaut cik garšas, bija pašā apakšā apraktās fermentētās plūmes. Īsāk sakot, šo desertu raksturo divi vārdi – liels un švaks.

No lētāko (30 eiro) restorānu piedāvājuma izvēlējos AOK City, kas man vispār nekad nav asociējies ar īstu restorānu. Piedodiet! Izvēlējos, jo gribēju saprast, ko viņi būs iesākuši ar tik nenormāli daudzajām ēdienu aprakstā minētajām sastāvdaļām. Un diemžēl nebiju kļūdījies – divas trešdaļas tām šķīvī varēja mierīgi nebūt, un ēdiens no tā pat būtu ieguvis. Lai gan, nē, nebūtu gan.

Uzkodā – viegli sālīta makrele, mazsālīti gurķi, tomātu čilī gels, fenheļi, maurloku aioli, baltvīna etiķī izturēti sinepju graudi, dilles.

Zivs kā no veikala plaukta. Kādam tas varbūt šķiet labi, bet man nē. Garša kā visur citur nav nekas labs, ja runājam par restorānu ēdienu. Kur tad paliek individualitāte, īpašā pieeja un viss cits, ar ko parasti lepojās ēdinātāji? Negribu vēlreiz diktēt visu, kas šķīvī, vien piebildīšu, ka vismaz puse no tā bija lieka un vispār neatbilda aprakstam. Piemēram, kāda vella pēc sinepju sēklas bija it kā jāiztur baltvīna etiķī? Tas vispār neko nedeva! Bet tomātu čili gelam pietrūka gaidītā pikantuma, un maurloku aioli vispār nebija ne smakas no maurlokiem utt.

Un otrā uzkodā – viegli marinētas bietes ar sēņu-kazas siera pildījumu, kalē piparmētru sulu, trifeļu eļļu, sakņu seleriju kraukšķi, karamelizētiem valriekstiem, diedzētiem graudiem

Bietes – svaigas, bet marinādi var vienīgi piefantazēt. Kraukšķi nekraukšķ. Sēnes ar kazas sieru bietē vispār neiet kopā, bet kalē-piparmētru sula gandrīz parāva uz augšu, tik nepatīkama tā bija. Trifeļu eļļu neatradu, valrieksti – krietni par saldu šim ēdienam, toties atradu dažas skābas odziņas. Tas laikam bonusā...

Pamatēdiens – tvaicētas ātes fileja, ziedkāpostu biezenis. zivju kotlete, kaltēts, rīvēts lasis, marinētu kātu seleriju salsa, maurloku eļļa, citronu gels, kalē mārrutku gēls, fenheļa baltvīna mērce

Klau, pēkšņi iedomājos: kāpēc man vispār ir jāstāsta par to, kas man nepatika un negaršoja? Iznāk, ka reklamēju – piedodiet, ka saku tā par ēdienu – pilnīgus mēslus! Nekas no šī nav ievērības cienīgs, lai kā tas izskatītos bildē! Nu, ir zivs. Nekā īpaša, vien samirkusi, sarāvusies ādiņa, virs kuras nez no kāda pārbīļa uzlikta tā saucamā zivju kotlete. Kam vajadzīgs tas kaltētais, rīvētais lasis? Nopietni?! Es pat neesmu drošs, ka tie sarkanīgie izsitumi uz biezeņa ir tas izslavētais lasis, jo garšas nekādas! Pilns šķīvis ar kaut kādiem bezkonsistences veidojumiem netīrās krāsās – tas ir tas, ko redzu. Un neba kubiņos sagriezts gurķis ar kaperiem būs tas, kas piešķirs tam visam ko īpašu!

Un vēl viens pamatēdiens – krāsnī gatavots dedzināts baklažāns mārrutku medus glazūrā, sēņu krokete, garšaugu-pastinaku biezenis, fritēts kartupeļu gratēns, grilētas paprikas salsa, kazas siera uzpūtenis, baltvīna-maurloku mērce

Pārcepts kartupeļu klucis, atkal kaut kāda eļļaina vēma un līdz klīstera konsistencei sablendēts pastinaka biezenis, kas pilnīgi noteikti nav ar garšaugiem, ja vien par tādiem neuzskata to, kas sabērts pa virsu! Īsāk sakot, man apriebās! Man besī ārā tas absolūtais cieņas trūkums pret klientu, pret viesi, pret ēdāju, sauciet, kā gribat! Un tas nav tikai par AOK, bet gan par lielu daļu no zināmām ēstuvēm! Pēc šādas pieredzes nav nekādu šaubu, kas ir īstais vaininieks pie vietējo ēdinātāju neveiksmēm, un tā nav ne valsts, ne prezidents, ne nodokļi, ne pandēmija un pat ne Estmīlis...

Labi, visa šī nobeigumā deserts – šokolādes biskvīta kūka ar svaigsiera aveņu krēmu, šokolādes ganašs, bezē, aveņu čilī gels, sīrupā izturētas cidonijas, karamelizēti lazdu rieksti

Pat neieslīgšu diskusijās par tēmu "kas īsti ir kūka?", jo domāju, ka gandrīz neviens no mums nedomā, ka kūka ir sausa biskvīta gabals bļodiņas dibenā, tāpat kā neiešu pierādīt, ka blāvi brūnganais, sviestam līdzīgais pikucis nav nekāds ganašs, vienkārši pateikšu, ka šis deserts bija likumsakarīgs nobeigums šai nožēlojamai maltītei. Tāds ir mans personīgais un vēl vismaz dažu cilvēku viedoklis, ar kuriem kopā man bija iespēja to visu pamēģināt.

Nu redz, kārtējā Rīgas restorānu nedēļa ir aizvadīta, un arī šoreiz neatbildēti paliek vairāki jautājumi,. Kas ir atbildīgs par tik neviennozīmīgi novērtētajām restorānu nedēļas vides reklāmām? Cik galu galā tās izmaksāja? Vai arī jautājums, ko klusībā uzdodam jau gadiem: vai restorānu nedēļas nolikumā ir minēti kādi obligātie produkti, kurus katram restorānam obligāti jāapspēlē savās pasākuma ēdienkartēs? Un vispār – vai kāds pirms restorāna apstiprināšanas dalībai restorānu nedēļā izvērtē un nodegustē piedāvāto ēdienkarti? Un kam to visu vispār vajag? Kas no tā uzvārās? Kāpēc tik nestabila kvalitāte? Un galu galā – vai jums nešķiet, ka restorānu Rīgā vienkārši ir par daudz? Diemžēl man nav atbilžu.

Pieķēru sevi pie domas, ka esmu noguris no gēliem, uzpūteņiem, eļļām, biezeņiem, utt. Vienkārši gribu kaut ko ar tekstūru, ar aromātu, ar garšu! Kaut ko saprotamu, skaistu un garšīgu! Kur ir palicis vienkārši labs ēdiens? Reti kurš pavārs mūsu restorānos spēj pareizi izcept steiku vai zivi, bet visādus gēlus, skuju pumpuru salsas un no lokiem izspiestas eļļas – tos gan taisa uz urā! Vai man vienam tas šķiet dīvaini? Un visa šī ēdienkartes pirmajās lapās vai sociālajos tīklos sarakstītā dzeja par domas un garšas lidojumu, sezonalitāti un visu to pārējo huiņu, ar ko tiekam regulāri baroti! Taču nolaidieties vienreiz uz zemes! Tas viss nevienam nav vajadzīgs! Gribam vienkārši baudīt, priecāties un atgriezties! Šajā mūsu visu domām vajadzētu sakrist.

Jebkurā gadījumā – paldies par kopābūšanu un degsmi, paldies par dzīvošanu līdzi, un ceru, ka kādā brīdī bijām uz viena viļņa! Un, jā, ceru, ka arī pasmaidījāt!

Lai jums forši arī nākamajā!

PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2023.

Sun, 16 Jul 2023 15:00:00 +0000

Klau, tik daudz kas noticis pēdējā laikā, ka traks var palikt! Pēc tam, kad gandrīz katrs no mums metās pierādīt, ka spēj noskriet vismaz pusi, kad tikām pie pilnīgi negaidītas oficiālās valsts brīvdienas, kura valstij pašai gan izmaksāja pizģec cik dārgi un kad hokejs bija kļuvis par valsts sporta veidu nr. 1, kad katrs bijām uzauduši sev prievīti un varējām palepoties (vai arī nē), ja paspējām nopirkt biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka lielajā estrādē, rodas sajūta, ka varam pārtikt vien no svaiga gaisa un sajūsmas par jebko.

Arī man īsu brīdi tā likās. Ieslīgu sava veida eiforijā, kad ērti iekārtojos uz viļņa un peldēju pa straumei, līdz sapratu, ka skriet nav mans, hokejs ir vienkārši hokejs (lai gan lepnums arī manī bija nenoliedzami) un Dziesmu svētki... nu, neuzvelkos tik globāli, kā laikam vajadzētu. Piedodiet. Tomēr spēju novērtēt gardu ēdienu un foršu kompāniju, tā kā paliksim katrs pie sava un ļausimies savam priekam.

Es, piemēram, pabiju Pavasara Rīgas restorānu nedēļā. Jā, jā, zinu, esmu mazliet novēlojies. Toties esmu gandrīz apguvis rakstīšanu ar vienu roku, jo mani piemeklējušās roku problēmas, kas, starp citu, izrādās, ļoti izplatītas ar rokām strādājošo vidū un uz laiku padarījušas mani par tādu kā puscilvēku, kas priecājās par spēju uzvilkt bikses bez palīdzības no malas un cer kaut nakti nogulēt bez sāpēm. Nu ja, tātad gaušanās seanss beidzies, pārejam pie svarīgākām lietām.

Kā jau iepriekš vēstīju, apmeklēju trīs dažādus restorānus un nobaudīju piedāvātās maltītes visos cenu līmeņos. Gribēju saprast, vai piedāvājuma cena atspoguļo kvalitāti un attieksmi, vai arī foršu un garšīgu ēdienu ir iespējams pasniegt arī par mazākām naudiņām Biju ļoti ieintriģēts, jo, pēc manām domām, jau šobrīd restorānu nedēļas piedāvājuma cena ir pāri kritiskajai robežai, kad aktuāls kļūst jautājums – doties vai nē. Vidusmēra restorānu apmeklētājs aizies uz vienu, varbūt diviem restorāniem nobaudīt īpašo piedāvājumu un vēl kārtīgi padomās, vai pasūtīt arī pasākuma speciālo dzērienu setu, kurš nereti maksā tikpat, cik pati maltīte.

Nezinu, kā šogad ēdinātājiem gājis, īpaši ņemot vērā rekordlielo dalībnieku skaitu un trīs cenu līmeņus, bet šoreiz vispār nebija problēmu rezervēt galdiņus, un nevienā no apmeklējumu reizēm restorāns nebija pārpildīts, tā kā šādus tādus secinājumus izdarīt tomēr varam.

Šoreiz mana izvēle krita uz Chef's Corner, CUT un Miro. Trīs pilnīgi atšķirīgi koncepti, mērķauditorijas, cenu līmeņi un izpildījumi. Arī ārpus restorānu nedēļas tie nekonkurē.

Chef's Corner priecē ne tikai ar izsmalcinātu, mūsdienīgu interjeru, patīkamu un neuzbāzīgu apkalpošanu un dinamisku skatu aiz loga, bet arī ar manai saprašanai pārāk plašu, tomēr ļoti interesantu ēdienkarti. Pilnīgs pretstats tam ir CUT – restorāns, kas atrodas viesnīcā un acīmredzot šobrīd, kad lielākā daļa viesnīcu ir nobukotas un par klientu trūkumu sūdzēties nevar, darbojās tādā kā "nospļauties" režīmā, jo kamdēļ gan censties izpatikt vietējiem, ja tepat mitinās bariem importīgo, kas nebūt nav tik prasīgi un kritiski kā šejienieši un atstāj dāsnākas dzeramnaudas, īpaši pēc krietnas iedzeršanas. Interjers – vietējā mēroga ēdnīcas līmenī, apkalpošana – maigi sakot, provinciāli neprofesionāla, un arī ēdiens, lai kā cerēju uz pretējo, – ļoti švaks.

Un restorāns Miro. Tas ir tāds dīvains veidojums pie golfa kluba, kur, neskatoties uz mēģinājumiem padarīt telpu mājīgāku un aicinošāku, nepamet sajūta, ka sēžu angārā. Pie sienas trofeju rindas, un aiz loga golfa laukums ar daudziem nūjas vicinātājiem. Nekas tajā visā nerosina uz jauku pasēdēšanu un pamielošanos, un vienīgais, kas izglāba šo vakaru ar neviennozīmīgas kvalitātes ēdienu, bija foršā kompānija, ar ko šo visu "prieku" dalīt. Un, jā, tā arī nesapratu, kāpēc Miro vispār vajadzēja piedalīties restorānu nedēļā.

Mans favorīts visādā ziņā ir Chef's Corner. Par 40 naudiņām guvu patiesu baudu gan acīm, gan vēderam, gan citiem jutekļiem.

Uzkodā – korvinas un foreles karpačo, ingvers, garneles, koriandrs.

Izlasot sastāvu, mani pārņēma bažas. Maiga zivs kopā ar vairākām specifiskām garšām. Vai tās nenomāks zivi, vai ēdiens nepārvērtīsies par kaut ko neidentificējamu? Nē, viss bija kārtībā. Visas sastāvdaļas labi sabalansētas, un katrā kumosā atklājās kāda cita garšas nianse. Avokado ar zivi un koriandra lapiņu vai garnele ar ingveru un safrānu – it viss šķīvī savstarpēji saderēja, un katrs produkts tika veiksmīgi izcelts. Patīkama, svaiga garša un jaukas, maigas krāsas.

Pamatēdienā – jēra mugura, trīs biezeņi, krokete, gailenes, sarkanvīna mērce.

Skaisti un garšīgi. Gudri ir nekonkretizēt, no kā tapuši biezeņi un kas īsti ir kroketē. Tādā veidā restorāns iegūst vairāk iespēju variēt, bet klientam ir mazāks risks neiegūt cerēto. Jāsaka gan, ka, saņemot šādu šķīvi, visi jautājumi atkrīt paši no sevis un atliek vien nodoties baudai un izpriecāties pēc sirds patikas.

Skaidrs, ka kronis visam ir gaļa. Mazliet pietrūka sāls, bet visādi citādi patīkami liels un nenoliedzami garšīgs ēdiens! Pat nezinu, ko vēl piebilst. Nu, feini! Krokete ar kraukšķīgu garoziņu, zīdaini biezeņi un saturīga sarkanvīna mērce. Viss kā solīts, un atzīšos, ka gaļas daudzums man patiešām lika priekā noelsties.

Un deserts. Citrona un laima muss, smilšu mīkla.

Šis mani sajūsmināja. Lakonisks, skaists, viegls, elegants un, kas nav mazsvarīgi, gards! Tāds brīnišķīgs pusdienu nobeigums. Stingra, bet vienlaikus drupena pamatnīte, citrusu aromāts, dažādu garšu kombinācija. Vienīgais, kam gribētu piekasīties (un tie nav ziedi), ir paša musa tekstūra. Gaidīju, ka tas būs gaisīgāks un vieglāks, bet šis šķita tāds kā saželēts. Tomēr garšu ziņā tas bija 100% mans deserts. Paldies par to!

Nākošais cenas līmenis 35 naudiņas – restorāns Miro.

Uzkodā – sviestā apceptas zandarta filejas medaljons ar jūras kāpostiem, kartupeļu drupinājumu, salikorniju un garneļu buljona mērci.

Mazais zivtiņas gabaliņš rūpīgi apsegts ar jūras kāpostiem un pārliets ar, es to sauktu, saldā krējuma, nevis, kā minēts kartē, buljona mērci. Pa virsu solītās drupačas, bet piesaukto zaļumu ar dīvaino nosaukumu "salikornija" visā tajā kāpostu burzmā neatšifrēju, tātad vai nu tā tur nebija, vai arī no tā nebija nekādas jēgas. Savukārt zupiņai vispār nebija nekādas ar jūras produktiem sasaistāmas garšas. Pat ne attāli. Ne ar garnelēm, un pat ne ar zivīm. Tā kā spriediet paši.

Pamatēdienā Pērtnieku foreles fileja ar ziedkāpostu biezeni, kolrābju ravioli, savvaļas brokoļiem un vēžu velutē mērci.

Jau pēc krāsas var redzēt, ka zivs ir pārturēta. Tā no rozā pārvērtusies par blāvu, un tas ne par ko labu neliecina. Tādam plānam gabaliņam daudz nevajag. Biezenītis kā biezenītis, brokolis kā brokolis, sāls par maz, mērcīte tāda kā saslāņojusies, un no vēžu smaržiņas ne miņas. Tāds mans verdikts.

Bet kolrābju ravioli gan ir ievērības cienīgs. Gaidīju mīklu, kurā iekšā kolrābja masa, bet, izrādās, kolrābis veido pašu ravioli čauliņu. Jauki, un vismaz kas interesants. Ko idejiski līdzīgu reiz baudīju nu jau aizgājušajā Internacional. Tur desertā pasniedza ananāsu ravioli, kas manī izraisīja pilnīgu un neremdināmu sajūsmu. Gan deserts, gan viss pārējais... Mjā, cik gan skumji, ka daži restorāni vairs nav ar mums.

Bet nu, atgriežoties pie skumjās realitātes, varu tikai noplātīt rokas, kad restorāna nedēļas piedāvājumā tiek piedāvāts ēdnīcas cienīgs ēdiens gan garšu, gan satura, bet ne cenas ziņā.

Un otrajā pamatēdienā kartupeļu ņoki ar austersēnēm, trifeļu mērci, spinātiem un cieto sieru.

Pēc idejas tām ir jābūt gaisīgām kartupeļu klimpiņām – vieglām un maigām. To pagatavošanā iespējami vairāki riski un izskatās, ka ar tiem neviens nebija rēķinājies. Rezultātā šķīvis ar ķepīgām, smagām, blīvām klimpām, kuru pagatavošanas tehnoloģija bijusi pilnīgi ačgārna, tāpat kā sastāvdaļu proporcija, jo tajā prevalēja mīkla, ne kartupeļi. Neliels trifeļu eļļas aromāts un šķipsna siera, ļoti maz sēņu un spinātu. Palika žēl to, kam veģetārs ēdiens ir ikdiena, un arī to, kas izvēlējās šo ēdienu. Nekāda prieka ne acīm, ne vēderam.

Un deserts. Vaniļas panna cotta ar grenadīna sīrupā noturētiem rabarberiem, pralinē, saldinātu griķu popkornu un rabarberu sorbertu.

Te nu ir pilnīgi skaidrs, ka mēra sajūtu šeit nepazīst. Šķīvī salikts viskautkas, pie kam lielākā daļa no tā – ne pārāk garšīga. Rodas sajūta, ka virtuves darboņi sanākuši kopā un lēmuši – davai, saliekam šķīvī visu, ko varam, un gan jau kaut kas no tā visa kādam arī garšos. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc rabarberus bija jānotur grenadīna sīrupā. Tas taču ir ļoti salds un noņēma rabarberam visu tā raksturīgo garšu, kuras dēļ vispār to ēdam. Bez tam tas bija tik izmircis un vienlaikus šķiedrains, ka tā apēšana kļuva par pārbaudījumu.

Pralinē vispār neatradās uz šķīvja (un labi, ka tā, vai arī nē...), panna cotta, kurai bija jābūt viegli drebelīgai, gaisīgai un krēmīgai, bija kā želeja, kam nez kāda velna pēc piegāzti griķi, kas to vēl vairāk attālināja no ideāla. Manā uztverē šī bija pilnīga izgāšanās. Iesaku vispirms apgūt klasikas pagatavošanu augstākā līmenī un tikai pēc tam mēģināt to uzlabot, jo šeit ir acīmredzams, ka ne ar vienu, ne ar otru uzdevumu galā neesat tikuši.

Un restorāns CUT. Izlasot piedāvājumu, biju ieintriģēts. Mīkstčaulu krabis, piena jērs, risoto, šokolāde, safrāns, tie ir brīnišķīgi produkti ar smalkuma piesitienu, tāpēc ļoti gribēju redzēt, ko un kādā kvalitātē no tā visa restorāna pavāri būs uzmeistarojuši. Uz mirkli pat spēju noticēt, ka tas patiešām ir iespējams un ka patiešām nobaudīšu brīnišķīgu trīs kārtu maltīti.

Uzkodā - kraukšķīgs mīkstčaulu krabis, diedzēti dīgsti, safrāna aioli, jūras zāle, ābols un čilī-laima mērce.

Lai lieki netērētu mūsu laiku, mazliet pārfrazēšu tuvāk realitātei: mīkstais, gumijotais mīkstčaulu krabis, dīgsti, dīgsti, dīgsti, majonēze, jūras kāposti un mazs, nenosakāma sastāva slapjumiņš.

Pirmajā pamatēdienā sviesta zivs fileja, saldo kartupeļu biezenis, tvaicēts pak choi, dehidrēts kalē kāposts, jaunais burkāns un citrusa mērce.

Pat nezinu, kā šo labāk pārfrazēt... Sviesta zivs sausāka par pārceptu vistas fileju! Nu, tik sausa, blīva un bezgaršīga, ka bail! Uz brīdi pat sabijos, ka man ir novēloti Covid simptomi un esmu pārstājis just garšas un smaržas. Tālāk aizdomājos par dehidrētu kalē kāpostu, kas pēc būtības taču ir vienkārši kalē čipsis, bet pārliecināties par to nesanāca, jo tā šķīvī tāpat nebija. Nezinu, vai, kā un kāpēc tika plānots tvaicēt pak choi, bet zinu, ka nekas dižs tur tā arī nesanāca, jo lapas vienkārši pārvērtās savītušās lupatiņās, bet kāti vispār nebija mainījušies. Un, jā, uz šķīvja bija arī piesolītie burkāni un, laikam bonusā, kaut kāds biezeņveidīgs sārts veidojums.

Otrais pamatēdiens – piena jēra karē, garšaugu risoto, zaļie zirņi, cūku pupas, kaltēti sakņu dārzeņi un sarkanvīna mērce

Pēc tam, kad viesmīle paziņoja, ka pie viņiem jērs tiek pasniegts vidēji cepts, un pārjautāja, vai man tas derēs, biju pilnīgi pārliecināts, ka ar to viss būs kārtībā, jo kāpēc gan citādi būtu notikusi šī saruna par jēra gatavības pakāpi. Ha, nekā tamlīdzīga! Tiklīdz ieraudzīju šķīvi, tā savā galvā lopiņu uzreiz nodēvēju par Pelēci. Un tā Pelēcis, kas iepriekšējā dzīvē bija vidēji cepts jērs, skumji atdusējās uz blāvi zaļganas, blīvas, pārāk al dente rīsu kaudzes, kas ēdienkartē bija nosaukta par garšaugu risoto. Pilnīgs čau!

Te gandrīz nekas neatbilst solītajam. Pat piesolītās cūku pupas. Šīs vairāk atgādināja edame pupiņas, kas uzturvērtības ziņā nenoliedzami ir ļoti vērtīgs produkts, tomēr garšas ziņā atrodas ļoti tālu no mums labi zināmajām cūku pupām. Īsāk runājot, šī piedāvājuma problēma ir pilnīga ēdiena neatbilstība solītajam. Tik nepārliecinošs sniegums, tik liels haoss un nesaderība uz šķīvja un tik lielas nobīdes no solītā, ka nesaprotu, kā vispār šis viss varēja nostartēt kā restorānu nedēļas piedāvājums.

Un deserts. Šokolāde, šokolādes siera kūka, šokolādes muss, cepta šokolāde un šokolādes kraukšķi.

Brīnos, ka šis mani nenogalināja! Pilnīgi skaidrs, ka šeit neviens nav dzirdējis mūžseno likumu – less is more jeb mazāk ir labāk! Šo visu nemaz viens cilvēks nevar apēst. Gandrīz katra no sastāvdaļām varētu startēt kā atsevišķs deserts! Gan siera kūka, gan muss, gan visas citas piesolītās draziņas. Vienas intensitātes šokolādes garša katrā sastāvdaļā. Nenormāli spēcīgs un nomācoši smags deserts. Nav nekā atelpai. Ne mazākā svaiguma! Viss vienādi piesātināts, nekādas šokolādes gradācijas, katra garša vienkārši bliež pa galvu! Siera kūka blīva un smaga, muss vairāk atgādina blīvu šokolādes krēmu, drupača, kas pēc konsistences ļoti līdzinājās smiltīm, spēcīgas garšas zaptīte un kaitinoši maza mētras lapiņa! Pilnīgs vājprāts. Un tas viss ņemot vērā, ka neatradu cepto šokolādi un šokolādes kraukšķi, lai kas tie arī nebūtu.

Īsāk runājot, mana bilance ir sekojoša: restorānu melnajam sarakstam klāt nākuši vēl divi, bet uz vienu došos, lai ļautos. Turklāt nonācu pie atziņas, ka mūsu tirgū dārgāks tomēr nozīmē labāks. Ne vienmēr, bet ļoti bieži. Teiksiet, ka tā taču ir jābūt. Tomēr gribētu oponēt. Ne jau dārgas ēdiena sastāvdaļas nosaka tā garšu un kvalitāti, un ne jau restorāna atrašanās vieta nosaka, kādam jābūt apkalpošanas līmenim. Esmu pārliecināts, ka garšīgu, gaumīgi pasniegtu ēdienu var pagatavot no dažādiem produktiem un sirsnīgai un patīkamai apkalpošanai ir jābūt normai.

Tā kā veiksmi mums visiem it visā, atpūšamies un ēdam ko gardu, un atceramies, ka mūsu latiņa ir tik augstu, cik augstu to noliekam!

RRRN22. MAKSA PAR APKALPOŠANU (APKURI) RĒĶINĀ NAV IEKĻAUTA

Sun, 26 Feb 2023 17:00:00 +0000

Rīgas restorānu nedēļa jau sen kļuvusi par neatņemamu pilsētas skumjā ēdināšanas lauciņa sastāvdaļu, un vienīgais, kas pa šiem gadiem nepārprotami mainījies, ir cena. Ja kādreiz katrs, kas izbadējies pēc restorāna apmeklējuma, zināja, ka divreiz gadā varēs par piecpadsmit naudiņām iejusties ēdiena pazinēja lomā un baudīt, pēc viņa domām, cienījamu restorāna ēdienu, un pēc tam, liekot ēdienu bildes savos sociālo tīklu kontos, izjust lepnumu, pat nenojaušot, ka gaļa varētu būt sulīgāka, lapas – ne tik apvītušas un deserts – ne tik ūdeņains, tad tagad par to pašu pārsvarā švako pasākumu, ir jāmaksā pat trīs reizes vairāk.

Vai tiešām nevienam pat uz mirkli neienāk prātā, ka 35 eiro no galviņas jau ir cienījams cipars, par kuru varētu tā kā drusku pacensties? Tagad ar mistisko veidojumu "piemeklētie dzērieni" maltīte diviem cilvēkiem restorānu nedēļas ietvaros pakāpjas līdz simtniekam, un tas šādam pasākumam jau liekas par daudz. Dieva dēl, izlaidīsim stāstu par inflāciju un benzīna cenām. Realitāte ir tāda, ka sūdīgi gatavoja gan tad, gan tagad. Un ne jau tāpēc, ka benzīns dārgs.

Teiksiet – kā tad paliek ar prieku, kopā pavadīto laiku un visiem citiem foršajiem kopā būšanas un kopā ēšanas stāstiņiem? Nu... nezinu... to visu var izjust, paliekot mājās, vienā kārtīgā kāršu vakarā, pauzēs uzkožot desmaizes un uzdzerot filtru kafiju. Tā kā uzskatu, ka, ejot uz restorānu, būtu forši novilkties no ēdiena, jo tas taču ir skarbi, ja pēc tam vienīgais, par ko ir bijis reāls prieks, izrādās kompānija, ar ko kopā pārvarēji šo vilšanos.

Taisnības labad jāsaka, ka no trīs izvēlētajiem tādu īstu fucking vilšanos izjutām tikai vienā – Steiku haosā, kur komplektā ar pārceptu, vietām piedegušu steiku un bez iepriekšēja brīdinājuma pie rēķina pierēķinātiem 10% par to, ka neizvēlējāmies restorānu nedēļas dzērienu piedāvājumu, bet gan vienkārši krietnu daudzumu dzērienu no kartes, saņēmām viesmīļmeitēna pamācību par tēmu "kāds īsti izskatās vidēji cepts steiks", kas lika aizdomāties, kur ir robeža starp aizkustinoši naivu un kaitinoši idiotisku apkalpošanu.

Visu tur pavadīto laiku varēju vērot, kā intensīvi svīstošs gaļas cepējs cīnās ar steiku kalniem, brīžiem mazliet par tiem piemirstot, tad sametot visus vienā kaudzē, kur tie sevis pašu karstumā gaidīja pasniegšanas brīdi. Visi vienā kaudzē. Gan well done, gan medium rare, gan visi citi. Un tad tev atnes vienu puspiedegušu pelēkas gaļas gabalu un māca, kā dzīvot! Gandrīz uzsprāgu! Apmeklējuma sausais atlikums – mācība, kā nedrīkst apkalpot klientus un kāds nedrīkst būt ēdiens. Pat ne restorānu nedēļā. Nē, īpaši restorānu nedēļā. Un vispār nekad!

Rudens sēņu krēmzupa (ceptas baravikas, griķu popkorns) pirmajā ēdienā. Tagad zinu, ka šampinjons ir rudens sēne. Lai jūs nemulsina tie divi īstās sēnes silueti pa virsu visam. Neskatoties uz to, ka krēmzupas ir īsts pārsteigumu perēklis, jo nekad nevari būt drošs, kas tajās sablendēts, esmu to patiess fans. Tieši tāpēc gribu, lai zināt, ka krēmzupai jābūt zīdainas konsistences, ar patīkamu smaržu un visādi citādi baudāmai. Šī diemžēl tāda nebija. Gluma, ļoti bieza, negaršīga jeb, pareizāk sakot, ne-pēc-rudens-sēnēm-garšojoša masa. Vienīgais, kas bija vietā – griķi.

Jūs droši vien, tāpat kā es, domājat, ka specializētajās steiku ēstuvēs, ja tās drīkstu tā dēvēt, ir lielāka iespēja nobaudīt patiešām izcilu steiku, jo kur tad vēl, ja ne tur, strādātu ļaudis, kas šo arodu, tas ir, gaļas cepšanu, pieprot vislabāk. Izrādās gan, ka nē. Pamatēdienā – Latvijas liellopa filejas steiks (kartupeļu gratēns, sviestā cepti sakņaugi, rozmarīna dzērveņu mērce). Kartupeļu gratēns, sapresēts mazā pagalītē, šķiet, kā atsildīta pastāvējušu kartupeļu masa. Sviestā ceptie sakņaugi – labākajā gadījumā divi burkāni un viens pastinaks, lai gan pēc garšas pilnīgi vienādi, tā kā pat mazliet ķīvējāmies, spriežot, kas ir kas. Tomēr rezultātā nonācām pie kopsaucēja – cik skumji, ka viņu izdoma aprobežojas ar ko tik primitīvu. Nu ja, un tā gaļa... Pizģec, ka tā var sabojāt produktu!

Un desertiņš. Karamelizētu bumbieru tarte ar smiltsērkšķu saldējumu. Zem tiem lielajiem, bezformīgajiem un, kā izrādījās, negaršīgajiem bumbieru gabaliem, kas ļoti atgādināja ābolus, slēpās izmirkušas pusjēlas mīklas plāksnīte. Drupačiņu kaudzītē atdusējās saldējums ar nepatīkamu ķīmisku piegaršu, un, ja tā padomā, tas bija likumsakarīgs nobeigums šīm visādā ziņā negaršīgajām vakariņām.

Nākamais galamērķis – Rosemarine. To biju apmeklējis jau agrāk. Kā man toreiz gāja, var palasīt ŠEIT. Tā bija salīdzinoši laba pieredze, tāpēc cerēju, ka rozmarīnieši neliks vilties, arī piedaloties tik neviennozīmīgā pasākumā kā RRN. Un thank god! Patiešām jauki un garšīgi.

Pirmajā uzkodā – meža sēņu krēmzupa (sēņu tartars un rupjmaizes grauzdiņš ar trifeļu krēmsieru). Pilnīgs pretstats Steiku haosa krēmzupai. Krēmīga, maiga, aromātiska, zīdaina, un tartars izrādījās forši asprātīgs veids, kā sēnes vēl vairāk izcelt, bet rupjmaizes grauzdiņš ar krēmsieru bija patīkams tekstūras un svaiguma akcents.

Tālāk sekoja kārtainās mīklas uzkodas ar pīļu aknu pastēti, valriekstu eļļu, sīpolu marmelādi un ķiršu konfitu. Ceru, ka konfita piesaukšana ēdienkartē ir vien neveikla pārrakstīšanās, jo pretējā gadījumā nav īsti skaidrs, kāda velna pēc ķiršus vajadzētu konfitēt, proti, lēnām gatavot taukos vai eļļā. Varbūt vienkārši ķiršu kompots, nevis konfits? Tāda kā neliela uzkodu platīte ar zaļumiem, pastēti, sīpoliņiem, kārtainās mīklas rullīšiem un vīģi svaigumam. Bija patīkami. Biju pārsteigts par to vien, ka nekas nebija sabojāts un viss labi saskanēja.

Pirmajā pamatēdienā – brieža gaļas filejas medaljons ar pastinaka-turku zirņu-biešu biezeni, rudens dārzeņu ratatujs, kalē un trifeļu-pīlādžu mērci.

Riktīgs rudens ēdiens – ļoti sātīgs, aromātisks, sildošs un gards. Briedis vien ko vērts! Lūk, tā ir izcili pagatavota gaļa! Varētu to apprecēt! Biju sajūsmā! Viss pārējais, neskatoties uz to, ka sākumā neticēju šai kombinācijai, bija nudien garšīgs. Gan biezenis, gan dārzeņi. Mazliet samulsināja marinētās sēnītes, kas atgādināja kaut ko no veikala plaukta, bet tas tik tāds sīkums. Visādi citādi ļoti cienījami.

Otrajā pamatēdienā – jūras barbe ar lazdu riekstu-kaperu-melno ķiploku garoziņu, rudens dārzeņu ratatujs un krabju-fenheļa mērci.

Atkal sātīgs, rudenīgs ēdiens, kurā, neskatoties uz daudzajām sastāvdaļām, neviena garša nenobāl un nepazūd. Katrs produkts skaisti izceļas, kopā veidojot brīnišķīgu garšu buķeti. Panējums veiksmīgi papildina zivs garšu un piešķir tai papildu tekstūru, dārzeņi piešķir ēdienam papildu aromātu, un zaļumi atsvaidzina. Vienīgais, par ko nebiju sajūsmā, bija krabju-fenheļa mērce. Šīs garšas īsti neatradu. Varbūt biju gaidījis ko izteiktāku, bet nejutos apbēdināts, jo viss pārējais uz šķīvja bija gana daiļrunīgs.

Viena atziņa, ko guvu visos trijos apmeklētajos restorānos, bija, ka deserti ir restorānu nedēļas vājā vieta. Arī šeit. Kad kartē izlasu "Baileys šokolādes kūka ar bezē - riekstu drumstalām un pašu gatavots ābolu-brūkleņu sorberts", tad pirmkārt sagaidu īstu kūku, nevis interpretāciju par tēmu, kas pasniegta glāzē.

Zem drupačām bija diezgan trekns krēms, kura attiecība pret pārējām sastāvdaļām šķebināja, bet garšas man atgādināja Cielaviņu. Sorberts gan bija atsvaidzinošs un gards. Tā kā četri no pieciem ēdieniem bija ļoti izdevušies. Paldies par to!

Tomēr mans favorīts izrādījās arī reiz jau ŠEIT aprakstītais Meat chef. Tagad atskatoties, joprojām izjūtu prieku un gandarījumu, ko jutu pēc katra pagaršotā ēdiena, to sajūsmu par garšu salikumu, aromātiem, tekstūru un pavāra izdomu, veidojot šo ēdienkarti. Tādam ir jābūt restorāna ēdienam – iedvesmojošam un īpašam!

Pirmajā uzkodā šitake sēņu tartars, topinambūra čipši, dedzinātu sīpolu miso buljons, pētersīļu ķiploku eļļa.

Pat īsti nezinu, kā šo aprakstīt. Katrā ziņā bilde neatspoguļo ne gramu no garšām, ko sajutu, un jebkurš apraksts šķiet pliekans, salīdzinot ar sajūtām, aromātiem un tekstūrām! Un to bija daudz, un katra papildināja citu, un bagātināja viena otru! Īsāk runājot, īsts pārsteigums šķīvī.

Otrā uzkoda – jaunlopa gaļas tartars, pasniegts uz stobra kaula, sinepju gēls, marinēti saldie sīpoli, mārrutkos marinēta selerija. Ak mans dievs! Kad biju šo notiesājis, vienīgā vēlme bija paņemt kaulu no šķīvja uz mājām, lai tas man atgādinātu par sajūsmu, ko izjutu!

Gaļa izcila, nepārmocīta ar garšvielām vai piedevām, tomēr sabalansēti pikanta un mēreni maiga. Sagriezta tā, kā man visvairāk patīk, un viss, kas pievienots, to ideāli papildina! Bija gan svaigums, gan tekstūra, gan negaidīts cepumiņš. Kā jau droši vien sapratāt, biju sajūsmā!

Pamatēdienā – akvakultūras foreles, pagatavotas dzidrinātā sviestā ar cidoniju sukādēm, brioša maizes drumstalām, grilēts kartupelis ar diļļu-fenheļa aioli, lauku krējums, cukini-saldo sīpolu salāti.

Ēdienu nosaukumos mani nomāc dažādi vārdi, kuru patiesumu nevaru pārbaudīt. Piemēram, akvakultūras foreles. Nedomāju, ka tas kādam būtu svarīgi (nu, varbūt dažiem), bet, ēdot šo, patiešām biju gatavs noticēt, ka zivtiņa ir audzēta kādos īpaši labos apstākļos un tāpēc ir tik patīkama! Sulīga, maiga, izcili pagatavota! Negribētu būt pieticīgs savā vērtējumā, jo, ko tur liegties, pēc ilgāka laika nobaudīt ko tik garšīgu un pārdomātu ir reāli aizkustinoši! Lai cik dīvaini brīžiem liktos atsevišķi produktu salikumi, tie sevi pilnībā attaisno. Gan cukini ar sīpolu, gan krējums, gan cidonija un maizes drumstalas. Lai ko tādu sakombinētu, neaizšaujot greizi, vajag pacensties.

Un deserts. Biezpiena lodes, āboli gatavoti plūškoka sīrupā ar timiānu un ziedu medu, lazdu riekstu saldējums.

Tāds baigais šī saldā fans gan neesmu, lai gan tieku līdzi idejai un arī izpildījums bija labs. Kaut kā baigi nenovilkos. Biezpiena un augļu deserti laikam nav īsti manējie. Tomēr negribētu noniecināt ne kvalitāti, ne ideju tikai savu personīgo problēmu dēļ, tā kā patiešām liels paldies! Kopumā supergardas un cienījamas vakariņas. Katru no nobaudītajiem ēdieniem ar lielāko prieku nobaudītu atkal. Nu, varbūt atskaitot biezpieniņu...

Vai šim visam ir kāda morāle? Katram droši vien sava.

VAI SŪDĪGAM ĒDIENAM IR GRADĀCIJA? PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA NOBEIGUMS.

Thu, 22 Sep 2022 17:00:00 +0000

Tas jau kļuvis par nelāgu paradumu – izdarīt nepareizos secinājumus un cerēt uz to labāko. Vēl joprojām uzskatu, ka restorāns "Čarlstons" ir pelnījis cieņu jau par to vien, ka joprojām eksistē, lai gan manās acīs šī eksistence gan ir beigusies. Man nav nekāda dūmu fetiša, tāpēc varu mierīgi elpot, lasot par viņu slaveno pašu dūmoto jebko, jo reiz esmu to nomēģinājis, un manas tās reizes izjūtas bija tālu no sajūsmas.

Reiz jau biju "Čarlstonā" uz kādu citu restorānu nedēļu vairākus gadus atpakaļ (par to var palasīt ŠEIT), un tad mana vilšanās bija līdzīga kā šoreiz. Citreiz biju šeit brančā tieši tobrīd, kad sākās ārkārtas situācija Covid sakarā un kafejnīcas varēja apmeklēt ierobežots viesu skaits, kas tika rūpīgi kontrolēts pie ieejas un regulāri apstaigājot un pārskaitot apmeklētājus zālē. Brokastis bija jāietur steigā, bet, ņemot vērā tās reizes ļoti švako piedāvājumu, to izdarīt nebija grūti. Došanās prom bija kā sava veida izglābšanās no tumšām telpām, nomācošās kontroles un sūdīgā ēdiena. Iespējams, ja toreiz būtu zinājis, ka tas būs pēdējais restorāna apmeklējums ilgā laikā, būtu mazliet uzkavējies uzsūkt sevī restorāna sajūtu, lai kāda tā arī būtu, tomēr gaišredzība nav mana stiprā puse, ko jau varējāt noprast pēc veiksmīgo/neveiksmīgo restorānu apmeklējumu proporcijas. Savam attaisnojumam varu pateikt, ka šoreiz iemesls, kāpēc izvēlējos turp doties, bija visai prozaisks – tur vienkārši bija brīvas vietas.

Piedāvājumā par 25 eiro: lasis ar krējuma-laima putām, garšaugos sutināts jēra stilbs ar zaļo zirnīšu/kartupeļu biezeni un apelsīnu crème brûlée. Piedāvājums visnotaļ neitrāls, un, ja viss būtu izdevies, tad varētu pat novilkties.

Uzkodā daži mazi zivs gabaliņi, kam pa virsu uzpūsts milzu putu mākonis. Izskatījās pēc burratas vai vismaz plaučolas, bet nekā. Tāds liels nekas. Tas bija kā ēst porainu gaisu. Un laima garšas krietni par maz, lai vispār būt jēga to piesaukt nosaukumā.

Pamatēdienā cerīga izmēra stilbs. Pirmajā mirklī sapriecājos – vismaz ar izmēru šoreiz ir paveicies, bet kas gan tā per veiksmi, ka negaršīga ēdiena ir daudz? Gaidīju, ka gaļa knapi turēsies pie kaula, tā būs sulīga un piesūkusies ar garšaugu aromātu, bet sagaidīju pretējo – tā bija diezgan sausa, no garšaugiem nebija ne miņas un pārņēma sajūta, ka ēd ko ento reizi atsildītu. Klāt solītais kartupeļu/zirnīšu biezenis bija praktiski bez zirnīšiem, bet malā pieliktie salāti à la 80` vispār bija smieklīgi.

Desertiņš burciņā. Cik oriģināli... Krēms brulē kā no pulverīša. Pa virsu kaut kādas mīkstas drupačas un daži augļu gabaliņi. Nekādas kraukšķīgas cukura kārtiņas, un no apelsīna – vien mazliet ķīmiskas smaržiņas.

Ja tam visam klāt pieliek pa galam viduvējo apkalpošanu un pāris kļūmes rēķinā, var teikt – vienīgā veiksme bija tā, ka savā sašutumā nebiju viens.

Kopumā gan jāpiebilst, ka pats restorānu nedēļas atgriešanās fakts ir visnotaļ iepriecinošs, jo rada sajūtu, ka viss ir štokos. Pēc dažādām aktivitātēm sabiedriskajā ēdināšanā varam spriest, ka neliela renesanse tomēr ir notikusi. Vieni apvienojas projektos, citi remontējas un paplašinās, citi kardināli maina lokāciju, bet vēl citi – vienkārši bliež pa vecam un cer, ka gan jau tiks sveikā cauri. Visādi var gadīties, un tādu sveikā cauri tikšanas piemēru ir pietiekami daudz, bet, kā jau noprotat – nav neviena cita ko vainot, jo paši esam tie, kas palīdz tādiem izdzīvot. Īsāk runājot, viss mūsu rokās.

PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2022. VOL.1 "FERMA"VISU CIEŅU!

Thu, 02 Jun 2022 18:00:00 +0000

Domāju, ka lielai daļai no mums restorānu nedēļas atgriešanās nozīmē simbolisku atgriešanos dzīvē. Tas liek mums sajusties tā, it kā viss būtu sakārtojies, ķibeles būtu aiz muguras un tālāk mūs gaidītu tikai dzīres! Daļa gan saprot, ka tas ir tikai mirklis pirms kārtējās vētras un ka dzīres nebūs mūžīgas, tomēr tas ir tik ļoti cilvēka dabā – dzīvot iedomu pasaulītē un cerēt, ka tas, ko vēlamies, ir tas, ko esam dabūjuši.

Tātad – restorānu nedēļa. Delfos izlasīju formulējumu "gardēžu maltītes par draudzīgām cenām". Tas laikam iekuram. Iemest āķi lūpā, tā teikt. Kurš gan negribētu tikt uzskatīts par gardēdi un kurš gan negribētu būt gardēdis par draudzīgām cenām! Tomēr taisnības labad jāsaka, ka 30 eiro par trīs kārtu maltīti ne sevišķi lielās porcijās nav maz. Ja pieņemam, ka ir restorāni, kuros pamatēdiens à la carte vidēji maksā 17 naudiņas, uzkoda/salāti/zupa – ap 9 un deserts – ap 7, tad nekādi baigie draugi tomēr neesam. Un, ja vēl noignorējam restorānu īpaši šim pasākumam piemeklētos ūdeņu, vīnus vai limonādes (arī ne īpaši draudzīgas) un izvēlamies vienkārši tēju/kafiju, šāds draudzīgs pasākums izvēršas apmēram 40 eirās no galviņas. Tā kā rēķiniet paši!

Bet lai nu paliek sīkumainība! Ir taču ēdināšanas renesanse galu galā, un to es ar dažiem ēšanas draugiem devos izbaudīt. Un, lai attaisnotu šo visu, sākšu ar beigu galu. Mans favorīts – "Ferma". Tā kā pagājuši jau gandrīz seši gadi kopš mūsu attiecību sarežģīšanās neveiksmīgu pusdienu rezultātā (ieskats ŠEIT), neļāvu šai situācijai sevi ietekmēt un tagad lepojos pats ar sevi, jo piedzīvoju vienu no brīnišķīgākajiem restorānu nedēļas piedāvājumiem EVER! Un, jā, man patiešām ļoti patika! Tik daudzslāņains, krāsains un pārdomāts ēdiens! Tik smalkas garšas un aromāti, tik skaisti un niansēti! Tik tiešām super!

Trīs ēdienu piedāvājumā – divas uzkodas, trīs pamatēdieni, viens deserts un superīgs, atsvaidzinošs šefa kompliments.

Latvijas zivju terīne ar redīsiem, fenheli, diļļu aioli, un rudzu grauzdiņiem.

Skaisti un gaisīgi! Plāni sagrieztais fenhelis ar vieglo diļļu aromātu majonēzē, nedaudz pikanto redīsu, maigo zivi un rupjmaizes kraukšķi veidoja īpašu garšu un tekstūru buķeti, kas patīkami pārsteidza un iepriecināja. Varbūt pietrūka šķipsniņas sāls un kāda spēcīgāka garšu akcenta (citādi viss tāds vienādi maigs), tomēr jāatzīst, ka šis bija forši un vēlreiz pierādīja – ir iespējams pasniegt ēdienu, kas ir gan skaists, gan garšīgs.

Kazas siera kūka ar jaunajām bietēm, cigoriņu un biešu lapām, medus-ķimeņu mērci un diļļu pulveri.

Šis bija gandrīz šedevrs gan konstrukcijas, gan visādā citādā ziņā, un, lai gan tajā bija tādi produkti, par kuriem vispār nefanoju, piemēram, medus un kazas siers, no kopainas reāli novilkos! Pati kazas siera kūka vien bija ko vērta! Tehniskais risinājums bija ļoti pārsteidzošs – tāda kā rupjmaizes pagalīte, pildīta ar gaisīgu kazas siera krēmu. Katrā kumosā atklāju ko jaunu, bet medus mērcīte bija īpaši aizraujoša un ideāli papildināja ēdiena garšas.

Stores fileja ar puravu un tomātu konfitu, karstiem baltajiem redīsiem un baltvīna lakšu mērci

Atkal jauki un maigi. Varbūt atkal pārāk. Bet tas jau ir gaumes jautājums. Zivs pagatavota ļoti labi, viss pārējais – veiksmīgi pieskaņots. Garšas brīnišķīgi saskan un papildina viena otru. Un, nezin kāpēc, šis ēdiens man liek domāt par pavasari. Varbūt tā zaļā krāsa...

Liellopa medaljons ar melnsakni, grilētiem jaunajiem redīsiem un burkāniem, kartupeļu trifeļu krēmu un sīpolu jus.

Šis no visa pasniegtā bija vizuāli visdramatiskākais. Citas krāsas, cita dinamika – kā no citas "operas". Liellops izcils – aromātisks, sulīgs, un "kūst" uz mēles! Dārzeņi brīnišķīgi – mēreni kraukšķīgi un vienkārši skaisti! Ne visai pie sirds man gāja sinepju sēklas mērcītē un kaltētie, bet vietām mērcē izmirkušie sīpoli iz hot dogu pasaules. Bet jāatzīmē, ka tobrīd jau biju "Fermas" burvības pārņemts, tā kā izmirkuši sīpoli... kuru tas vispār uzvelk? Mani točna nē.

Mandeļu Mille feuille ar Rikotas siera mussu, rabarberu kompotu, svaigām zemenēm, citrusa gēlu un aveņu pulveri.

Trauslas, gandrīz vien nojaušamas mīklas kārtiņas, maigs, ne pārāk salds (kas ir labi) siera muss, saldskāba rabarberu mērcīte (kompots) un svaigas zemenes. Ļoti maigs un sievišķīgs deserts ar raksturu. Pat nezinu, ko vēl varētu piebilst...

Ko šis pierāda? To, ka ir iespējams uzlikt uz šķīvja visu, kas sarakstīts ēdienkartē, to, ka ir iespējams vienuviet skaisti un garšīgi (gandrīz kā ilgi un laimīgi) un ka var tomēr nokaifoties no restorāna ēdiena. Arī restorānu nedēļas laikā... Paldies!

REIZ SENSENOS LAIKOS....

Sat, 13 Feb 2021 19:00:00 +0000

Tā vien izskatās, ka drīz jebkurš stāsts par piedzīvoto un nobaudīto restorānā sāksies ar šādu frāzi un izbijušie sabiedriskās ēdināšanas darboņi vakara pasaciņu vietā saviem bērniem stāstīs, ka reiz viņiem bija restorāns...

Katram no mums ir kādas pēdējās atmiņas šajā sakarā, un, laikam ejot, ne tikai sāk likties, ka zāle bija zaļāka un saule spožāka, bet arī ka ēdiens restorānos bija kā pie dieviem un ka tam visam apkārt bija viens globāls nimbs. Jau sāk piemirsties pārceptie steiki un fondanti, vilšanās, apjēdzot cenas un ēdiena kvalitātes/kvantitātes proporciju, un apziņa, ka labāk būtu iecirtis burgeru maķītī, jo tas vismaz ir kāds ir mūžu mūžos un āmen.

Arī man brīžiem sāk likties, ka that`s all, folks, tomēr, katru reizi, pārlasot, ko esmu reiz sarakstījis (un to es daru regulāri, jo, nu, ļoti smieklīgi...), skaidri atceros to nožēlojamo vilšanās sajūtu, kas mani piemeklējusi tik bieži, ka pašam paliek sevis žēl. Tomēr vai nav zīmīgi, ka pēdējais restorāna apmeklējums dzīvajā man bija PARADĪZĒ MAZLIET VIRS ZEMES (Max Cekot kičenā). Brīžiem sāku saskatīt tajā likteņa ironiju un, iespējams, tādu kā zīmi no augšas. Ideālā tas varētu būt kā tāds trekns punkts uz "i", kad mierīgu sirdi varētu visam šim Ēstmīļa pasākumam teikt ardievas. Bet vienmēr ir kāds "bet". Kāds aizrauj ar draudzīgu un dzīvespriecīgu, visiem saprotamu gardumu pagatavošanu un gaisīgu čivināšanu savā virtuvē, kāds cits demonstrē savus kaulainos celīšus un elkonīšus komplektā ar skaistiem interjeriem un tikpat skaistiem ēdieniem, vēl kāds tā sapinies daudzajos reklāmas projektos, ka gandrīz jau pazaudējis pats sevi, bet kāds cits vienkārši iet uz restorāniem un tad spļaudās. Vai arī nē. Kā paveiksies.

Bet par ko tad īsti tagad esam šeit savākušies? Ne jau lai žēlotos vai īdētu. Nē. Esam šeit, lai gremdētos atmiņās ne tik senās. Atmiņās iz citas realitātes, kad uz mirkli sāka šķist, ka grūtākajam esam pāri. Tomēr, lai cik tas skumji būtu, vien paspējām ielekt aizejošā vilciena pēdējā vagonā un, iespējams, pēdējo reizi ilgā laikā izbaudīt, kā tas ir – sēdēt restorānā pie galdiņa, un tas nekas, ka visi maskās. Diemžēl, kad viss šis murgs reiz beigsies, daudzi mums labi zināmi, "līdz kaulam" tuvi vārdi būs pazuduši uz neatgriešanos un daudzas gadiem iestaigātas taciņas aizaugs uz visiem laikiem. Šaubos, ka no kā tāda ir iespējams atgūties, tāpēc izjūtu patiesas skumjas un nožēlu, ejot garām reiz dzīvīgiem logiem, kas tagad, drūmi un noputējuši, raugās tukšumā, un, kad iedomājos par cilvēkiem, kas aiz visa šī stāv, sažņaudzās sirds.

Tātad, šoreiz – Rīgas restorānu nedēļa(s), kas neveikli ievilkās gandrīz uz mēnesi un pārvērtās par sava veida agoniju, kad iesaistītie aizejot vēl centās paķert līdzi kādu kripatiņu no pērnās spozmes. Apciemoju restorānus, kur jau reiz esmu bijis. Gribēju pārliecināties, ka grūtības nav tos salauzušas un ka kvalitāte un cieņa pret viesi ir tas, ar ko tie vēlās palikt mūsu atmiņās. Un, protams, gribēju nobaudīt, just sajūsmu un varbūt pat apraudāties no laimes. Biju pārsteigts, kad sapratu, ka kvalitāte, attieksme un latiņa visās šajās vietās ir sašķiebusies zem realitātes sloga un, par nožēlu, pat restorāni, kas nekad nav likuši man vilties, šķiet, vienkārši ir sagumuši un vairs nespēj spīdēt un iepriecināt kā agrāk.

Tātad īsumā...

Restorāns "Forest", kas vairāku gadu gaitā iemantoja manu uzticību, jo bija viens no retajiem, kas vienmēr bija līmenī, restorānu nedēļas piedāvājumā pa 25 Eur piedāvāja iespēju uzkodā noprovēt baraviku klimpas ar sarkanvīnā marinētām bietēm un krēmīgu siera mērci, kas realitātē izrādījās raviolli, jeb, vietējā valodā runājot – pelmeņi, no pabiezas mīklas, mazliet vairāk al dente nekā vajadzētu, ar pildījumu, kas ļoti līdzinājās pabiezai šampinjonu krēmzupai, ar bietēm, kurās nevarēju sajust sarkanvīnu, un blāvu un šķidru siera mērci, ko pašķaidīja visapkārt satecējusī biešu marināde.

Otrajā varēja izvēlēties starp 80 grādos 8 stundas gatavotām cūku ribiņām ar kaņepju sviestā ceptu pastinaku, selerijas sakni, burkānu, kartupeli un sarkanvīna-teļa buljona mērci un Arktikas palijas fileju atkal ar kaņepju sviestā ceptu pastinaku, selerijas sakni, burkānu, kartupeli (atrodi x atšķirības!) un kaperu-olīveļļas mērci.

Ar abu ēdienu piedevām arī viss gluži kārtībā nebija – pastinakam pat nebija nojausmas par cepšanos kaņepju sviestā, mērcīte pievienota ļoti trūcīgi, pa šķīvi taupīgi izsmērētais biezenītis bija atdzisis, bet kartupelis un burkāns vienkārši tur bija, ko par trūkumu laikam uzskatīt nevajadzētu. Kas attiecās uz ribiņām, tad neesmu drošs, ka tās patiešām gatavojās solīto laiku, jo, lai gan nevaru teikt, ka gaļa uz tām bija cieta, tāpat nevaru teikt, ka tā bija tāda, kā gaidīju – ļoti mīksta, atdalītos no kauliem un, kā pieņemts teikt, kustu mutē.

Ja jānovērtē zivi, tad tā bija maza, plāna un necila. Kaperu-olīveļļas mērce bija vien kaperu kaudzīte, bet par piedevām jūs jau zināt...

Deserta piedāvājumā – dzērveņu siera kūka ar cidoniju ievārījumu un karamelizētiem riekstiem, kas varēja glābt šo maltīti, bet nekā.

Lai neizplūstu negācijās, koncentrēšos uz faktiem – dzērvenes visā šajā bija tieši tik daudz, cik redzat, cidoniju ievārījums bija kā Spilvas ābolu biezenītis, karamelizēto riekstu vietā bija vienkāršas cepumu drupačas un nez no kāda pārbīļa tam visam pa virsu – ne pārāk gatava, nekādā veidā neapstrādāta nektarīna daiva.

Nākamais mēģinājums – restorāns Neiburgs. Restorānu nedēļas n-tajā pagarinājumā. Arī šeit biju bijis senāk. PĒRLE no BLUMENSTRASE, BAKER STREET vai JAUNIELAS - "NEIBURGS", DĀMAS UN KUNGI! Arī šeit guvu patiesu prieku un baudījumu. Senāk. Un arī šeit nācās vilties.

Maltīti uzsākām ar kūpinātas sviesta zivs tartaru ar svaigu gurķi, vārītu olu un jogurta mērci, kur gurķa bija krietni vairāk nekā zivs, bija mazliet piemirsies pievienot sāli un blakus bija uzmesta kaudzīte ar savītušu rukolu, bet solītā mērce stipri līdzinājās paniņām.

Savu skumjo ceļojumu turpinājām, mēģinot atrast ko pozitīvu lēni gatavotas pīles kājā ar dārzeņu belugas lēcām, sarkano kāpostu biezeni un lavandas mērci. Pīles kājiņa – apžuvusi un, varu apgalvot, pagatavota ne jau šodien un ne jau vakar. Iepriekš pagatavotai, uzglabātai un vēlāk pasildītai gaļai piemīt pilnīgi cita struktūra un krāsa. Ēdot kāpostu biezeni, līdz galam nepameta muļķīga sajūta, ka īstenībā biezenis ir no bietēm, tik ļoti maz tajā bija kāpostu garšas un tik daudz piesātināta sarkanuma. Tas, kas tika nosaukts par dārzeņu belugas lēcām, bija diezgan cietas lēcas ar kāpostiem, bet lavandas mērce, lai kas arī ar to bija domāts, bija vienkārši mērce, par ko īstenībā biju pat priecīgs, jo īsti neesmu lavandas piekritējs ēdienos.

Otrajā otrajā ēdienā būtu bijusi iespēja pamieloties ar tvaikotu laša fileju ar karamelizētām cigoriņu lapām, saulē kaltēto tomātu risoto un apelsīnu mērci, ja vien lasis neizrādītos krietni pārtvaikots un sauss, risoto nebūtu vienkārši blīvi savārīta, ļoti al dente rīsu putra un mērcīte, kas vispār šajā ēdienā neiederējās, ja kas. Man par lielu pārsteigumu labākais visā šajā bija cigoriņš. Patīkami karamelizēts ar labi sabalansētu rūgtumu. Īsāk runājot, nebijis te laša un rīsu, varētu teikt, ka tīri tā neko.

Un desertiņš. Rūgtās šokolādes fondants ar vaniļas saldējumu un cukurotiem ķiršiem

Jau uzmetot aci, ir redzama problēma. Fondants ir nedacepts. Cepurīte iebrukusi, jo mīkla ir par plānu un iekšā esošā šķidrā, smagā masa to parāvusi līdzi. Pietrūcis pavisam mazliet, lai izveidotos pietiekami stabila garoziņa, ko pārdalot karstā šokolādes masa izplūstu uz šķīvja. Labā ziņa fondantu sakarā ir tā, ka labāk, lai tas ir nedacepts nekā pārcepts (pie nosacījuma, ka pavārs vienkārši nemāk to pagatavot pareizi), jo pārcepts tas kļūst par sausu kēksu un to jau labot nevar ne ar ko. Atzīšu, ka no visiem ēdieniem šis Neiburgā bija vislabāk izdevies. Patīkama kombinācija no šokolādes, saldējuma un ķiršu sīrupiņa, ko domās pat nolaizīju no šķīvja. Tomēr pat šajos grūtajos laikos, nē, tieši šajos grūtajos laikos ar to ir par maz. Krietni par maz, lai atstātu aiz sevis pozitīvo atmiņu gaismas staru vai bruģētu ceļu atdzimšanai nākotnē.

Par trešo kandidātu kļuva Niklāvs. Arī šeit biju bijis (SKUMJAIS, VIENTUĻAIS NIKLĀVS.) un atšķirībā no divām iepriekš apmeklētām vietām uz šo nekādas dižās cerības neliku, vien cerēju, ka ēdiens būs ēdams, un tikai kaut kur dziļi sirdī sapņoju, ka brīnums tomēr notiks.

Piedāvājumā uzkoda – mazsālīta zandarta fileja, kas bija tik plāna, ka bija knapi saskatāma uz baltā šķīvja, un tik sen tur uzlikta, ka šķita kā pielīmēta un, lai dabūtu to nost, bija jāpieliek reālas pūles. Komplektā bija ar baraviku krēmu pildīts eklērs, jeb mitrā mīklas profitrolī iepildīta šampinjonu krēmzupa un cepti ķirštomātiņi. Jā, tieši pusotrs.

Turpinājums bez būtiskām izmaiņām. Otrajā – ceptas jūras līdakas fileja, maza, sausa un nevienmērīgi nobērta ar pipariem. Kartupeļu-biešu biezenis – garša kā kartupelim, bet krāsa kā blāvai bietei. Marinēts ziedkāposts un tad vēl tāds kā mazliet šķebinošs, auksts, putains grūti identificējamas garšas veidojums maigi oranžā krāsā.

Un lēni gatavota pīles fileja, kas izrādījās vien puse no filejas, bet pēc struktūras likās gatavota ne tikai lēni, bet arī īsi. Tītara krokete vispār zem katras kritikas – sausa, blīva un cieta. Un kalē kāposts un cepta batāte, kas vietām bija piedegusi, bet vietām nedacepta. Un, jā, kaut kur apakšā maza necilas mērces peļķīte. Raugoties uz šo ēdienu, nožēloju paša pausto, ka mūsu restorānos pārāk liela uzmanība tiek pievērsta ēdienu noformējumam. Ja būt mazliet pacentušies, ēdiens, iespējams, vismaz būtu izskatījies skaisti. Bet nē! Nav prieka ne vēderam, ne acīm!

Un nobeigumā deserts. Karamelizētas plūmes, upeņu zefīrs, grauzdēta rudzu maize, ābolu mērce.

Plūmes, ja arī bija karamelizētas, tad tik īsu brīdi, ka principā varēja to posmu izlaist, jo pienesuma plūmei no tā nebija nekāda. Grauzdēta rudzu maize arī ir uz jautājuma zīmes. Var jau būt, ka tās drupačas tika grauzdētas, bet, nonākot uz slapjās plūmes, tās pārvērtās par vienkārši slapju rupjmaizi. Ābolu mērcei tā pati vaina, kas arī citur – tā pārāk līdzinās Spilvas ražojumam, bet, kas attiecas uz zefīru, tad esmu klasikas piekritējs šajā jautājumā – man šie nesaturīgie home made ne visai iet pie sirds.

Tādas ir manas pēdējās atmiņas par restorānu apmeklējumu. Tagad ar ilgām domāju par laiku, kad atkal reiz varēsim kurp doties baudīt ēdienu, un ideālists manī vēl joprojām ir dzīvs, tāpēc ceru, ka izdzīvos labākie, aizrautīgākie un radošākie un ka reiz atkal varēšu just sajūsmu un gandarījumu pēc ēšanas. Tagad atliek vien gremdēties atmiņās par to, kā reiz ir bijis, un sapņot par to, kā reiz būs!

Saudzējiet sevi un tiekamies (ceru) jau drīz