ĒSTMĪLIS - IN MEMORIAM

KĀ ES PELDĒJU "BARENT(c)S(a)" SKUMJU JŪRĀ UN LĒNĀM GRIMU MŪŽĪBAS ATVARĀ …

Sun, 08 Mar 2026 11:00:00 +0000

Esmu ļoti skumjš. Un tie nav tukši vārdi, bet reālas cilvēcīgas skumjas. Biju bēru mielastā. Jā, biju atvadīties no drauga. Sākumā gan nekas par to neliecināja. Biju šeit pirmo reizi un arī tikai tāpēc, ka zināju – citas iespējas nebūs. Pirmajās piecās minūtēs jau paspēju uzkačāt cinismu, jo pārāk daudz stafa, pārāk kā uz delnas, pārāk daudz uzmanības, pārāk šis un pārāk tas, bet jau pēc brīža jutos kā atvadoties no kā tuva un mīļa, un šī sajūta mani nepameta visa vakara garumā! Piedzīvoju aizkustinājuma asaras un tik dziļu sajūsmu, lielu apbrīnu un plašu emociju gammu, ka bail! Un tagad man ir tik ļoti žēl!

Bet, pirms pievērsties ēdienam, man ir vēl ko teikt. Par visu to muļu ap Michelin zvaigznēm un zvaigžņotajiem restorāniem, un zvaigžņotajiem, kas slēdzas ciet, un vispār. Esmu salasījies kaudzēm komentāru no vairāk vai mazāk ēdināšanas pasaulē iesaistītajiem jeb, kā viņiem pašiem labpatīk sevi saukt, – nozares ekspertiem (piedodiet, bet, ja pie mums patiešām tādi būtu, nozare nebūtu tik dziļā pakaļā kā šobrīd), kur, kā pierasts, ir nepārprotami nodefinēta mūsu ēdināšanas industrijas problēma, un tā gandrīz visu ieskatos ir valsts nodokļu politika. Vieniem tas ir PVN pārtikai, citiem – salīdzinājums ar citu valstu kopējo nodokļu slogu, bet vēl citiem kaut kas nepatīk darbaspēka nodokļu sakarā. Katrā ziņā gandrīz visi ir vienisprātis, ka tieši nodokļi ir pie vainas, un aktīvi aicina tautas kalpus glābt nozari! Forši, stājās rindā!

Tai pašā laikā "upuru" skaits pieaug. No svaigākiem jaunumiem – "Ferma" ir slēgta (uz laiku), jo atrodas jaunu telpu meklējumos sakarā ar to, ka "pēkšņi mainījās telpu nomas nosacījumi un turpmāka darbība šajā vietā vairs nebija ekonomiski pamatota", kas man šķiet visai dīvaini, jo telpu nomas līguma nosacījumi nevar tā pēkšņi mainīties, bet, okei, pasekosim, kā virzīsies tālāk. Otrs ir "Whitehouse". Gribu iestarpināt jautājumu: cik reizes esat tur bijuši? Nu, redz, tieši par to ir runa! Tagad nejauši no Delfiem uzzinu, ka restorāns aizvēries uz rekonstrukciju (uz nezināmu laiku), lai ko tas arī nozīmētu… Nesaprotu, kāpēc, bet reāli uzvelkos, kad sāku par šo visu domāt.

Nesaprotu, kāpēc tiek uzskatīts, ka tieši sabiedriskā ēdināšana izglābs mūsu ekonomiku no pagrimuma un tieši sabiedriskajai ēdināšanai vajadzētu piešķirt atvieglojumus, panākt pretī utt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekādā veidā neesam tūristu gastronomiskais galamērķis un, ja arī esam, tad ļoti niecīgai daļai. Latvija nav vieta, kurp tūristi dodas uz vairākām nedēļām. Parasti tās ir max dažas dienas, pa kurām jāpaspēj uz Siguldu, Jūrmalu un "Lido", bet, ja ierašanās ir ar prāmi, tad tikai Vecrīgas suvenīru veikaliņiem un "Lido". Un, pat ja plānots doties uz kādu restorānu, tad ne jau pieciem vai desmit, bet gan vienu. Manuprāt, matemātika skaidra.

Esmu nodefinējis dažas, pēc manām domām, svarīgākās ēdinātāju problēmas (pasarg dies, tikai nepārprotiet mani, negribu nevienu mācīt un netaisos izlikties, ka ko saprotu, jo tam mums jau ir vesels lērums nozares ekspertu).

* Zināšanu trūkums par nozares specifiku jau biznesa plānošanas posmā – pieklibo tirgus izpēte, netiek atbildēts uz jautājumiem; kas būs mans klients (maksātspēja, lokācija utt.), ar ko es atšķiršos no citiem, ar ko barošu, ar ko piesaistīšu, cik kas maksā (nomas, produkti, algas, citas izmaksas), cik jāpārdod, lai atsistu šīs izmaksas, kur un kā par mani uzzinās (mārketinga kanāli, aktivitātes) utt.

* Rēķināšanās ar svešu naudu – ārēju investīciju piesaiste, sava pamatkapitāla trūkums, neatmaksājamu saistību uzņemšanās. Galu galā cik kotlešu jāpārdod, lai to visu spētu atdot.

* Pārāk lielas investīcijas telpās, interjerā, iekārtās. Ne katram restorānam jāgozējas "Deko" lapās, jālepojas ar smalku dizaineru veidotu interjeru, kur par vārdu vien ir trīskārša takse. Arī jaunas virtuves iekārtas ir dažādos cenu līmeņos, un galu galā viesiem ir vienalga, cik daudz ņeržas ir virtuvē, ja vien ēdiens ir tāds, kā solīts.

* Problēmas ar laba līmeņa profesionāļu piesaisti par saprātīgu cenu. Tas veidojies vēsturiski un nav līdz galam izskaidrojams, jo nereti pavāri, sākot ar tikko kulinārijas kursus absolvējušiem un beidzot ar tiem, kas kaut kur Eiropā (iespējams, ka pie Ramzija) ir mizojuši kartupeļus, tiek apmaksāti tādā līmenī, kāds mums pat sapņos nav rādījies.

* Nepietiekamas mārketinga aktivitātes. Nav jāalgo aģentūra, bet jāsaprot – ja cilvēki nezinās, viņi neatnāks. Un tas attiecas uz pilnīgi visa līmeņa ēdinātājiem. Arī tas vien, ka pie sienas pielikta Michelin plāksnīte, vēl negarantē rezervācijas un rindu uz ielas, jo mūsdienu informācijas plūsmā ir ļoti viegli palaist garām arī daudz svarīgākas lietas par jaunu restorānu blakus ielā vai plāksnīti. Un ņemiet vērā, ka ir arī tādi cilvēki, kas nav sociālajis tīkos, un, ziniet ko, viņi arī ēd!

* Un pati svarīgākā problēma, nē, divas: pirmkārt, katrs kam nav slinkums uzskata, ka atvērt restorānu ir kā divus pirkstus apmīzt, jo kas tur liels – paņem telpu, nokrāso sienu, nopērc plīti, un nauda pati plūdīs straumēm. Es vispār uzskatu, ka, līdzīgi kā aptieku biznesā, kur aptieku var atvērt tikai farmaceits vai uzņēmums, kas saņēmis ZVA licenci, arī ēdināšanā būtu jānodefinē, kas un pie kādiem nosacījumiem var atvērt/vadīt restorānu. Otrkārt, pie mums (Rīgā) ir pizģec cik daudz ēdināšanas iestāžu! Pēc čatiņa informācijas, to ir krietni pāri tūkstotim, kas, protams, atpaliek no Parīzes, Londonas un citām tūrisma mekām, bet tāpat... Nezinu, cik precīzi ir šie dati, bet, ja skatāmies uz Rīgas centru, tad šaubas nerodas. Mīļie, cilvēku cik ir, tik ir, un neesmu redzējis statistikas datus par restorānu apmeklējumu biežumu, vidējo čeku utt., bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka reti kurš dodas mieloties ārpus mājām (ja neskaita pusdienu piedāvājumu) regulāri – reizi nedēļā vai divās – un ka, atradis savu mīļāko vietu, patērētājs tieši turp arī dodās, nevis meklējas. Kam tad būtu jānotiek, lai viņš/-a ietu citur vai biežāk, vai tērētu vairāk? Apsveicu, ja spēj atbildēt uz šiem jautājumiem, jo tad esi gatavs bliezt vaļā savu vietiņu!

Savukārt man neizbēgami rodas jautājums, kā nodokļu samazināšana ietekmētu ēdināšanas nozari un kā mūsu restorāni tā rezultātā kļūtu vairāk pieejami vietējam patērētājam. Da nekā! Liecieties mierā! Nemainītos pilnīgi nekas, un nemaz neceriet, ka visa tā vaimanāšana ir domāta, lai nolaistu restorānos cenas. Braucam tālāk! Tas, ka aizvērušies divi zvaigžņotie restorāni, vēl ne par ko īsti neliecina. To vajadzēja saprast uzreiz – būšana ceļvedī pati par sevi neko negarantē. Tāda pieredze ir skārusi ļoti daudzus zvaigžņotos dažādos laikos un valstīs, arī ļoti pārtikušās, un nemanīju, ka tur kāds meklētu vainīgos ārpusē. Acīmredzot ir ērti vaimanāt un vainot ko citu, tikai ne savu netālredzību, izpratnes trūkumu, nespēju organizēt un vadīt biznesu utt.

Labi, tas tā – pārdomas, bet tagad atgriežamies atpakaļ. Tātad biju devies uz zvaigžņoto "Barentu", un, kā jau sapratāt no ievada, man ļoti patika, garšoja un bija skumji! Bet, sēžot tur var teikt brīdī, kad manos apskāvienos izdzisa viņa dzīvība, uzdevu sev vairākus jautājumus: ko nebiju šeit agrāk, kas vispār šo var atļauties, kas ir mērķauditorija, kā vispār varēja par šo uzzināt? Jo sapratu, ka pat man, cilvēkam, kas nedaudz vairāk kā veselīgos apmēros seko līdzi aktualitātēm nozarē, vienīgā informācija bija, ka ir dabūta Michelin atzinība, ka atrodas Vecrīgā un ka slēdzas ciet! Un tas viss! Un tas atkal ir skumji, jo, zinot iepriekš to, ko zinu tagad, noteikti būtu pabijis šeit jau agrāk un noteikti vairākkārt, jo ēdiens, ko nobaudīju, patiešām bija to vērts! Tomēr, ja piedāvā degustāciju ēdienkarti (lai gan nezinu, vai šāds koncepts bijis vienmēr vai arī tikai pēc paziņojuma par slēgšanu) par 100+ naudiņām, ir jābūt īpašiem potenciālo viesu informēšanas kanāliem, jo kā citādi par to var uzzināt?

Un kā varēja iedomāties, ka šāda koncepta restorānam varētu būt masu piekrišana? Atvērt ko šādu ir vai nu nenormāla drosme, vai arī pilnīga nespēja izprast realitāti, un, spriežot pēc rezultāta, visdrīzāk otrais. Pēc restorāna pārstāvja teiktā "galvenie iemesli restorāna un bāra slēgšanai ir nepietiekams tūristu skaits visa gada garumā" un "vienlaikus vietējie iedzīvotāji diemžēl nevar atļauties regulāri apmeklēt augstas klases restorānus". Vai nav nožēlojami! Tiek atvērts restorāns, kas fokusējas tikai uz tūristiem un kura pārstāvji paši atzīst, ka vietējie bāleliņi, redz, nevar atļauties! Tas vien liecina, kādi cilvēki bijuši pie šprices, jo katram muļķim skaidrs, ka vietējie nestāsies rindā pēc maltītes 140 naudiņu vērtībā un ka tūrisma situācija pie mums ir nestabila un ar lejupslīdošu tendenci jau daudzu gadu garumā, atskaitot retos arī starptautisko interesi raisījušos pasākumus, piemēram, basketbolu vai hokeju.

Tas viss ir dzīves (biznesa) proza, bet, kas attiecas uz ēdienu, par to cepuri nost! Biju reālā sajūsmā un, lai gan ne visai izbaudu tos stāstiņus pirms katras kārtas ar kas, kāpēc un kādā veidā, nākās atzīt, ka pēc otrās kārtas tie mani jau aizrāva un ar nepacietību gaidīju, kad ieraudzīšu nākamo un paklausīšos pasaciņu, kam vajadzētu piešķirt tai padarīšanai zināmu nozīmes nokrāsu. Jāatzīst, šī bija viena no ilgākajām restorānā ieturētajām maltītēm – gandrīz trīs stundas gastronomiskās baudas, nedaudz pārdomu par "ēdināšanas bizness ir tik specifisks" tēmu, bet pārsvarā sarunu par dzīvi, mīlestību un "kā būtu, ja būtu", jo tāpēc jau meklējam ko īpašu, ka vēlamies just, baudīt un vēlāk – atcerēties! Un tas ne tikai par ēdienu.

Par pašu ēdienkarti – lakoniski nosaukumi, kas vien nedaudz pasaka priekšā, atstājot vaļu iztēlei, un, ieraugot ēdienu, nevilšus sāc smaidīt, bet pagaršojot sajūti aizkustinājumu! Vismaz man tā bija. Sklandrausis, jūras ķemmīte, burkānu biska, skābenes, menca, paipala, ķirbis, bietes un burkāni ir tikai daļa no baudītā, bet katrs ēdiens slēpa sevī ko īpašu, pārsteidzošu, brīžiem neticamu un aizraujošu. Mārrutki, jūraszāle, brūnais krabis, fenhelis, kālis, melnās trifeles, gurķis, lazdu rieksti, mellenes, kartupeļu pavē, pašcepta maize un pat džins kļuva par šo vakariņu varoņiem, tik estētiski, smalki un garšīgi! Katrā ēdienā šķipsniņa mīlestības, piliens sajūsmas un naža gals aizrautības! Paldies par šo pieredzi, un man no sirds žēl!

Kaut kā tā. Nekad vēl nav bijis tā, ka jau startā raksts top sadaļā "In memoriam". Kaut kā dīvaini sanāca. Bet dzīve ir dzīve, un viss iet uz priekšu. Lai jums forši un pavasarīgi un tiksimies atkal!

BEZTEKSTŪRAS DESIŅAS, BĀRDAINAS MĪDIJAS UN NETĪRAS ROKAS CITRUSOS, JEB KĀ MAN ATKAL MAZLIET NEPAVEICĀS...

Sun, 21 Jul 2024 13:00:00 +0000

Nezinu kā jūs, bet es diezgan bieži saskaros ar problēmu – kurp doties paēst. Lai būtu patīkama vide, neuzbāzīga un jauka apkalpošana, pieņemamas cenas un, pats galvenais, – garšīgs, aromātisks un acīm tīkams ēdiens. Ja būtu jāsaka uz sitienu, tad mans šā brīža Nr. 1 ir restorāns B7, vismaz ēdiena, vides un attieksmes sakarā. Nu, un, ja nedara to pārāk bieži, tad arī naudas izteiksmē var pacelt. Tomēr, apzinoties to, kļūst skumji ap sirdi (un vēderu), jo gribētos, lai tādu būtu vairāk un lai varētu papriecāties ne tikai par smalko galu, bet arī par sulīgu burgerīti, izcilu šašliku, sātīgu sviestmaizi un fantastisku... da jebko! Jā, gribu būt sajūsmā nonstopā! Būt priecīgs un aizkustināts par garšām, aromātiem un attieksmi vienmēr, jebkurā ēšanas vietā un jebkurā dienas laikā! Vai tas ir par daudz prasīts? Tas ir retorisks jautājums...

Nu ja, tātad es, tāpat kā daudzi citi paēst ārpus mājas gribētāji, mēdzu ienirt interneta dzīlēs cerībā, ka izķeršu kādu ēdināšanas pērli. Un arī man, tāpat kā daudziem no jums, izlasot negatīvas atsauksmes, iezogas kripatiņa skepses par izlasīto. Katrā ziņā man kā publiskajam burkšķētājam Nr. 1 katrs, kam arī kaut kur nav paveicies, uzreiz kļūst par gandrīz vai brāli, un teorētiski mums uzreiz vajadzētu (virtuāli) sadoties rokās un vienoties kopīgā dziesmā, bet, nē, manī iezogas šaubas! Vai tiešām tā var būt, ka ir tik slikti, kā kāds (nevis es pats) par to stāsta? Un ko es daru? Es nevis nopriecājos, ka šoreiz aplauzies ir kāds cits, bet vienkārši eju turp un piemēru uz sevis, un tagad jau esmu nikns ne tikai uz ēstuvi, kas piečakarēja mani, bet arī pats uz sevi, ka ļāvu tam notikt!

Devos uz turieni vien nosaukuma dēļ. Desiņas un mīdijas. Man kā hotdogu un mīdiju bļodu fanam iespēja dabūt abus divus vienā vietā šķita kā sapnis! Jāsaka, ka arī vieta, kur tas atrodas mani savā veidā fascinē ar savu demokrātiskumu, nepieradinātību un brīvo garu. Tomēr, lai būtu sajūsmā par ēdienu, ar to ir par maz. Varbūt mana kļūda bija, ka nolēmu sēdēt iekšā. Tas ir risks, ar ko jārēķinās, ja virtuve ir pārāk atklāta un darbinieki pārāk pašplūsmā. Vēl pirms saņēmu ēdienu, bija skaidrs, ka ar sanitāro normu ievērošanu šeit viss nav kārtībā. Pavāri ik pa brīdim pakasa galvu vai ausi, tad ar tām pašām rokām jau dzīvojās pa ēdienu, bet viesmīļi-jaunieši acīmredzot piestrādā vasaras periodā un neko nezina par minimālām higiēnas prasībām sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Citādi kāpēc gan 15 minūtes vēroju debilu etīdi, kurā visi, kam nav slinkums, nenomazgājot rokas pēc citiem darbiem, pa taisno devās pie letes (varbūt tam ir cits nosaukums, nezinu), rindas kārtībā nodarbojās ar citrusu griešanu, brīžiem pārcilājot jau sagrieztās šķēles un bezjēdzīgi tās pārkrāmējot, un tad, rokas vienkārši apslaukot ne pirmā svaiguma dvielītī, devās tālāk savās svarīgajās darba gaitās – pasniegt ēdienus un novākt traukus. Šajā brīdī biju jau reāli sanervozējies un mēģināju sev iestāstīt, ka baltās flīzes uz galdiem, kas atsit slimnīcas sajūtu, varētu kalpot par tīrības garantu, neskatoties uz visu iepriekš novēroto.

Tagad par ēdienu. Ēdienkartē tās sauc par "brušetes maizītēm". Manējās ar ķilavu fileju, vārītu paipalu (vistas) olu. Vēl bija solīta rudzu maizīte un sinepju krēms, bet ar tiem laikam kaut kas aizgāja greizi. Nu nezinu, nav daudz variantu ko zem tā saprast. Katrā ziņā pēc visām līdz šim ēstajām brusketām nebiju iedomājies, ka šeit tā ir viena maza maizes šķēlīte (divu olas šķēlīšu izmērā) ar pavirši uzziestu nesaprotamu smēriņu (iespējams sviestu), ķilavu, olas šķēli un mikro zaļumiem. Varbūt pie nosaukuma vienkārši vajadzēja pievienot vārdiņu – mikro. Un, jā, par "nieka" 2,50.

Nākamais superēdiens – mīdijas ar draugiem par 10,90 (zaļās gliemenes... mīdijas, tīģergarneles, astoņkāji, kalmāri, tinteszivs, sojas pupiņas)

Neko daudz pateikt nevarēšu, vien to, ka draugu mierīgi varēja arī nebūt. Katrā ziņā mīdijas bija vienīgais produkts šajā ēdienā, ko varēja sakost. Viss pārējais kā no saldētā jūras produktu kokteilīša (kas visdrīzāk tas arī bija), kurš gandrīz vienmēr pagatavošanas procesā pārvēršas par gumiju. Kalmāra gredzens vien bija ko vērts! Tas noteikti bija izturīgāks par dažu labu bižutērijas gredzentiņu, ko mēdzam pirkt savām meitām. Un, jā, piedodiet, bet es šķīvī no visa solītā atradu tikai daļu. Un tagad varu pievienoties tiem, kas iepriekš nolika šamējo maizi. Tā tiešām bija tik slikta, kā biju lasījis. Nedaudz mitra, vietām eļļaina, un ne visai garšīga.

Hotdogs, ko, gribi vai nē, jāņem komplektā ar svaigiem salātiem (visprastākajiem kāposta) un tortiljas kraukšķiem, kas, pēc manām domām, šeit vispār neiederas, maksāja 6 naudiņas, un, ēdot to, vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka jebkurš Narvesen, Circle K (izņemot eirodogu) un citu līdzīga profila iestādījumu hotdogs ir galvas tiesu labāks par šo. Desa apcepta nevienmērīgi – divi sāni balti, divi nevienmērīgi brūni. Baltajos sānos desas apvalks kā belkozīns ap doktordesu – nesakožams. Pati desa vispār bez tekstūras – kā plēvē iespiesta balta pastēte. Vizuāli pilnīgi neprofesionāls mēsls. Un garša arī neatpaliek.

Un pasākuma nagla – mīdijas. Ņēmu 1/2kg pa 12 naudiņām un izvēlējos grieķu mērci ar fetas sieru. Pasniegts foršā ķobītī. Mērces/mīdiju proporcija ļoti laba, un fetas sāļums labi papildināja garšu. Mīdiju gatavība laba, bet, ja ēstuve, kas paziņo, ka mīdijas ir viens no viņu top produktiem, nezina svarīgākās lietas par to pagatavošanu, tad viss ko varu pateikt ir WTF! Daļa mīdiju nav atvērušās – tādas pasniegt nedrīkst. Daļa mīdiju nav kārtīgi notīrītas, un pie tām vēl redzamas "bārkstis", kas pirms pagatavošanas bija rūpīgi jālikvidē. Daļa čaulu vispār bija tukšas, bet daļa čaulu – ielūzušas un asām malām. Atlūzās mētājās pa toveri, padarot ēšanu pat nedaudz bīstamu. Tomēr ķobītis, kā jau teicu, foršs.

Šāda bija mana pieredze. Varu vien novēlēt veiksmi uzņēmējiem un nomierināt – daļai mūsu ārpus mājas ēdāju ir tik zema latiņa, ka, ja vien nenotiks kāda globālāka ķibele, jums par viesu trūkumu nebūs jāraizējas, jo kas tad tur tāds – netīras rokas, gumijaini jūras produkti un mitra baltmaize.

Lai jums forši, un tiekamies jau drīz...

TALES ABOUT TAILS* (*pasaciņa par astēm)

Sun, 25 Sep 2022 11:50:00 +0000

Diezgan bieži mēdzu pašķirstīt žurnālu "DEKO" un, lai gan ar ēdināšanu tam ir visnotaļ maz sakara, pamielot acis ar dažādiem neordināriem telpu risinājumiem un dekoriem, šo to piemērot arī uz sevis. Bez tam, tajā var apskatīt dažādus jaunumus arī restorānu interjeros, un tieši tā es nokļuvu tur, kur nokļuvu, respektīvi, nosiekalojos par telpas un idejas aprakstu un atļāvos iedomāties, ka nosiekalošos arī par ēdienu. Šķita, ka beidzot ir parādījies kas konceptuāli īpašs un svaigs. Salasījos visu to dzeju par vienu no pieciem pasaulē, par pirmo dry age zivju restorānu Latvijā, par unikālo fish butchery pieeju un biju ekstāzē no lasīšanas vien. Neapgrūtināšu jūs ar detalizētu šo svešvārdu atšifrējumu, vien pateikšu, ka tas paredz cienījamu attieksmi pret zivi, izmantojot visas tās ķermeņa daļas, kā arī īpašu zivs uzglabāšanas veidu, pateicoties kuram zivs ir daudz sulīgāka, maigāka un garšīgāka nekā uzglabājot to pierastā veidā. Sākotnēji tas, protams, bija pietiekami vērā ņemams iegansts, lai izjustu uz savas ādas restorāna koncepta šarmu, tomēr neaizmirsīsim, ka galvenais visā šajā padarīšanā ir un paliek ēdiens. Zivju ēdiens, lai būtu precīzāk.

Iedvesmas un pozitīvu vibe pārpildīts dodos ceļā, jau sacerot diferambas un prātā virknējot slavinošas vārsmas, kurās pēcāk rakstot būtu tikai jāievieto ēdiena nosaukumi. Ienākot pārņem sajūta, ka esmu šeit jau bijis – tik detalizēti precīzi viss iepriekš ticis aprakstīts dizaina ceļvežos. Pat sajūtos mazliet neērti, kad saprotu, ka, okei, ir jauki, bet manu sajūtu bloķē iepriekš par šo vietu izlasītais. Neviens jau negrib izskatīties kā nejuslis uz visu pārējo stila gardēžu fona, tāpēc nomācu sevī nekā īpaša sajūtu un cenšos koncentrēties uz maltīti, uz kuru lieku tik lielas cerības. Tikai nepārprotiet, ieguldīts patiešām liels darbs un izcili materiāli, filigrāni nostrādātas detaļas utt., bet nesaredzu to, ko, kā iepriekš izlasīju, vajadzēja pamanīt. Bet ok. Neesmu arī nekāds interjera spečuks, tā kā labāk atgriezīšos pie ēdamās sadaļas.

Ēdienkartē prevalē aukstās uzkodas no Raw Bar cenu kategorijā 7–15 eiro (neskaitot austeres): dažādi tartari, sevičes un karpačo. Tālāk viena zupiņa, divi salāti, astoņkājis un mīdijas no 9 līdz 12 eiro. Daži veģetārie, dienas speciālais un jūras velšu plate, kā arī četri deserti. Pamatēdienu izvēle – diezgan patīkama un pieejama dažādiem maciņiem (11–29 eiro robežās). Mana izvēle bija sekojoša:

Tunča seviče 10,50

Seviče ir ēdiens, kura pagatavošana notiek, (parasti laima vai citrona) sulā esošajai skābei iedarbojoties uz izmantoto jēlo jūras produktu, kā rezultātā tas bagātinās ar citrusu sulas aromātu bez karstuma izmantošanas. Protams, ir jāpievieno kāda garšviela un zaļumi, bet pats galvenais ir nepārcensties. Diemžēl šoreiz uzskatu, ka ēdiena garša ir upurēta izskatam, jo zem visa pievienotā tuncis vienkārši pazuda. Apelsīns, granātābols un jūraszāles ir tikai daļa no visa, kas atradās uz šķīvja, un ar savām intensīvajām garšām nomāca pašu zivi. Tā kā šis ir piemērs iz dzīves, kad mazāk būtu bijis labāk.

Jūras velšu zupa 11,50

Pasniegšanas veids – nekāds jaunums, bet tāpat simpātiski. Pie galda pienes šķīvi, kurā skaisti izkārtots zupas saturs. Tam virsū uzlej šķidrumu, kurš atšķirībā no citiem restorāniem, kur šādi servē, bija pietiekoši karsts. Tomēr ar skumjām jāatzīst, ka pa lielam tas arī bija viss labais. Zupai praktiski nebija zivju buljona garšas, vien sajūta, ka ēd ar ūdeni pašķaidītu tomātu pastu. Kaut kā savā naivumā biju iedomājies, ka par pamatu zupai šeit kalpos no astēm, asakām un galvām uzvārīts aromātisks zivju buljons, ko savārīs ar tomātiem un pievienos izcili pagatavotas jūras veltes, bet nekā. Arī jūras veltes pagatavotas neviennozīmīgi. Daži zivs gabaliņi sulīgi, bet citi – sausi. Mīdija ok, bet mazā vongole – kā gumija, īsāk runājot – klibi.

Tālāk grasījos pastāstīt par pamatēdienu ar manu mīļāko zivi – paltusu, bet, kamēr taisījos, tas no ēdienkartes pamanījās pazust. Un labi, ka tā, jo astes gabaliņš ar asakām un pļurīgu ādiņu kopā ar kaudzīti zaļumu un kukurūzas pilnībā diskreditēja šo vietu manās acīs. Tik viduvēju zivi un ēdienu kopumā nebiju gaidījis.

Labākais tovakar ēstais – Fish&Chips! Tam tiešām nebija ne vainas. Sulīga zivs, kraukšķīga mīkla un tīri baudāmas friškas! Mazliet pietrūka sāls. Ne jau uz ceptās mīklas, bet pašā zivī. Bet tā jau tāda globāla mūsu pavāru problēma – nedabērt šķipsniņu sāls. Laikam tajās augstajās pavārskolās nav pastāstīts, ka tas palīdz atraisīt un izcelt garšas. Bet lai paliek.

Under the sea (jeb jūras eža creme brulee) 9,50

Vai zināt to smaku pludmalē pēc stiprāka vēja, kad jūras krastā ir izskalots milzu daudz aļģu un to var sajust kāpās, krietni pirms pietuvojoties liedagam? Tad, lūk, šī smaka tagad mani vajā no manis paša. Jūtos kā sarijies ūdeni uz pirmā sēkļa, un šķiet, ka nekad netikšu no tā vaļā. Esmu ar mieru atzīt, ka acīmredzot esmu pārāk primitīvs savā ēšanas pieredzē, izpratnē un redzējumā, bet šis man bija par šerpu.

Uz šķīvja atkal pilns ar visādām draziņām, bet jūras ezis, vai arī kas tas nepatīkamais būtu, iekš crème brûlée, nomāc visu. Un, lai gan esmu gatavs eksperimentiem un robežu bīdīšanai, tomēr neesmu gatavs šķebinošai sajūtai pēc deserta un nepārvaramai vēlmei atkal un atkal skalot muti. Bez tam, uzskatu, ka garšām jābūt tīrām, saprotamām un patīkamām. Gribu saprast, ko ēdu, un sajust, ka viss uz šķīvja esošais ir savienojams un veido brīnišķīgu garšu, aromātu un tekstūru buķeti. Šis nebija tas gadījums. Reāli daudz visa kā, neko nevar saprast, un nevienas patīkamas garšas.

Siltais prjaņiks 6,5 (it kā ar sāļo karameli)

Otrs deserts ir pilnīgs pretstats ezim tikai vienā ziņā – tas izskatās drūms un monotons, jā, vienkārši garlaicīgs. Izskatās tā it kā prjaņiks būtu nokārtojies pats zem sevis, piedodiet... Visādi citādi no eža neatpaliek. Tikai šis radīja nelabumu nevis ar dūņām, bet gan ar nenormāli saldo karameļu mērci, kurai pēc definīcijas būtu jābūt sāļai. Pats prjaņiks – diezgan blīvs un smags.

Kopumā – nekā pozitīva. Apkalpošana – neveikla, viesmīļu ķitelīši izskatās tā, it kā tie būtu nēsāti jau paaudžu paaudzēs (ziniet, kā ir – kad baltu drēbi mazgā neskaitāmas reizes, līdz tā kļūst pelēcīga vai iedzeltena). Bet varbūt tam arī ir kāds slēpts zemteksts, tipa, lai radītu sajūtu, ka restorāns šeit ir jau gadiem. Nobradātās kedas viesmīļu kājās un krītošo galda piederumu troksnis nu nekādi nesasaucās ar to, kam tikām gatavoti.

Ok. Kamēr muļļāju šo rakstu, konstatēju, ka mainījusies ēdienkarte. Tas man lika sajusties kā lūzerim vēl vairāk. Iznāk, ka aizskrēju uz turieni par agru, par drīz pēc atvēršanās, ko parasti nedaru, un, lai gan tas viņus neattaisno un jau tāpat esmu kļuvis par katra tur strādājošā cilvēka radinieka, drauga vai paziņas ienaidnieku, nolēmu aizčāpot vēlreiz un dot sev (un restorānam) vēl vienu iespēju un cerību uz kaifu no zivs.

Aizgāju vēlreiz. Ko lai saka? Tas rezultējās vēl vienā sabojātā vakarā un pārliecībā, ka nav ko dāļāt apkārt otrās iespējas.

Īsāk runājot, par 11 eirām tiku pie it kā dedzinātā sviestā izpeldināta grilēta astoņkāja (ne jau visa) ar kastaņiem, riekstiem un koji. Un (tas gan nebija nekur minēts) ar riktīgi jūtamiem sāls gabaliņiem. Reāls sveiciens kardiologam. Sviesta vannā dusošie astoņkāja gabaliņi bija garšīgi, un patīkama bija tekstūra, ko ēdienam piešķīra rieksti, tomēr jāsaka, ka tik taukainu garšu un pēcgaršu just nav nekas patīkams. Lieti noderētu kas svaigumam, un sviesta bija krietni par daudz, lai pārsteigtu vai iepriecinātu, bet tieši laikā, lai nošķebinātu.

Nezin kāpēc pasūtīju arī šniceli ar kartupeļiem. Varbūt tāpēc, ka man garšo šniceles, īpaši Vīnes, vai varbūt tāpēc, ka cerēju – ar gaļu šeit veiksies labāk nekā ar zivi. Atkal kļūdījos.

Nevienmērīgi nopanēta un nevienmērīgi izcepta. Vietām gaiša, bet vietām – stipri brūna. Un pati gaļa – sausa, plāna, un vienīgā jūtamā garša – panējums. Tagad saprotu, ka, neliekot ēdienkartē vārdu Vīnes, šeit mēģināja izvairīties no salīdzināšanas. Tomēr nedomāju, ka restorāncienīgi ir pasniegt ko šādu, bez tam, par 18 eirām... Amatierisma paraugdemonstrējums un absolūta nespēja izkontrolēt pasniedzamo ēdienu kvalitāti.

Pēdējais, par ko gribu pasūdzēties, ir jūras velšu risotto (15,50)

Vizuāli – kā atkritumu spainis, kur samests viss kaut kas. Apakšā rīsi. Diezgan blīvi un par daudz al dente. Labā ziņa – jūras veltes pagatavotas labi. Tomēr, kā jau minēju iepriekš, dažkārt mazāk ir labāk, tāpēc nevajag censties salikt šķīvī visu iespējamo, jo tādējādi pazūd fokuss un nekas no šķīvī esošā nevar izcelties.

Šobrīd priecājos, ka šis "Tails" posms ir noslēdzies. Sācies pavasarī un beidzies rudenī. Vienu brīdi jau šķita, ka vairs tur neatgrizīšos, tomēr iesāktais raksts piespieda. Tagad izjūtu gandarījumu, jo zinu, ka jau sākotnēji nekļūdījos. Jauka, gaumīga telpa, stilīgas detaļas un mūsdienīgs koncepts. Bet ļoti švaks ēdiens. Tāds ir kopsavilkums.

P.S. Nedēļas nogalē biju pacienāties ar street food, Rīgas Rudens Street Food festivālā. Diemžēl, mani favorīti netika uz Minheni, kur oktobrī norisināsies European Street Food Awards 2022, bet tāpat biju priecīgs nobaudīt ko gardu. Mazliet sīkāk pēc pāris dienām, bet pagaidām – lai jums viss ir forši!

"ATVĒRTS"-AIZVĒRTS KAM TAS RŪP, JA VIEN GALDĀ ĒDIENS KŪP!

Fri, 29 Nov 2019 18:00:00 +0000

Visi, kas uzmanīgi seko līdzi aktualitātēm vietējā sabiedriskās ēdināšanas lauciņā, šī gada sākumā noteikti piefiksēja mulsinošo jaunumu par, tā teikt, pašizmaksas restorāna atvēršanu Rīgā, kur tika solītas maltītes par pašizmaksu, papildus apmaksājot vien ieejas maksu no galviņas, atkarībā no apmeklējuma laika (2–5 EURO). Neskatoties uz visiem pasakainajiem apzīmējumiem, kas tolaik tika veltīti šim jaunatklājumam, vienīgie jautājumi, kas mani patiešām interesēja, bija, cik ilgi? cik lieli? un kā rēķināja? Krietns laiks pagājis, daudz viedokļu dzirdēts. Varētu uzskatīt, ka uz pirmo jautājumu atbildi saņēmu – vismaz 10 mēnešus, bet uz trešo diez vai vispār saņemšu, ja vien neiefiltrēšos vai kāds neizpļāpāsies, bet nolēmu, ka atbildes uz otro varu saņemt ļohka, vien dodoties un uz vietas to nomērot.

Jau no pašiem pirmsākumiem biju ļoti skeptisks un, līdzīgi kā daži mūsu virtuvju spīdekļi, uzskatīju, ka kaut kāds āķis tur točna ir. Mani nepārliecināja īpašnieku un šefa paustais par kvalitāti, iepirkuma un pārdošanas cenu patieso attiecību un pārliecība par spēju nomaksāt nomu (Vecrīgā), komunālos, algas, nodokļus un vēl atgūt ieguldīto divu gadu laikā, un to visu izdarīt no ieejas maksas vien, jo uz pārtiku šeit taču neko nepelna. Apbrīnojams optimisms, kas nekādi nelikās reāli pamatots, ja vien, protams, šeit necer uz klientu plūsmu Mc'Donalds apmēros.

Viens no āķiem atklājās diezgan ātri. Tas ir porciju izmērs. Un, kas ir dīvaini, atsevišķi ēdieni izmēra ziņā gandrīz neatpaliek no citos restorānos dabūjamajiem, bet atsevišķi pilnīgi smīkņā tev pretī no šķīvja: "Nu, ko, dabūji! Ha!" Tā teikt – nelīdzeni. Arī cenu diapazons ir diezgan nelīdzens, un tā vien šķiet, ka dažiem ēdieniem pašizmaksai piemērots koeficients. Tomēr traki niez uzzināt, kādas tieši izmaksas šeit iekļauj ēdienu pašizmaksā. Tomēr tas ir tehniskas dabas jautājums, un nezinu, kā jums, bet es uz daudz ko pieveru acis, ja saprotu, ka mani nečakarē – ja ēdiens ir svaigs, garšīgs un saprotams.

Laša seviche EUR 5,90 (marinēti sīpoli, diļu majo, rožu piparu mērce, svaigi garšaugi)

Domāju, ka visiem nu jau ir zināms, kas tas par zvēru, tāpēc lieki neiedziļināšos tehniska rakstura jautājumos, vien atgādināšu, ka tas ir viegli un ātri citrusu sulā un garšvielās iemarinēts jūras produkts. Visbiežāk – jēla zivs, kas tiek pasniegta ļoti drīz pēc iemarinēšanas. Ar visu atbildību paziņoju, ka šis bija viens no baudāmākiem seviche manā dzīvē. Svaigs un aromātisks, viegls un interesants. Pat kinzas klātbūtne mani iepriecināja, jo tās garša kopā ar maigi iemarinēto lasi, sīpoliem un visu pārējo, kas bija šķīvī, patiešām bija negaidīti patīkama. Īsāk runājot, biju patīkami pārsteigts. Un, jā, arī ēdiena izmērs bija cienījams. Un cena par šo patiešām zemāka nekā vidēji Rīgas restorānos.

Jūras velšu zupa EUR 6,50 (tīģergarneles, lasis, tuncis, mīdijas,paprikas aioli, grissini)

Labā ziņa – zupa bija karsta, diezgan daudz un... tas laikam arī viss. Par šo ēdienu vispār grūti izteikties, jo tik pārvārītus jūras produktus zupā pat neatceros, vai vispār jebkad dzīvē būtu ēdis. Tas bija pilnīgs čau! Tā kā gumija. Un ne jau šāda tāda mīkstā. Nē! Bez tam, neatradu tunci un grissini. Iespējams, protams, ka tuncis bija mainījies līdz nepazīšanai un pārvērties par vienu no tiem cietajiem blāvas krāsas zivs gabaliem, kas peldēja zupā, tomēr ļoti par to šaubos. Bet grissini droši vien vienkārši aizmirsās atnest. Un vēl nesapratu, kur īsti ir paslēpta paprikas aioli, kas pēc savas būtības ir majonēzei līdzīga mērce. Moška iemaisīta zupā? Lai vai kā, zupai pietrūka zivju zupas aromāta un garšas, un sajūta bija it kā es ēstu tomātu/paprikas krēmzupu, nevis kaut ko, kas saistīts ar jūras veltēm.

Pīļkājas konfits EUR 8,90 (sviesta ķirbja biezenis, violetie kāposti, meža ogu čatnijs)

Šeit varat uzmest aci nelielam aprakstam par to, kas tad īsti ir KONFITS. Bet, ja atgriežamies pie ēdiena, tad tajā mani pārsteidz vairākas lietas. Pirmā no sliktā gala. Kaut kas reāli nebija kārtībā ar ķirbju biezeni. Pat nezinu, tam bija tik šķebinoša, specifiska garša, ka uz brīdi vispār nožēloju, ka biju to pagaršojis. Gandrīz sametās sūdīgi, bet, kā jau cilvēks, kam ēst ir darbs, bet ēst ko ne visai acīmredzot ir hobijs, saņēmos.

Izmērs kā jau pīļkājai. Pieaugušai. Par pārsteigumu, tā bija mīksta un garšīga. Tas jauki. Tomēr tas biezenis... Zem kājas paslēpti violetie kāposti, ko visu laiku uzskatīju par vārītu, rīvētu bieti. Patiešām, gan pēc garšas, gan pēc izskata tā bija vārīta biete! Sviests kaut kāds! Tikai pārlasot ēdienkarti, sapratu savu kļūdu. Kā tas vispār ir iespējams? Ko ir jāizdara ar kāpostu, lai tas pārvērstos par bieti? Un, jā, kur ir tas čatnijs?

Liellopa gaļas filet mignon steiks EUR 11,90 (karamelizēti sīpoli, ķiploku aioli, piparu graudu mērce)

Kārtējais ēdiens-pārsteigums. Gaidīju, ka šis delikātais un dārgais liellopa gaļas gabals, būs ja ne gluži cienījama izmēra, tad vismaz ēdams. Bet tas bija ne tikai ļoooti niecīgs apmēros (kartupeļu daivas ir tam pierādījums), bet, kas vēl skumjāk, – ciets un stiegrains. Īsti netiku gudrs, ko bija jāizdara ar gaļu, lai tā notiktu, bet fakts paliek fakts. Uz šī fona tas, ka majonēzi viņi visu laiku sauc par aioli un ka konkrēti šajā ķobītī esošajā no piesauktā ķiploka nebija ne smakas, vispār šķita kā sīkums, tomēr tā nožēlojamā sajūta, kad esi piečakarēts ne pa jokam, mani vairs nepameta.

Liellopa vaigi EUR 8,90 (kartupeļu sacepums, karamelizēti šalotes sīpoli, ķiploku majo, sarkanvīna mērce)

Šis varēja kļūt par pasākuma saldo ēdienu! Pārnestā nozīmē, protams. Tam bija gandrīz visi priekšnosacījumi, lai par tādu kļūtu, – vaigi izcili pagatavoti un aromātiski, kartupeļu sacepums arī slavējams un pat karamelizētais sīpols, kartupeļu čipsi un MAJOnēzes (beidzot) piciņas kopā veidoja brīnišķīgu, kvalitatīvi pagatavotu produktu kombināciju. Ja vien... nebūtu sarkanvīna mērces. Vispirms, tā bija pārāk noreducēta un kļuvusi tāda kā gluma, bet sliktākais – tā bija nenormāli sāļa un šo sāļumu vēl ilgi nevarēja aizskalot pilnīgi nekas.

Ne tēja, ko nekautrējoties varu nosaukt par čurūdeni, jo ko gan citu var iegūt uz ūdens kanniņu pievienojot vien dažas piparmētru lapiņas

ne Panna Cotta

ar it kā marakujas želeju un nežēlīgu daudzumu želatīna gandrīz šota izmēra glāzē.

Nevaru teikt, ka viss bija sūdīgi, tomēr tieši šī sajūta prevalēja pēc visa ko pagaršoju.

Labā ziņa – saliku (vismaz priekš sevis) visu pa plauktiņiem: sniegums ļoti neviennozīmīgs, tieši tāpat kā viss koncepts kopumā. Sākot ar telpu, kas šķiet līdz galam nepabeigta un praktiski bez speciālista pieskāriena. Var jau būt, ka pašizmaksas idejā integrējās arī interjers ala second hand, kad it kā katrs ir atstiepis pa mēbelei no savas garāžas un izdomājis, ka tā būs forši. Nu, kā Ezītī miglā, Gaujā vai citās kolorītās vietās, kur šāds piegājiens šķiet ļoti organisks. Nu, labi. Pieņemsim, ka tajā ir kāds īpašs šarms. Kas attiecās uz ēdienu, tad tur viss ir vēl neviennozīmīgāks. Tik nelīdzenu sniegumu pat neatceros, ka būtu kur piedzīvojis. Brīnišķīgi pagatavots, tehniskā ziņā riskants ēdiens, bet tai pašā laikā nolažots ar vienkāršu klasiku. Grūti saprast, kas notiek viņu virtuvē un kā tiek sadalīti pienākumi, bet kontroles, profesionālisma un atbildības par gala rezultātu trūkums ir acīmredzams. Uz brīdi iedomājos, kā izklausītos šis raksts, ja būtu paprovējis vien sevichi un vaigus. Būtu taču reālā starā! Un tad kāds no jums apēstu liellopu, zupiņu un panna cota. Un te sāktos viedokļu konflikts.

Atzīšos, ka, kopš šeit pabiju, esmu noskaņots vēl skeptiskāk, jo manā uztverē tā noteikti nav vieta kur atgriezties. Ne atmosfēras, ne vides un noteikti ne ēdiena dēļ. Negribētu uzskatīt sevi par tik unikālu, tā kā saprotams, ka tādu viedokļu būs daudz. Ja ēdiena ziņā nekas nemainīsies, tad... cik ilgi, pēc jūsu domām ieejas biļetes uz "so so" ēdienu šos glābs?

PĪLES KRŪTIŅA AR NIMBU AP.... JEB DIEVIŠĶĀ GAISMA ST.PETRUSĀ

Sat, 13 Apr 2019 19:13:00 +0000

Pat nezinu, vai manā leksikā atradīsies pietiekami daudz pozitīvas nozīmes vārdu šim rakstam! Kaut kā sanāk, ka realitātē tik reti ir, par ko sajūsmināties, ka beigās paliek vien daži vārdi, pamatā krievu valodā, ko universāli var pielietot gan sajūsmas, gan pretējā gadījumā! Tomēr šoreiz mēģināšu paplašināt savu lietojamo pozitīvo vārdu klāstu, lai nejauši neaizskartu kāda lasītāja trauslās inteliģences stīgas un, lai vienkārši patrenētos būt pozitīvam. Pamatoti, protams!

Bet pirms tam... kā jau tas pierasts, mazliet papļāpāsim par dzīvi. Pilnīgi iedomājos, kā uzsitiet man pa plecu, ielūkojaties acīs un jautājat: "Kas šoreiz uz sirds, mans ēšanas pasaules labākais draugs?" Nu, jā, nekas cits neatliek kā vien izspēlēt dažādas ainiņas iz mūsu iedomātās kopdzīves, tomēr nenoliedzami, ka kaut kādā īpašā veidā esam taču ļoti tuvi, tāpēc nešaubos, ka lielākoties saprotamies.

Diezgan bieži esmu runājis par restorānu dzīves ciklu – kā restorāni vairāk vai mazāk pompozi atveras, tad vada savas dienas un tad, atkarībā no tā, kā gājis, vai nu veiksmīgi turpina dzīvot, vai tad mēģina mest salto cerībā, ka vēl kaut kas spēs to glābt. Tādu piemēru mums ir gana, bet diemžēl reti kad atmaksājās ko radikāli mainīt neveiksmīgā biznesā. Dažkārt tomēr prātīgāk ir mest mieru un atrast sevi citās nodarbēs. Nezinu iemeslu, kas liktu veiksmīgam biznesam mainīt nosaukumu, it kā nomainīt interjeru un konceptu, bet tad to atkārtot un atsevišķos gadījumos pat atkārtot vēlreiz. Savā ziņā lepojos ar uzņēmējiem, kas tomēr ir spējuši tikt tam pāri un ļāvuši sev iet tālāk, tādā veidā atveroties jauniem izaicinājumiem un ļaujot sev sasniegt jaunas virsotnes.

Ja būtu tāda restorānu "Nekropole", tad tur mēs uzietu ne vienu vien nebūtībā aizgājušu vārdu, kura aiziešanai iemesli bijuši visdažādākie – sākot ar slaveno nodokļu slogu, dārgām personāla un nomas izmaksā un beidzot ar telpu nomas līguma termiņu "negaidītām" beigām. Bet šaubos, ka kāds no tiem uzdrošinātos sava biznesa nekrologā teikt – aizvēros, jo biju netāls, nemācēju gatavot, ignorēju veselo saprātu, uzņēmos vairāk nekā spēju pacelt vai biju vienkārši par vāju. Tas diemžēl mums, cilvēkiem, ir raksturīgi – ķibelēs vainot kādu citu. Tāpēc ar lielu interesi sekošu Blaumaņa/Barona ielas, tēlaini sakot – Fēniksa (nu, ne jau spēļu zāles, bet gan mītiskā putna; nu, tā, kurš atdzimst no pelniem) – tēlainai atdzimšanai nu jau trešajā veidolā. Turēšu īkšķus, lai teiciens: "Trīs lietas - labas lietas" būtu tieši par šo...

Kas vēl nodarbina manu prātu? Protams, ka Rīgas restorānu nedēļas tuvošanās. Lai gan mēdzu kritiski izteikties par manis apmeklēto restorānu piedāvājumu oriģinalitāti un bieži vien arī par piedāvāto ēdienu nožēlojamo kvalitāti, tomēr nevaru noliegt šāda pasākuma nozīmi un svarīgumu gan mums pašiem, gan arī ēdinātājiem. Un, neskatoties uz Live Riga "stūresdāmas" nespēju distancēties no Ēstmīļa paustās kritikas kādu sev simpātisku ēdinātāju virzienā, uzskatu, ka šāds pasākums ir zelta vērts, īpaši, ja kāds tomēr uzraudzītu tā kvalitāti.

Ko tad mums sola tuvākā restorānu nedēļa? Dažādas zivis dažādos mētelīšos, kāpostus, lakšus, sparģeļus, ziedkāpostu, zaķkāpostus un vēl daudz ko citu zaļā un ne tikai zaļā krāsā, polentu, bukstiņputru un grūbas, dažādas dižciltības lopiņus, nenormāli daudz rabarberu dažādām gaumēm un pat putru no cirvja kāta. Tā kā būs reāli ko noēsties, tomēr nepamet bažas, ka ne vienmēr viss no solītā būs uz šķīvja, ka ne vienmēr gaļiņa būs mīksta un zivtiņa sulīga, ka ne vienmēr solītās dīvainās produktu kombinācijas uz šķīvja sniegs gaidīto. Tomēr nepamēģināt būtu grēks, tā kā aicinu visus doties un baudīt, bet pēc tam varat padalīties ar saviem iespaidiem. Ja kas.

Un, jā, iespējams, pats svarīgākais notikums ēdināšanas nozarē – ir noskaidroti 2019. gada labākie restorāni Latvijā! Izskatās, ka šogad viss noticis traki nopietni, vairākās kārtās, gan ar kaimiņvalstu, gan ārzemju ekspertu piedalīšanos, noreducējot dalībniekus līdz 30 labākajiem. Prieks redzēt, ka topu pārņem jaunpienācēji, bet acīmredzama atsevišķu iepriekšējo gadu favorītu lejupslīde šķiet vien likumsakarīga. Jāsaka, ka daudzos gadījumos mūsu viedokļi sakrīt, piemēram, ja runājam par restorānu Ferma... Ak, tā Ferma nav topā...

Vincenta būšana pirmajā vietā šķiet vienkārši ikoniska. Tā vien šķiet, ka daudzi pirmo vietu jau sāk skaitīt no otrās, bet Vincentu uzskatīt par vienkārši nezūdošu lielumu mūsu ēdināšanas Olimpā, pat neskatoties uz to, ka lielais vairums vietējo tur pat tuvu nav bijuši. Katrā ziņā šo topu papētīt ir visnotaļ interesanti un pamācoši. Bet tas ir temats veselam pētījumam, kurā šobrīd man nav vēlmes iedziļināties, jo ir kas krietni svarīgāks, par ko pastāstīt.

Un tā nonākam pie restorāna, par ko vēlos pastāstīt. Un, ja kas, tas ir atrodams pieminētā topa augstajā sestajā vietā.

Kas vispār raksturo vietējos šefpavārus, tas ir, tā teikt, politkorektums pret saviem aroda brāļiem, kas ir saprotams, jo mūsu mazajā valstī un vēl vairāk Rīgā visi viens otru pazīst un vai nu ir mācījušies kopā, vai karjeras sākumā mizojuši kartupeļus vienā katlā, vai vienkārši ir čomi no jaunības dienām. Tāpēc jebkurš kaut mazliet skarbāk pateikts vārds, ja neskaita ķengāšanos par valsts iekārtu, ir kas īpašs. Katrā ziņā, izlasot St. Petrus šefa interviju Dining.lv, jutos gandrīz kā atradis savu dvēseles radinieku. Intervija patika, domu uztvēru, bet galvenais, kas palika atmiņā, bija citāts no virsraksta: "...uz idiotu fona viegli izcelties!" @@@@ Tas manām ausīm bija kā izcils saldais ēdiens... Gandrīz gribēju piesekot viņam Facebook... Nu, labi, to piefantazēju, tomēr patīkami pārsteigts biju gan un tajā brīdī nolēmu reiz turp doties un pārbaudīt, kā tad šefam tas ir izdevies. Vai tomēr izcelties izdodas tikai uz atbilstošā fona, vai arī viņa gatavotais ēdiens ir vērtība pats par sevi.

Un tā, esmu klāt. St. Petrus.

Tītaru sirdis ar biezeni no apceptām seleriju saknēm, pasniegtas ar grilētu melnsakni EUR 10,50

Vispār esmu subproduktu piekritējs. Nu, garšo man sirsniņas, mādziņas, akniņas un visādas tādas lietiņas, un uzskatu, ka, ja pavārs māk šos it kā otrās šķiras produktus pagatavot pareizi, tad tas paceļ šos ēdienus pilnīgi citā līmenī. Sirdis, kā mēs zinām, ir muskuļi, tātad lielākā šaize, kas var ar to atgadīties (atskaitot apstāšanos), – tā var būt pārvārīta vai pārcepta un kļūt nesakožama. Tāpēc speciāli izvēlējos šo ēdienu, jo sapratu, ka tas būs rādītājs visam. Un, ziniet ko, biju sajūsmā! Sirsniņas sulīgas, aromātiskas un viegli sakožamas, visas pārējās ēdiena sastāvdaļas ļoti veiksmīgi papildina viena otru un rada neatkārtojamu garšu un tekstūru kombināciju. Biezenis viendabīgs un zīdains, melnsakne patīkami kraukšķīga, un pat smalkās kartupeļu skaidiņas kā tāds garšas stariņš iz bērnības, kad par čipsu esamību vēl neko nenojautām, vien priecājāmies par kartupeļu salmiņiem no paciņām. Jau tajā brīdī biju pateicīgs liktenim (paldies un paldies), ka šeit nonācu.

Zivju zupa ar mīdijām, biešu lapām un jūraszālēm EUR 10,50

Daudz zivju zupas pa šiem gadiem ēstas, bet tādas kā šī... Šajā bija kas maģisks! Tu ēd un vienīgais, par ko spēj domāt, ir – kas tas ir?! Kas tas, velns parāvis, ir?! Ak dievs, kas tas ir?! Buljonā mijās zivju un biešu garšas, tā ka pat nevari atdalīt vienu no otras, bet tajā pašā laikā ideāli jūti katru no tām. Zivju gabaliņi nepārvārīti, sulīgi, tādi, par kādiem parasti sapņoju, pasūtot zivju zupu... Mīdijas nepārvārītas, un pat jūraszāles un biešu lapas tam visam pa virsu... Kā tāda simfonija. Tas, kurš šo izdomāja, ir monstrs! To es jums saku!

Melnie vareņiki ar zandartu, foreles ikriem, krējumu un biešu-baltvīna mērci EUR 16,50

Vareņiki ir tuvi pelmeņu radinieki. Šie bija brīnišķīgi, ja neskaita skaisto rullīti gar ārmalu. Šoreiz jāsaka, ka skaistumam mazliet tika upurēta kvalitāte, jo glīti savērptā maliņa bija pārāk bieza un, līdz ar to, arī ne līdz galam pagatavojusies, un, ja pārējā mīkla bija uz robežas, tad šajā vietā tā bija pārāk stingra. Toties pildījums bija izcils. Ar tādu varētu izēst pilnu bļodu! Krējums un aromātiskā mērce patiešām veiksmīgi visu papildināja, un mani pat neizbesīja diļļu kaudze visam pa virsu!

Pīle smiltsērkšķu glazūrā un briseles kāposti ar sinepēm un bekonu EUR 17,50

Dievišķā pīle! Un Briseles kāposti! Šie divi pagatavošanā tik klīrīgie produkti kopā vienā ēdienā! Tas varētu būt dubults fiasko! Bet, nē, tas izrādījās dubults... pat nezinu, kā to nosaukt... Vienu brīdi pat iedomājos, ko šeit padomātu, ja es pēkšņi sāktu dziedāt (kas man nebūt tik labi nepadodas) vai moška pat uzdejotu (kas arī būtu skats ne priekš cilvēkiem ar vājiem nerviem) Īsāk runājot – perfekta pīle ar solīto smiltsērkšķu glazūru. Nepārprotami. Un Briseles kāposti – teicami pagatavoti, kraukšķīgi, patīkamā sinepju mērcītē ar izčurkstināta bekona kubiņiem! Patiešām patīkami!

Aroniju biskvīts ar lazdu riekstu krēmu, vaniļas mērci un aroniju coulis mērci EUR 8

Uzreiz pasaku – apēdu visu līdz pēdējai puķītei! Biskvīts tāds pastingrs, un, pirmo reizi to sadalot, jau piezagās drūma doma, ka... nu, nē, tikai neaplauzties pie deserta! Tomēr jau nākamajā brīdī, kad pirmais gabaliņš ar visu krēmu un mērci nonāca man mutē, gandrīz apraudājos!!! Tas varētu pārsist gan dejošanu, gan dziedāšanu, tāpēc savaldījos. Tas ir tāds deserts, no kura pat ne ar mazāko gabaliņu negribās ar kādu dalīties. Jums tā ir bijis? Ēdu un nevaru visu saprast, bet vienīgais, ko skaidri zinu, – baznīcas tuvums ir darījis savu! Nezinu, vai kāda dievišķa gaisma vai vēl kāds triks, bet ēdiens šeit ir no citām matērijām, un, ja vien nedzirdētu un neredzētu atklātajā virtuvē notiekošo, būtu gatavs pat noticēt kādiem pārdabiskiem spēkiem, kas šeit visu rullē...

Šis izrādījās manas pārliecības pilnīgs apstiprinājums – šefam ir jābūt virtuvē! Viņam ir jābūt atbildīgam par ēdienu, kas iziet no viņa virtuves, un man kā viesim apziņa, ka šefs ir savā vietā tieši tagad, kad tiek gatavots mans ēdiens, dod norādījumus, kontrolē un, ja vajag, palabo, viennozīmīgi rada drošības sajūtu par notiekošo un arī par ēdienu, ko saņemšu. Nezinu, kā šeit ir citreiz, bet mani šī maltīte padarīja patiešām laimīgu.

P.S. Bet, kas attiecās uz Lielo talku, tad uzskatu, ka tās pamatideja ir nepareiza jau pašā saknē. Kāpēc? Tāpēc, ka katru gadu vieni un tie paši cilvēki vāc mēslus, kurus aiz sevis ir atstājuši vieni un tie paši citi cilvēki. Un tie točna nav tie paši, kas mēslus vāc. Tad kur ir morāle?

ŠMAUKŠANĀS ANATOMIJA VEĢETĀRIEŠU GAUMĒ JEB VIENTIEŠA PIEDZĪVOJUMI PIRMSĀKUMOS. THE BEGINNINGS.

Sun, 10 Mar 2019 20:19:00 +0000

Sveiki ļaudis!

Par ko tad parunāsim šoreiz? Nav jābūt baigi attapīgam, lai saprastu, ka atkal kaut kas nav bijis labi, bet šoreiz pie vainas ir visādi citādi nekaitīgie veģetārisma un vegānisma piekritēji, popularizētāji, veselīgā uztura saulītē cēlaji un vispār foršie The Begininnings. Kurš gan nezin viņu veselīgos batoniņus, cepumus, čipsus, dažādos svarīgos pulverīšus, ogas, maisījumus, vegāniskos saldumus un kūkas un vēl viskautko, kas bez tam ir pagatavots "bez pārtikas piedevām, bez transtaukskābēm, bez glutēna un laktozes, bez cukura. Pagatavoti saudzīgajā temperatūras režīmā, maksimāli saglabājot uzturvielas". Ak dievs, tas izklausās pēc paradīzes... Uzreiz gribu teikt, ka ar visu iepriekšminēto viss ir kārtībā, ja neskaita diezgan augsto cenu par ļoti simpātisku, taču dažreiz maldinoša izmēra iepakojumu, bet arī tas ir arguments tikai tiem, kas gribētu katru dienu un tā pavairāk. Pārējiem, kas atļaujas to visu krietni retāk, teiksim, reizi mēnesī, cena par smuku kastīti ar dažiem cepumiem var nešķist tik nepaceļama.

Saprotu, ka ļaudis, kas no šitās visas veselīgās našķošanās ko saprot, krietni ietaupa uz kā cita (lasīt: gaļas) rēķina, tāpēc tērē pietiekami daudz, lai ļautu šāda veida biznesam plaukt un zelt. Un tas ir patiešām jauki – gan tas, ka tik daudzi no mums (jums) piedomā pie veselības, dzīvnieku aizsardzības un visiem citiem zemeslodes eksistencei tik aktuālajiem jautājumiem, gan, ka tas ir mūsu pašu vietējais uzņēmums un zīmols, un tas patiešām liek justies lepnam. Un tas bez jebkādas ironijas. Nevaru teikt, ka pats esmu kategorisks visa piedāvātā fans, bet tas, ka mūsu līdzcilvēki ko šādu ir radījuši un popularizē, mani pilnīgi noteikti fascinē!

Tas tā, lai jūs zinātu un saprastu, ka spēju arī ko novērtēt un pēc iespējas cenšos pateikt ko labu, ja vien tas patiešām ir iespējams.

Bet... reiz biju atnācis uz The Beginnings paēst. Un te var sākties stāsta otrā daļa, ko nez kāpēc, man šķiet, parasti gaidāt vairāk...

Tātad atzīšos, ka dažbrīd mani pārņem taupīšanas mānija – taupu veselību, taupu dabu, taupu dzīvniekus. Nē, nē, naudas taupīšana nav šajā sarakstā, jo tie, kas arī šo visu mēdz piekopt, piekritīs, ka mūsu valstī ne vegānisms, ne veģetārisms, ne zero waste, ne vēl dažas modernās ideoloģiskās lietas nav īpaši lētas, tātad, taupot vienu, patērējamies mazliet vairāk uz ko citu. Eju uz veikalu ar auduma maisiņiem, burciņām un kastītēm, mēģinu nemest atkritumos kopā to, ko nevajadzētu, nepērku kundzei ādas cimdus, zābakus vai somas un, ko tur liegties, dažreiz neēdu dzīvniekus. Neesmu arī no tiem, kas uzskata, ka ēst govi ir tas pats, kas apēst savu kaķi vai suni. Respektīvi, uzskatu, ka esmu kaut kur pa vidu, tomēr neizslēdzu nekādu iespējamo scenāriju.

Un tāpēc nolēmu paplašināt savas publiskās ēšanas robežas un devos uz veselīgās ēšanas meku, jo pavedos uz viņu aicinājumu pagarināt savu dzīvi, ēdot veselīgi. Tajā brīdī aizmirsu par tautas gudrību, ka ne viss veselīgais arī labi garšo un pilnīgi neiedomājos, ka arī veselīgie mēdz šmaukties. Un jā, tas notika Kr. Barona ielā.

Kvinojas bļoda ar zemesriekstu mērci EUR 6,90 (kvinoja, lēcas, paprika, cukīni, burkāni, avokado, brokoļi, ziedkāposti)

Tas, ka biju šo ēdienu iedomājies pilnīgi citādu esam, ir mana paša problēma. Vienīgais, kas atbilda manām iedomām, bija bļoda, kvinoja un avokado. Tik tālu biju apmierināts. Pie visām pārējām sastāvdaļām, kas minētas ēdienkartē, priekšā varētu likt vārdus – it kā. Nu nē, vēl guvu pārliecību par burkāna kubiņiem un zirņu dīgstiem, kas acīmredzot bija bonusā, jo nekur netika pieminēti. Varbūt tiem bija jākompensē citu ēdienā it kā esošo sastāvdaļu iztrūkums vai ļoti niecīgā klātbūtne. Vēl atpazinu dažus ļoti mazus cukīni gabaliņus un dažas lēcas. Bet tas arī tikai pēc rūpīgas ēdiena izpētes un konsultēšanās ar kopā būšanas kolēģiem. Kas attiecās uz garšu, tad tā nebija slikta, tomēr gaidīto sastāvdaļu iztrūkums atstāja rūgtu piegaršu. Un zemesriekstu mērce... Teikšu tā – it kā bija.

Tom Yum zupa EUR 5,50 (selerijas sakne, kokosriekstu piens, sojas pupiņas, ingvers, burkāni, šitake sēnes, tomātu pasta, kinza, citronzāle, čili)

Atkal vairākas "it kā" sastāvdaļas. Esmu pārliecināts, ka zupā točna bija burkāni, kokosriekstu piens, 1-1,5 sēnes, apmēram 6 pupiņas. Nekad līdz šim nebiju domājis, ka varētu nesajust ēdienā ingveru vai selerijas sakni pie nosacījuma, ka tie tur patiešām ir. Bet, ja var ticēt ēdienkartei un tie patiešām tur bija, tad man ar steigu jāsāk uztraukties par savu spēju izjust garšas un saprast to izcelsmi. Ar garšu ir tā – gribētos vairāk satura, aromāta un jaudas. Citādi tāds blāvs buljoniņš gandrīz bez nekā.

Falafela burgers EUR 5,90 (turku zirņu falafels, bazilika un saulē kaltētu tomātu pesto, sinepju lapas, sautētu sīpolu marmelāde)

A te bonusā tomāts! Cik jauki! Jāsaka, ka burgeram (kad izdevās nokost visu kopā) nebija pat īsti kādas vainas. Tomēr man principā sagādā grūtības ēst aukstu falafelu, tas man šķiet mazliet šķebinoši, bet tā jau atkal ir tikai un vienīgi mana problēma. Un vēl tas, ka viss jūk ārā, jo zirņu plācenis nav nekāds saturīgais, tas jau katram skaidrs. Vien laikam cerēju, ka šeit būs izdomāts kāds advancēts veids, ka iemīlēt sevī arī gaļēdājus un citādi domājošos, ka iekožoties tajā visā būšu vismaz sajūsmā par garšu buķeti, aromātu, struktūru un tekstūru. Bet, nē, nekā sajūsminoša un pat iedvesmojoša. Vienkārši bulka, noziesta ar pesto, ar tomāta šķēli, ārā jūkošu zirņu plāceni bez jebkādas aizraujošās garšas un sīpolu marmelāde. Izspļaut neizspļāvu, bet apēst visu arī nekārojās

Jūras velšu paella EUR 12 (kalmāri, jūras velšu kokteilis, mīdijas, tīģergarneles, citrons, paprika, zirņu dīgsti, sīpols, koriandrs, baltvīns, savvaļas un sarkanie rīsi)

Šis man bezgala patika! Kā glezna, kā māksla. Nu, acīm bija prieks. Žēl, ka jārunā par ēdienu, citādi pie tā varētu palikt. Tātad bija rīsi. Daudz un ļoti sausi. Bija zirņu dīgsti. Mazliet apžuvuši. Bija daži kalmāru gredzeni. Pat diezgan labi. Nebija kā gumija un tas jau šķiet ļoti labi. Bija mīdiju vāki. Vairāki. Pilni ar... rīsiem. Pāris garneles. Pagatavotas pārsteidzoši labi. Vai man tā vienkārši likās. Uz pārējā fona. Un jā, citrons un laima daiviņa. Negribu nevienu aizvainot, bet koriandrs, baltvīns (pat ja iztvaicējis) un jūras velšu kokteilis tur pat tuvu nebija stāvējis. Un man pie kājas, ja kāds tagad sāks stāstīt, ka tad, kad viņš tur bija, tad gan... Jo šoreiz biju es un besī ārā, ka apakšā tāda dzeja par veselīgumu, ilgdzīvošanu un visu pārējo, bet realitātē četri švakas kvalitātes un attieksmes ēdieni.

Rodas sajūta, ka šeit domā, ka veģetārietis vai vegāns ir tāda plānprātiņu un vientiešu kategorija, kam pavicini acu priekšā zaļumus vai kaltētas ogas un tiem ļimst kājas no ideoloģijas vien. Var jau būt, tomēr neesmu līdz galam par to drošs, jo pats dažus tādus pazīstu un nekādi nevarētu viņus ierindot iepriekšminētajā kategorijā.

Tā kaut kā.

Tomēr nekreņķējieties, jo ir arī kas labs. Par to gan nākamreiz, kad atgriezīsimies vietā, kur jau būts Ēstmīļa pirmsākumos, kur toreiz ēdiena loma bija visai niecīga un apšaubāma un akcents tika likts uz kafijošanu, tomēr šodien var teikt, ka tur ne tikai iesaistās kosmosa izpētē, bet arī cienījami pabaro. Tizls jociņš sanāca, bet nekas.

Uz drīzu tikšanos!

BITĪT KAPOS... JEB SADZĪVISKAS AINIŅAS AR BEIGTU LOPU

Sun, 02 Dec 2018 20:29:00 +0000

Šoreiz neesmu īsti uz pļāpāšanas viļņa. Nav jau tā, ka būtu apvainojies vai iegrimis grūtsirdībā. Nē, vienkārši rakstu tomēr par ēdienu un šī reiz ir tā reize, kad viss cits būtu lieks. Pats ēdiens jau deva tik daudz vielas rakstīšanai, ka gandrīz būtu lieki ko piebilst...
Švaks ēdiens restorānos nu jau kļuvis par normu, un attaisnojumi tam ir vienmēr, un, spriežot pēc tā, ka ciet aizveras tikai daļa, švaka ēdiena cienītāju rindas neplok. Tā diemžēl ir mūsu dzīves realitāte – nevis naudas trūkums, bet gan pilnīga neizpratne par to, par ko vispār ir vērts maksāt.

Šoreiz devāmies uz Melno biti, kas radīja tādu negatīvo emociju un vilšanās buķeti, ka ilgi nevarējam no tās atiet...

Esam klāt. Pagaidām viss it kā labi. Kad pāriet pirmais mulsums par sezonālo ēdienkarti novembra vidū, kurā figurē tādi ēdieni kā cepti jaunie kartupelīši ar gailenēm un vasaras lapu salāti, tad ķeros vērsim pie ragiem vai, mazliet pārfrāzējot, – bitei pie dzeloņa. Un šobrīd mani nemulsina tas, ka bitēm dzelonis miera stāvoklī ir paslēpts vēderā, jo manā uztverē (tajā brīdi gan tā vēl nedomāju) šī konkrētā melnā bite ir vien tāds mītisks personāžs, kas ir nosūtīts uz zemi kāda ļauna mērķa vārdā. Jo kā gan citādi viens no ēdieniem, kas gan nosaukts cita lopiņa ķermeņa sastāvdaļas vārdā, tik ļoti līdzinātos kādas mistiska melno bišu saimes vēmekļu (tādi taču eksistē!?) kaudzei?

Lai gan neesmu kādas sazvērestības teorijas piekritējs un daļā Resto-Rātors restorānu esmu bijis, un guvis pat ļoti patīkamu pieredzi, šoreiz mokos pilnīgā neizpratnē, jo, atskaitot salātus un lielu kannu ar tēju par adekvātu cenu, viss pārējais bija zem katras kritikas. Un tiem, kas kārtējo reizi sev vien zināmu iemeslu dēļ mēģina šo visu aizstāvēt, gribu teikt – tas ir latiņas jautājums.

Rostbifa salāti – Fermera gaumē EUR 11,50

Gaļa salīdzinoši labi pagatavota, oliņa balansē pārvārīšanas robežas, tomāts kā jau tomāts, tomēr ar mizu vārītus-apceptus kartupeļus labprātāk ēdu sezonas sākumā, nevis rudens beigās. Iespējams, ka šeit viss ir ar nobīdi, ja reiz sezonas piedāvājumā gailenes, gaspačo un jaunie kartupelīši... Labā ziņa, ka visas salātu lapas ir apviļātas mērcē, kā rezultātā nav jāēd sausa zāle, bet sliktā ziņa, ka mērce ir ļoti taukaina. Kad ēdu šos salātus vēl neko nezināju par to, kas mani sagaida turpmāk, tāpēc ēdot biju diezgan kritisks. Bet, protams, jau pēc neilga brīža viss sagriezās kājām gaisā, un, ja runājam par naglām, kas, kā zinām, ir divu veidu – vakara un pakaļā, tad šis, pretēji visam citam, kļuva par pirmo...

Cepts teļa stilbs, garšaugu marinādē, pagatavots zemā temperatūrā. Pasniedz ar Latvijas bukstiņputru, pastinaka biezeni un kartupeļu konfitu EUR 16

Nu, tā. Lasu, kas rakstīts ēdienkartē, un spriežu: kas slikts var notikt ar teļa stilbu, īpaši, ja tas ir iemarinēts garšaugos un pagatavots zemā temperatūrā, tātad tas noticis ilgi un prātīgi, kā rezultātā gaļai vajadzētu būt sulīgai, mīkstai un aromātiskai; pastinaka biezenis vispār ir man ļoti mīļš, un vienmēr esmu priecīgs to nobaudīt, bet vārda Latvija atrašanos ēdienkartē pirms bukstiņputras vispār uztveru ar vieglu smīnu, jo cik tas jau pierasti iebakstīt ar to acī jebkurā sakarībā... Tajā brīdī vēl nenojautu, ka visas manas asociācijas izrādīsies aplamas, jo acīmredzot gaļas pagatavošana bija aprāvusies pusmastā, tāpēc tā bija sīksta un, starp mums runājot, arī ne visai aromātiska; valstiskā mēroga putriņa bija kā visur citur, bet pastinaka biezenis – pilnīgi auksts! Jā, jā, ne remdens, ne silts, bet pilnīgi auksts. Tomēr pirmais pārsteigums šajā visā pārpratumu pilnajā ēdienā bija kaudze ar apceptu un pilnībā atdzisušu bekonu, ar ko neveikli tika nomaskētas cīpslas, kas kādreiz saturēja stilba gaļu pie kaula, bet tagad mētājās ap to, kā tādi остатки прежней роскоши.

Rakstu šos vārdus un pilnīgi jūtu, kā visi, kas Facebook ir aplūkojuši manis publicēto daudzsološākā ēdiena bildi, ar nepacietību trinās un gaida... Vienīgais, ko vēl pirms tam gribu piebilst, ir tas, ka nevajadzētu ēst neko, kas izskatās šādi, pat nerunājot par situāciju, kad par to prasa naudu, jo, ticiet man, jebkura veida sautējumu, sacepumu un jebko citu folijā, podiņā, pergamentā vai vienkārši uz pannas var pagatavot ne tikai gardu vai vismaz ēdamu, bet arī pilnīgi noteikti arī acij tīkamu. Tāpēc izjutu patiesu lepnumu par lielākās lasītāju daļas reakciju, kas pirmo reizi pa visu Ēstmīļa laiku, lika man tik traki smieties

Pergamentā cepta liellopa mēle ar dārzeņu ragū un sieru EUR 12,50

Kad lasīju ēdienkartē, tad iedomājos lielu mēles šķēli, kas, kā jau mēlei pienākas, ir tādā ideālā mēles gatavības pakāpē, kad tā nav par cietu vai par mīkstu, jo citādi tā ir stiegraina vai pretējā gadījumā – kā švamme, tai apkārt krāsainu, mazliet kraukšķīgu dārzeņu ragū un siers... jā, siers man kaut kā tajā visā īsti neierakstījās, bet nekas, būs taču tā mēle un dārzeņi, un tas viss būs ideāli pagatavots un skaisti pasniegts pergamenta maisiņā... tāpēc, saņemot šo... kas izskatījās kā fucking sūdu kaudze... manai neizpratnei, maigi sakot, nebija robežu... Un varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas ir uzdrošinājušies pievērt acis, to ieēst un vēl atzīt par labu esam... Ceru, ka novērtēsiet kādu upuri nesu, šo pagaršojot, un, jā, nākas atzīt, ka garšo tāpat, kā izskatās, jo nekādi nevarēju atrast pat nieku pozitīvā. Viss tādā kā pļockā, pie kam dažās vietās ēdiens pilnīgi piecepies pie papīra un nenāk nost. Un, kā parasti saka kāds mans labs draugs un domubiedrs – man ir kauns! Jā, un man arī ir kauns, ka kas tāds vispār ir iespējams.

Latvijā audzēta, vesela forele, pagatavota baltvīnā, pasniegta ar sviestā glazētiem dārzeņiem EUR 14

Visas šitās dzejas vietā nosauktu šo ēdienu vienkārši par foreles pēdējo kliedzienu. Tā vien šķiet, ka viņa kliedz – nēēēēē-ē-ē-ē... un acis, neko neredzot, veras tukšumā... Tagad gandrīz droši zinu, ka tad, kad veselība vairs neatļaus masveidā uzpildīties ar apšaubāmas kvalitātes ēdienu, varēšu sevi veltīt šausmu žanram, jo tālu no tā neesmu arī šobrīd. Izlaižot zivtiņas piedzīvotās mokas un nerealizētās cerības, pieturēšos pie faktiem. Un fakti ir sekojoši: nezinu, ko šajā gadījumā nozīmē pagatavota baltvīnā, lai gan, ja pieturamies pie rakstītā, vienīgais, kas nāk prātā, ir sautēt vai vārīt, kas abējādi šķiet tālu no patiesības, jo kāpēc gan kāds gribētu vārīt zivi baltvīnā? Tas pat varētu būt atjautības uzdevums – gatavots baltvīnā, bet nav ne cepts, ne vārīts, ne sautēts un negaršo pēc baltvīna, un ar izmisumu acīs! Uzmini nu, kas tas ir? Nu, ja, tā taču Melnās bites veselā forele!

Bet, ja nopietni, tad zivij bija ļoti izteikta, mazliet rūgtena zivs garša, nu, tā, par kuru parasti nesajūsminās; āda bija mīksta un tāda kā gluma, bet, ņemot vērā, ka forele visa bija kā sviesta vannā pabijusi, tas nav jocīgi. Kas bija domāts, nosaucot dārzeņus par glazētiem sviestā, nezinu, tie bija vienkārši dārzeņi bez garšvielām vai kā cita īpaša. Tāds Svara vērotāju sapnis, ja neskaita sviesta vannā pabijušo zivtiņu.

"Melnās bites" medus torte ar šūnu medu un burkānu saldējumu EUR 6,80

Nu, ko vēl? Vai patiešām šeit domā, ka labai medus tortei vajag piekombinēt klāt zemenes, šokolādes gabalu, apelsīna daivu, saldējumu, medus šūnas un drupinātu viskautko? Varbūt viņi vienkārši zināja, ka kūkas biskvīti ir krietni pārcepti un pēc garšas ir uz deguma robežas vai ka starp kārtām sapildītais, lai kas tas arī būtu, nepilda savu funkciju un nepadara ļoti sauso kūciņu ne par gramu patīkamāku. Bet priekš kam tad likt uz to visu veselus divus milzīgus gabalus? Un vēl tas burkānu pārpratums – ūdeņains un bez garšas.

Marcipāna-aveņu bezē kūka ar aroniju un lavandas mērci EUR 7,50

Bezē priekš manis ir kā sarkana lupata vērsim, tas nav nekāds jaunums. Un tai pat nav jābūt Pavlovai. Tā var būt vienkārši bezē kūka. Pat nezinu, ko iedomājos, izlasot nosaukumu, un kur snauž mana iekšējā balss. Galu galā mans mērķis nav klaiņot apkārt un izvēlēties vissūdīgāko ēdienu, lai tik būtu par ko sulīgi uzrakstīt! Nē! Mans mērķis ir pilnīgi cits, bet tai skaitā pilnīgi noteikti ēst garšīgu ēdienu. Tāpēc katru reizi, saņemot ko pilnīgi pretēju gaidītajam, it kā mazs gabaliņš pozitīvā manis aiziet nebūtībā kopā ar miskastē izmesto ēdienu. Un, ja kas, tad tieši pārtikas atkritumi sastāda lielāko atkritumu daudzumu uz pasaules...

Lai būtu skaidrība par šo, tad atkal divi palieli, nenosakāmas masas kūkas gabali, kas primitīvi aptīti ar marcipāna loksni. Kur solītais bezē, kur avenes? Un, ja godīgi, šļaksts uz šķīvja, kas pēc sajūtām atgādināja mazliet glumu, bezgaršīgu kompotiņa šķidrumiņu, nemaz negaršoja ne pēc aronijām, ne pēc lavandas. Varbūt pat labi, jo nez kā šīs divas garšas varētu iet kopā. Labāk būtu pārbēruši ar sauju aveņu, nevis iesprauduši kaltētu pitaijas šķēli, kuras āda, bez tam, vispār nav ēdama... tad vismaz attaisnotos aveņu piesaukšana nosaukumā.

Tādas globālas mieles pēc apēstā sen nebiju piedzīvojis. Jāatzīst, ka Bitē reiz jau biju, vēl pirms savas rakstniecības pirmsākumiem. Vēl tad, kad vienkārši ēdu, ja garšoja un neēdu ja negaršoja, un tad tas tik ļoti dzīvot netraucēja, jo vienkārši neiedziļinājos. Tomēr ne mirkli nenožēloju to, kas mainījies, jo tagad ēdienu uztveru daudz personīgāk un emocionālāk, kas neveiksmju gadījumos ir ļoti skumji, bet veiksmju gadījumos sagādā nenormāli krutu gandarījumu!

P.S. Atcerieties, ka šajā pirmssvētku laikā, labāk ir pacienāties ar izcilas kvalitātes, trauslām un gardām piparkūkām, nevis ar apšaubāmas kvalitātes pseidosmalkām uzkodām... ko arī jums visiem novēlu.

RESTORĀNU NEDĒĻAS ROCKY ROAD - EQUUS, TINTO UN MIELOTAVA

Sun, 28 Oct 2018 20:39:00 +0000

Tas ir garām, un katrs varam uzelpot. Pilsoniskais pienākums izpildīts, balsis saskaitītas un, uzzinot, par ko ir balsojis kaimiņš (nu ne jau tas...), sieva vai kolēģis, klusībā vai arī skaļi varam noņirgties, nolamāties vai vienkārši uztaisīt ģimenes scēnu, tomēr dzīve iet uz priekšu un mans personīgais viedoklis sasaucās ar: при всём богатстве выбора другой альтeрнативы нет jeb pārfrāzējot - esmu uzticīgs izdarītai izvēlei, neatkarīgi no plašā piedāvājuma. Un tas, ne tikai stāvot pie vēlēšanu urnas. Savās domās esmu to pašu gatavs teikt arī par restorānu, kafejnīcu, bistro, food truck, esmu gatavs stāvēt ar burciņu rokās kādā no beziepakojumu veikaliem vai vienkārši trīcošām rokām ņurcīt savu auduma maisiņu pie bulciņu stenda jebkur. Tikai ar vienu nosacījumu. Gribu, lai ir garšīgi, kvalitatīvi, tīri, acij tīkami, svaigi un forši. Lai nav pārāk nopietni un samocīti, lai nav sajūta, ka šitais ir nācis ar sviedriem un asinīm, jo to vienmēr var just. Bet citādi esmu gatavs visam...

Pirms pāris nedēļām uzzinājām jaunu pārsteigumu. Kārtējais ir ciet! Šoreiz Jūlijs Pumpurs. Nu ko, dzīve ir dzīve un bizness ir bizness, tāpēc pieļauju domu, ka šis lēmums bija pareizāks, nekā lēmums Pumpuru Jūliju atvērt vispār, vismaz spriežot pēc manis paša piedzīvotā, nožēlot šo nevajadzētu. Par skumjo situāciju vietējā ēdināšanā runāts ir jau daudz, un tas sāk jau pamazām nogurdināt, jo, cik zinu, grūti iet arī daudzās citās nozarēs, tā kā izmantot zemas kvalitātes ēdiena pasniegšanai kā iemeslu nodokļus, nomu vai darbiniekus bez elementārām iemaņām, manā uztverē, ir, kā minimums, neveikli.

Uz brītiņu iepauzēšu ar ēdināšanas tirgus analīzi un pastāstīšu par saviem iespaidiem restorānu nedēļas sakarā. Tātad šoreiz izvēlējos trīs pilnīgi atšķirīgas vietas, kurām bija viens kopsaucējs (ja neskaita dalību šajā jokainajā pasākumā, kura jēgu vēl līdz šim neesmu atkodis) - es nekad tajās nebiju bijis un, iespējams, nekad arī nebūtu. Ja vien ne šis.

Ko lai saku. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem izjutu patiesu sajūsmu un arī, kā jau pierasts, reālas skumjas! Esmu vēlreiz guvis atbalstu savai teorijai, kas balstīta pieredzē, ka dislokācijai nav nekādas nozīmes - sūdīgu ēdienu var pagatavot arī pašā Rīgas sirdī, bet sajūsmu gūt vienā no Čiekurkalna līnijām.

Tātad sākšu ar švako galu. Uzreiz gribu atvainoties V. Jermolovičas kundzei, ka nekādi nevaru piekrist viņas sajūsminātajam ieteikumam šurp doties, kaut vai tāpēc, ka ēdiens bija kategoriska vilšanās, bet maisiņu tēja pa 6 EUR vispār bijā nonsens ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā, toties pēc šitā esam uzsākuši jaunu fišku - tagad katrā restorānā jebkurā Eiropas vietā, pasūtam piparmētru tēju un fočējam to, pieliekam klāt cenu un ņirdzam... tas manam tēju albumam.

Labi, tagad gan pie lietas... Nē, vēl mazu pauzīti. Par nosaukumu. Saprotu, ka equus latīniski nozīmē - zirgs... Un...! Vai nav jocīgi? Saprotu, ka latīniski ir skanīgāk nekā latviski, bet patiešām?! Zirgs! Ticu, ka equusiešiem ir sagatavota vesela leģenda, lai attaisnotu šo dīvainību, bet man savukārt tas šķiet visnotaļ absurdi, lai neteiktu vairāk!

EQUUS

Siļķes fileja ar biezpiena mussu, bietēm un kartupeļu krēmu

Viss solītais ir uz šķīvja - zivs, biezpiens, bietes un kartupeļi. Un jā, laima daiva, kā tad siļķe bez tās! Šeit varētu likt punktu un pāriet pie nākamā, bet mans iedzimtais godīgums man neļauj to darīt un viss. Tātad... biezpiena muss ir tas maigi zaļais. Brīdi sagremojot un pārtulkojot savā galvā jautājumu, viesmīle, lai gan ne visai pārliecinoši, informēja mūs, ka krāsa ir no spinātiem. Un, ja godīgi, tad sajūtas ēdot diezgan tālu no biezpiena. Tālāk kartupeļu krēms. Nezinu kādas asociācijas šāds vārdu salikums raisa jums, bet man liek domāt par ko krēmīgu un maigu, jo tieši tādam ir jābūt krēmam. Un vienalga, vai tas ir no šokolādes vai kartupeļiem. Diemžēl šis ne tikai bija vēss, bet arī diezgan pasauss, tāda kā auksta, mazliet graudaina kartupeļu putra. Apakšā tam visam bietes. Bietes kā bietes. Siļķīte proporcionāli visam pārējam sastādīja ļoti mazu daļu. It kā pamats visam būtu vakardienas kartupeļu biezputra, bet zivs tikai tā, starp citu.

Mežacūkas tefteļi ar garnelēm un rudens ābolu biezeni

Mežacūka ir tāds lopiņš, kura (kā jau jebkura cita meža zvēra) pagatavošanai jāpievērš īpaša uzmanība, pretējā gadījumā tās gaļa kļūst sausa un cieta. Maltās gaļas kotletēm, frikadelēm vai kā šoreiz - tefteļiem jāpievieno vesela virkne uzlabotāju, lai pārvērstu tos no kaučuka bumbiņām par gardiem, sulīgiem un aromātiskiem, atmiņā paliekošiem tefteļiem. Izskatās, ka par to neviens šeit nebija informēts. Saprotu, ka gribētos lai viss dzīvē būtu elementāri (vai ne, Vatson... nevarēju atturēties...), bet tā tas nav. Nepietiek ar kaudzi zaļumu un kārtīgi izmīcītu malto gaļu lai viss izdotos. Diemžēl. Tā kā šoreiz ēdiens bija sauss un bez tās īpašās medījumu garšas, kas liek mums izvēlēties tieši to, jo gaļas garšu nomāca garšvielas un zaļumi, kas bija pievienoti ne pa jokam. Garneles nebija tās sliktākās no ēstajām, bet ābolu biezenis manā šķīvī ļoti atšķīrās no manu kolēģu šķīvjos esošā - tas bija šķidrs kā buljons, tā kā iespējams, ka tieši ar manu porciju notika kāda šaize, par kuru tomēr cenšos nedomāt...

Risotto ar ceptu ķirbi, Parmezāna sieru un gailenēm

Ķirbītis feins un lai gan ideja nav jauna tomēr pasniegšanas veids iepriecināja. Un tas arī ir viss pozitīvais. Nezinu ko jūs iedomājaties zem nosaukuma risotto, bet es viennozīmīgi iedomājos rīsus. Un šoreiz pat nav nozīmes, kādu tieši rīsu šķirni iedomājos, jo šis bija NO RICE risotto! Ko, nezinājāt, ka tāds arī eksistē? Es arī ne, tā kā liels bija mans pārsteigums, kad sapratu (un tas notika ļoti ātri) ka šis točna nav no rīsiem, bet gan no citiem putraimiem.

Un pilnīgi vienalga, vai no miežu, grūbu, vai vēl sazin kādiem, tāpēc ka gribu risotto vienīgi no rīsiem. Tāda f..ing neraža! Pēc šitā man viss sāka besīt. Un jā, arī gumijveidīgā milzu gailene ko atraku un pēc tam knapi sagriezu, un vēl ar lielākām grūtībām sakošļāju...

Cepts bumbieris sarkanvīnā ar biskvītkūku un cidoniju saldējumu

Šis būtu labs ar acīm ēdamais desertiņš - priecīgas krāsas, pārdomāts noformējums un kompozīcija. Tomēr diemžēl man nācās to pagaršot, tāpēc teikšu, kā ir, - labāk būtu vienkārši skatījies. Vislielākā nesaprašana bija par milzu bumbieri. Un ne jau tā izmēra, bet gan dēļ pārmērīgi intensīvās garšas dēļ. Ja gribētu piekosties, pasūtītu kādu dzērienu, bet ne jau bumbieri taču! Bez tam, ir tomēr atšķirība starp sarkanvīnu un karstvīnu, tā kā nosaukums arī nebija īsti patiess. Bumbieris slēpa sevī visu karstvīna buķeti traki koncentrētā veidā un es jau sāku apsvērt iespēju doties mājup ar sabiedrisko transportu, lai nedod dies` man šis pasākums nebeidzās ar skaidrošanos CP mašīnā un neveiklu mēģinājumu inspektora kungam paskaidrot, ka vienkārši ieēdu bumbieri...

Odziņas, kā jau šajā sezonā pierasts - ūdeņainas -, krēmiņš arī acīmredzot nesezonas, bet apakšā esošā biskvīta šķēlīte, maigi sakot, bezpersoniska. Vienīgais, kaut cik simpātiskais izrādījās cidoniju saldējums. Vismaz pēc konsistences, jo garšu varēju vienīgi piefantazēt klāt.

TINTO VĪNA TELPA

Nekad pat nebija radusies vēlme šo vietu apmeklēt, jo garāmejot nepameta sajūta, ka iznāktu sēdēt praktiski uz ielas. Pat nezinu... vienmēr šķita, ka šeit vispār neko ēdamu nepasniedz un, ka maksimums, uz ko var cerēt ir uzkodas pie vīna. Tā kā nolēmu izmantot restorānu nedēļu kā ieganstu lai paskatītos, kas lācītim vēderā. Jāsaka, ka sajūtas ir neviennozīmīgas. No vienas puses, tik ļoti gribētos ko paslavēt, bet no otras - tā īsti nav par ko. Protams, ja skatāmies salīdzinoši, tad šis bija daudz baudāmāks nekā iepriekšējais.

Gaujas krastu gaileņu krēmzupa - ar vistas krūtiņu

Ēdot zupiņu radās tāda dīvaina sajūta, it kā ēstu ko bezformīgu un bez struktūras. Tā bija tik ļoti sablendēta, ka likās, ka pirms manis to jau kāds ir ēdis... Sajūta ne no patīkamākajām. Vistas gabaliņi tik mazi, ka uzreiz bija skaidrs, ka sausi, bet gailenes kārtīgi pārceptas. Zupa ar izteikti rūgtu piegaršu. Rūgtāka nekā to gaidi pat gaileņu sakarā. Vienīgā karote, kas man gāja pie sirds bija tad, kad paņēmu zupu ar visām tur esošajām dillēm. Bet, par cik diļļu bija tik cik bija, tad patīkamais beidzās ar šo vienu karoti.

Cukīni pankūkas ar jogurta karija mērci

Šie gan bija vairāk plāceņi nevis pankūkas, un, neatkarīgi no tā, kā jums labpatiktos tās saukt, tās bija pusgatavas. Lai gan no ārpuses izskatījās zeltaini brūnas, un šķiet, ka bija sasniegušas savu labāko gatavības pakāpi, iekšā tās bija praktiski jēlas. Žēl, jo šim ēdienam bija visas iespējas kļūt par Nr. 1 Tinto piedāvājumā, arī neskatoties uz savu veģetāro izcelsmi. Mazliet mulsinoša šķita arī maliņā nobērtā sēklu kaudzīte. Īsti nesapratu, kā ir domāts to ēst, tāpēc vienkārši to noknābāju...

Paškūpinātas foreles fileja ar rudens ziedkāpostiem un jogurta mērci

Nu, tā... Ko mēs šeit redzam... Vispirms jau to, ka viena ziedkāposta (nez vai rudens ziedkāposta garša atšķiras no citā laikā izauguša) rozete gandrīz ir lielāka nekā visa foreles čupiņa. Tik sausu un visādi citādi antipātisku zivi sen nebiju ēdis. Plāna kā papīrs un pārmērīgi izkūpināta, tā šķita kā sods par vēlmi apēst ko labāku, ko vienmēr paužu. Maliņā atkal nobērta tā dīvainā sēklu kaudzīte. Jocīgi... te pat nav putnu būru... Kam īsti tas ir domāts... Un, jā, mērce... Krāsas ziņā ļoti līdzīga tai, kas pie plāceņiem, tikai šķidrāka...

Gardēžu "Vecrīga" ar ogām

Nez, ko viņi domāja, kad nosauca šo par "Gardēžu Vecrīgu"? Varbūt, gardēžu bija beigušās, tāpēc tiku pie šīs? Īsāk runājot, visparastākā Vecrīga, kāda vien var būt, ja vien par ko īpašu neuzskata nogriezto vāciņu un uzbērto pūdercukuru. Mīkla sausa, vietām sāļa, vietām nē, biezpiena masā arī nekā īpaša, ko būtu vērts pieminēt, bet ogas... Kad redzu uz pusēm sagrieztu pus zemeni, tad nevilšu rodas jautājums - kur ir palikusi otra ogas puse? Vai tā bija iebojājusies vai arī to noēda kāds cits....

MIELOTAVA

Uzreiz gribu jums pateikt ar visu atbildības sajūtu - esmu laimīgs, ka šeit biju! Varbūt par šo ir teiciens, ka labs nāk ar gaidīšanu, bet, lai vai kā, - manai sajūsmai nebija robežu. Aizrakstīju visiem kam vien varēju, neuzkrītoši pat notraucu aizkustinājuma asaru un, pat ja izrādīsies, ka viss cits šeit ir pilnīga vilšanās, būšu pateicīgs par emocijām un baudījumu, ko guvu par nieka EUR 15!!!

Viss sākās ar komplimentu, kas bija gardāks par jebko, kas bija ēsts šajā Restorānu nedēļā līdz šim. Mazs kumosiņš laimes. Briežgaļas tartars ar zaļumu emulsiju. Tādu varētu izēst spaini!!! Labi, labi neesmu nekāds negausis.

Latvijas meža sēņu risotto, cietais siers "Ievas", zaļumi no z/s "Vecapēni"

Lūdzu pievērsiet uzmanību - nebaidīšos nosaukt šo par labāko, līdz šim Latvijā ēsto risotto! Atbildu par saviem vārdiem... Rīsi al dente, konsistence krēmīga, sēņu daudz un garša vienreizēja. Siera kraukšķis kā kulaks uz acs, piedodiet, par salīdzinājumu. Ja es būtu mūziķis, sacerētu šim par godu kādu skaņdarbu, bet, par cik manas iespējas nav tik plašas, varu vien uzrakstīt.

Fritētas sēņu un kūpināta siera kveneles, Latvijas rudens dārzeņi

Zināšanai - kvenele nav nekāds ēdiens, bet gan servēšanas veids. Tas ir tad, kad ar divām karotēm veidojam tādu simpātisku formu jebkuram ēdienam, kas ļaujas veidoties un nekur nenotek vai tieši otrādi nav pārāk stingrs. Tā lūk! Un šīs ir pagatavotas no sēnēm un kūpināta siera, tad fritētas, kā rezultātā sanāk tādi simpātiski, zeltaini rullīši, kas pēc garšas līdzinās sieradesai (jūs taču zināt kas tā tāda) ar sēnēm ar kraukšķīgu garoziņu. Un tad, kā par pārsteigumu - patiešām Latvijas rudens dārzeņi. Gan divu veidu ziedkāposts, gan biete un burkāns, gan ķirbju biezenis, gan, kā mana sievasmāte to sauc - ķopsis jeb sasautēti dārzeņi tādā kā zaptē... Nu īsāk runājot - rudens šķīvī!

Tomēr, ja domājat, ka labāk vairs nevar būt, tad kļūdāties! Var gan, ka es jums saku!

Briežgaļas karbonāde no Jelgavas novada z/s "Strautiņi", ķirbju biezenis, sīpolu konfits, meža ogas, kraukšķīga salvija

Pat nezinu, ko vēl piebilst... Gaļa sulīga un garšīga, ķirbju biezenis nav pārblendēts līdz nemaņai, bet sīpols, salvija un brūklenes veido brīnišķīgu papildinājumu. Šeit nekas nav jāpierāda, katra sastāvdaļa runā pati par sevi, bet viss kopā demonstrē patiesu un cieņpilnu attieksmi gan pret produktu, gan pret ēdāju!

Smiltsērkšķu muss, vaniļas biezpiena krēms, dzērveņu bezē cepumi

Katrai detaļai ir nozīme, nekas nav nokļuvis uz šķīvja nejauši, brīnišķīga garšu, aromātu un tekstūru saspēle! Skaistas krāsas un brīnumainas, dabīgas, nesamocītas garšas - tāds ir šis deserts!

Tik sen neesmu rakstījis neko labu, ka gandrīz nācās pašķirstīt vārdnīcu, lai piemeklētu LABOS vārdus šim un iepriekšējiem trīs ēdieniem! Un nestāstiet man, ka par EUR 15 var dabūt tikai mēslus un nožēlojamu attieksmi, jo tas tā nav. Un ceru, ka tādu kā es bija daudz. Ļaužu, kas ir gatavi izkāpt no savas komforta zonas un iemītās taciņas vietā doties vēl neizzinātos plašumos... O.k. šeit es domāju Čiekurkalnu, kas daudziem šķiet atrodamies aiz Rīgas gastronomiskajām robežām.

Pat baidos šurp doties atkal, tik ļoti negribētos piedzīvot vilšanos... Esmu gatavs atdoties Mielotavai un saukt to par savu... Ko mums abiem arī novēlu!

Bet pagaidām vien varu mēģināt nodot jums savas emocijas un sajūtas un cerēt, ka piedzīvošu ko līdzīgu atkal...

Tādas tās lietas... Dzīve iegriežas vecajās sliedēs un vieniem svētkiem seko citi, bet ēst gribas vienmēr, tā kā tiksimies atkal pie kāda cita galda...

P.S. Kas tur īsti bija ar to 100 gadus kaltēto sviesta ķirbi no B-Bāra piedāvājuma.

"COD" OFFLINE!

Sun, 29 Apr 2018 09:00:00 +0000

Par ko parunāsim šoreiz? Parunāsim par ekspektācijām. Bet varbūt par kaut ko citu. Vēl tā īsti nezinu. Ļoti gribēju ilgāk pabūt uz pozitīvā viļņa, tāpēc izvēlējos gandrīz 100% drošu vietu ar cerību, ka vilšanās ies secen, bet, kā jau tas dzīvē reizēm gadās...
Varbūt neticēsiet, bet būtībā esmu ļoti pozitīvs cilvēks. Visu šo jezgu ar Ēstmīli patiesībā uzsāku, lai laiski pavazātos pa restorāniem, gardu muti paēstu un tad par to papļāpātu ar nelielu ironijas, globalitātes un humora piedevu, bet nu esmu kļuvis par tādu kā vietējā mēroga peramo suni, jo, dīvainā kārtā, ļaužu neapmierinātība ar dzīvi noreducējas uz mani pašu, kā rezultātā diskusija ievirzās - Ēsmīlis ir iedomīgs, debils, fišku nerubījošs tirliņš, vai pat stulba, ar personības identitātes krīzi sirgstoša vecene - nevis, kā biju cerējis - ēdināšana pie mums pa lielam ir pilnīgā pakaļā, bet cilvēkiem var iebarot jebko, un viņi pat nesapratīs, ka kaut kas nav kārtībā, un ko ar to visu darīt.

Visā šajā meklēšanās procesā nonācu pie vairākām atziņām, piemēram, ka internets ir pilns ar sajūsmu! YEEE! Gribu pieteikt sevi dalībai šajos objektīvo ļautiņu tusiņos, kur, cits citu pārkliegt cenšoties, ļaudis pauž savu neviltoto sajūsmu par kādā ceļmalas krogā apēsto superkarbonādi, par mīkstāko kanēļbulciņu un smaidīgāko viesmīli!
Saprotu, ka katrā no mums ir kāda primitīvisma daļa. Es, piemēram, mēdzu izgāzties dīvānā ar milzīgu, vārītu vistu pirkstu bļodu un skatīties seriālus par ugunsdzēsējiem un policistiem. Nu un tad? Bet, neskatoties uz to, ka arī esmu tikai cilvēks un lielākoties fizioloģiskajā līmenī funkcionēju tāpat kā vairums, dodoties uz restorānu tomēr sagaidu ko īpašu, ko nebaudītu, ko aromātisku un vienreizēju!
Un man patiesi žēl tos, kam tā nav. Un pēc tam man paliek žēl arī pašam sevis un manu domubiedru, kurus kārtējo reizi esmu parāvis līdzi, piebarojot ar salkaniem stāstiem par manām ekspektācijām, kas vairumā gadījumu diemžēl nepiepildās. Iznāk tāds žēluma apburtais loks...

Tā, nu, es devos virtuālajos meklējumos un pat lūdzu līdzcilvēku palīdzību vietas izvēlē. Meitenes mani aktīvi sūtīja uz Jelgavas "Tarti", kur pabiju, un par to ļoti priecājos kaut vai tāpēc, ka rezultātā pat izveidojās diskusija par pareizo tēmu, lai gan arī tajā varēja just sedziņas vilkšanu katram uz savu pusi.

Nu, tā! Papļāpājuši tā kā būtu. Tagad varam ķerties pie lietas. Tātad COD.

Tik daudz slavas dziesmu šai vietai ir dzirdēts, tik daudz apmierinātu un pacilājošu stāstu kā reti kam, tāpēc, apbruņojies ar pāris Āzijas virtuves ekspertiem, kas to (Āzijas virtuvi) iepazinuši tās autentiskajā vidē un, kas COD, starp citu, jau ir bijuši un arī palikuši stāvā sajūsmā, dodos baudīt, galvā jau gandrīz sacerējis visu sajūsmas pilno rakstu, kur atliktu ievietot vien bildes. Kad viss beidzās, pie sevis vien nodomāju: "Cik labi, ka biju šos paņēmis līdzi! Viņi taču neticētu, ka var būt tik slikti!" Bet, par cik visus sajūsminātos paņemt kompānijā nevarēju, iedomājos tos skeptiķu un neticīgo pūļus, kas, izlasot šo, bliezīs ārā aizvainojuma un dusmu šaltis, pa taisno vēršot to visu jūsu uzticamā kalpa virzienā. Lai nu kā -

Apdedzināts lasis ar vakame un gurķa salātiem EUR 11,50

Galvenā kļūda, ko pieļāvu, ēdot šo - sāku to darīt pa daļām. Tāpēc, pagaršojot atsevišķi, vakame (aļģes) mani mazliet nošķebināja. Tad sapratu, ka jāmaina pieeja un paņēmu no visa pa druskai. Tas palīdzēja. Nevaru apgalvot, ka ēdiens mani sajūsmināja, bet vismaz izpratu tā būtību (gribētu tā domāt), toties lasi apēdu ļoti ātri, jo tas bija izcils. Gribētu, protams, teikt, ka, neskatoties uz solītā gurķa klātbūtnes neesamību, visas garšās saslēdzās kopā, izveidojot brīnišķīgu un aizraujošu tekstūru, aromātu un garšu karuseli. Bet diemžēl neko vairāk par laša un sezama savienību novērtēt nespēju. Esmu gatavs vainu par šo novelt pats uz sevi, ja kādam no tā kļūs vieglāk.

Dārzeņu tempura EUR 8,50

Varu atzīties, ka patiesībā šurp nācu tieši dēļ sajūsminātajām atsauksmēm par tempuru. Tempura - tas ir japāņu ēdiens, kas sastāv no jūras produktiem, dārzeņiem vai augļiem, kas ir apviļāti īpašā mīklā un fritēti. Esmu jau iepazinies ar šī ēdiena izkropļotajām versijām vairākos citos restorānos, kas gan sevi nebūt nepozicionē par japāņu virtuves pārstāvjiem, bet, kas neatbrīvo viņus no atbildības par rezultātu, tāpēc uz CODa tempuru liku milzīgas cerības... Kas diemžēl neattaisnojās. Jau dzirdu neizpratnes pilno jautājumu: "Kas tad atkal šim nepatika?" Nu, kas nepatika - nepatika, ka mīkla bija pārmērīgi eļļaina. Piedodiet, patiešām pārmērīgi. Kaut kas tehnoloģijā bija nogājis greizi un rezultējās palielā kaudzē ar pārsvarā eļļainu, pārāk mīkstu dārzeņu fritiem. Nekādas tekstūras un, pat atļaušos apgalvot, nekāda aromāta. Cerēju sajust kādu īpašas, piemēram, fritēšanai izmantotās sezama eļļas niansi, bet nekā. Cerēju, ka dārzeņi būs kaut nedaudz kraukšķīgi nevis tādi kā pārvārīti, bet atkal nekā! Labi, ka bija sojas mērce. Uz tās rēķina ēdienu varēju dabūt iekšā, bet citādi...

Garneļu tempura EUR 11

.... jā, jā! Atkal jūs kacinu...

... un atkal!

Labi, atzīstos! Šis ir īstais! Sauksim to par pilnīgu fiasco! Nesaprotu, kam ir jānotiek, lai tā izbojātu produktu! Kāda velna pēc garneles pēc fritēšanas ir jāsagriež rosola izmēra gabaliņos! Šis ir viens no nožēlojamākiem ēdieniem ko līdz šim esmu pamēģinājis, ja vadās pēc cenas, izskata un garšas attiecības. Saprotu, ka japāņu virtuvei ir raksturīgs minimālisms, bet ne jau tik minimāls!

Lobster thermidor ar baltajiem sparģeļiem un nuta mērci EUR 19,50

Informācijai - Lobster thermidor ir franču ēdiens, kas pēc būtības nozīmē, ka pagatavotu omāra gaļu sajauc kopā ar olu dzeltenumiem un konjaku (brendiju) un iepilda atpakaļ tā čaulā. Tam ir jāsatur sinepes, dažreiz sieru, bet jebkurā gadījumā tas tiek uzskatīts par ekskluzīvu produktu un tiek pasniegts īpašos gadījumos. Acīmredzot, šis gadījums nebija pietiekoši īpašs, lai pagatavotu omāru atbilstošā kvalitātē, tāpēc nācās aprobežoties ar vilšanos, pārvārītu, sausu gaļu, pārvārītu sparģeļu gabaliņiem un atkal ar vilšanos. Un, jā... Kur pazuda nuta mērce?

Melnā menca marinēta saldā miso EUR 25

Vispirms - melnā menca nav melna, bez tam, tā nemaz nav menca! Tā ir pazīstama arī kā sviesta zivs, bet, neatkarīgi no nosaukuma, tā ir garšīga un unikāla zivs. Runājot par mencām, neticēsiet, bet visā ēdienkartē nav neviena mencas ēdiena, ja vien nemēģinām par tādu uzskatīt black cod! Jocīgi, vai ne?

Metīsim pie malas retoriku un atgriezīsimies pie ēdiena. Un tas bija izcils! Jā, jā, jūs nepārklausījāties! Zivs bija izcila! Un nekas, ka diezgan maziņa. Un tas bez zirgošanās! Ar maigu saldā miso piegaršu, sulīga, perfekti pagatavota! Šajā brīdī biju gatavs piedot visu pārējo viduvējību, tai skaitā arī šķīvja stūrītī kaunīgi sakrauto spinātu čupiņu. Ja rocība atļautu, ēstu šo katru dienu!

Earl grey creme brulee ar marakujas sorbetu EUR 6,50

Par šo es gandrīz apraudājos! Reāli! Aiz laimes! Pat tagad rakstot, iedomājos to garšu... Tādam ir jābūt desertam! Dedzinātā cukura kraukšķīgums, marakujas svaigums, krēms ar viegli jaušamu earl grey garšu un zīdainu struktūru un sorbets... Kā tāda balva par visu līdz šim piedzīvoto un pārdzīvoto! Nebūtu iedomājies, ka tas būs tieši deserts, kas šajā restorānā aizmiglos man prātu.

Melnā sezama saldējums EUR 6,50

Atzīšos, ka šo nesapratu, nesajutu un neizbaudīju. Vienīgais, kas man patika, bija krāsa. Garša likās pārāk specifiska, konsistence laba - krēmīga, bet pēc tam mutē tāda, kā pulvera sajūta. Mellenes vispār bez jēgas, īsāk runājot - neaizķēra!

Ko sapratu. Vispirms to, ka bez rezervācijas šurp labāk nenākt, tad to, ka labu desertu var dabūt visnegaidītākajā vietā, un to, ka ne jau ēdienā ir laime, bet gan būšanā kopā ar saviem cilvēkiem, ko arī novēlu katram no jums!

P.S. Nez kā varētu izskatīties CODa piedāvājums Rīgas restorānu nedēļai! Tiekamies!

VIENĪGI SKATS AIZ LOGA. PAVILJONS ZIEDOŅDĀRZS.

Sun, 08 Apr 2018 09:00:00 +0000

Uzreiz sākšu ar jautājumu: "Vai skats aiz loga atsver sūdīgu ēdienu?" Tie, kas atbildēja apstiprinoši, visu labu... Tie, kas uzskata, ka tādu ēdienu neatsver nekas, laipni lūdzu tālāk.
Vēl līdz šim nevaru saprast, kāpēc vispār, reklamējot restorānu, ir jāpiemin skats aiz loga. Ja vēlos skatu, braucu uz Londonu, mežu vai augšā Pēterbaznīcā. Bez tam, skats aiz loga ir tikpat subjektīvs kā grāmata, filma vai smarža. Tad kā, pie velna, var iedomāties, ka kāds skats pa restorāna logu varētu būt svarīgs arguments par labu izvēlei?!

Moška man besī sausas strūklakas vai nemitīgi garām staigājoši suņi, kas pačurā manu acu priekšā, man baudot piesolīto skatu pa logu! Un, galu galā, kāds tad ir tieši tavs nopelns pie šī skata? Tik tas, ka esi paņēmis nomā telpas un tagad mēģini man iebarot kārtējo pasaciņu?! Labāk soli to, ko pats esi radījis un par ko vari likt galvu ķīlā. Bet saprotu, ja nekā tāda nav, tad nekas cits neatliek kā piesegties ar apkārtējās vides smukumiem vai ar viesmāksliniekiem, kas vakaros uzspēlē mūziku un rada atmosfēru.

Bet kur tad paliek ēdiens? Ne katrai ēstuvei ir jāsaucas par restorānu! Gribi būt paviljons, tad esi! Esi demokrāts, mākslinieks vai jebkas cits, bet neuzspied sev restorāna zīmogu! Tirgo ķilavmaizes, ceptas olas un makaronus ar sieru.

Un kas tas par šefpavāru - garšu mednieku (tas no mājas lapas)? Ar medniekiem taču ir tāpat kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt! Un ko tad, ja sanāk tukšā diena?

Tad iznāk tā kā man - trāpījos uz tukšo dienu, kad ar medībām nevedās. Skumji kaut kā. Jo restorāns tomēr... Jauki, protams, jaunam censonim dzirdēt sevi saucam par šefu, bet tā nevar būt tikai tukša skaņa! Tam ir jābūt atbildībai, lepnumam, zināšanām, pieredzei, talantam, izjūtai, individualitātei un vēl veselai virknei īpašību, kas nosaka - vai patiešām esi cienīgs par tādu saukties. Bet līdz tam tu esi vienkārši labs pavārs.

Tādā saskrūvētā noskaņojumā atrodos jau kādu laiku, jo paši saprotat - tas viss jau paliek traģiski. Bet vēl traģiskāk man šķiet kas cits. Tik daudzi restorāni, kas šmorē savu viduvējo pārtiku uz nebēdu un ceļ to galdā smīkņājot un ar attieksmi "nepatīk - nenāc", jo ir tik daudz citu, kas labprāt murrājot norīs, ko dod, paslavēs un vēl soctīklos ieliks bildi ar sajūsminātu komentāru. Tad kāpēc gan censties?

Un te es atgriežos pie Ēstmīļa pirmsākumiem. Pie latiņas! Ļaudis! Kur ir jūsu latiņa? Izglītojieties! Lasiet! Gatavojiet! Apmeklējiet meistarklases, kaut vai skatieties pavāršovus (ne vietējos, protams). Tas viss jums atvērs acis uz to, ko ēdat. Varbūt liks aizdomāties, varbūt liks kļūt kritiskākiem, bet varbūt vienkārši liks saprast, ka tiekat čakarēti un ka jums ir tiesības būt laimīgiem pēc maltītes, nevis vienkārši paēdušiem!

Nu, tā. Tik tālu ar patētismu. Bet nu ķersimies pie lietas. Ko tad tādu "absolūti garām" atkal esmu dabūjis?

Laša taratrs ar svaigiem dīgstiem, garšaugiem un paipalu olu EUR 8

Uzreiz redzams, ka kāds te jūtās kā liels mākslinieks. Tas labi, bet labāk būtu domājuši par garšu, nevis par izskatu. Nabaga lasis! Sakapāts ne pārāk smalki, kas pats par sevi vēl nav nekas slikts, toties viss pārējais... viss, kas piejaukts zivtelei klāt, to ir nobendējis līdz galam. Palieli sīpola gabali kopā ar rūgtenu citrona miziņu un nenormālu daudzumu piparu iejaukti lasī, kas knapi dveš! Nezinu, vai ir normāli izjust žēlumu pret beigtu, sakapātu zivi, bet, ticiet vai nē, es to izjutu. Un vēl tās šķīvja malas, kas nolietas ar bazilika eļļu, kas pēc manām domām vispār tur neiederas! Un pa virsu var uzkost vairākus lielus kaperus, tas tā, ja kādam pēkšņi visa kā pikanta izrādās par maz.

Mīdijas blanšētas baltvīnā ar saulē kaltētiem tomātiem EUR 8,50

Šito izvēlējos, jo ļoti gribēju saprast, kā var garšot blanšētas mīdijas un vai no tā ir kāda jēga. Līdz šim biju tās baudījis buljonā, baltvīnā vai saldajā krējumā ar zaļumiem un bageti, ko pamērcēt. Kā jau zināt, ar mīdijām ir gājis visādi, bet šī ir pirmā reize, kad sastopos ar blanšētām. Tā, vispirms atsvaidzināsim atmiņu, ko īsti nozīmē blanšēt. Parasti ar blanšēšanu sastopamies dārzeņu vai ogu gadījumā. Blanšēšana palīdz saglabāt dārzeņus kraukšķīgus un skaistus, jo blanšējot tie saglabā savu krāsu, pretēji vārītiem un sautētiem, palīdz noņemt tomātiem miziņu un noņem sīvumu sīpolam, kā arī ir ieteicama pirms produktu sasaldēšanas. Tas nozīmē, ka produkts uz īsu brīdi tiek ievietots verdošā ūdenī un tad pārlikts ledus ūdenī, lai apturētu tā gatavošanās procesu. Tas viss. Tālāk jau pēc vēlmēm - sasaldējam vai izmantojam pagatavošanai, vai ko nu kurš ir iecerējis. Tāda tā ābece.

Bet šeit mīdijas. Štrunts ar to, kā tas viss saucas, ja vien būtu garšīgi. Bet, nē pašas mīdijas, neatkarīgi no tā, kā īsti tika pagatavotas, dīvainā kārtā ir sulīgas. Taču viss pārējais pilnīgi garām. Vispirms - tas viss ir ļoti sāļš, un kā gan ne, ja pa virsu ir riktīgi pārcepts siers kopā ar lielu daudzumu saulē kaltētu tomātu. Šķīvja malas nolietas ar aromatizētu eļļu un nobārstītas ar piparu graudiem. Tāda fiška! Šitam ēdienam, pēc manām domām, nav nekādas jēgas.

Ķirbju krēmzupa ar grauzdētām ķirbju sēklām EUR 6

Būsim atklāti. Lai no krēmzupas pagatavotu šedevru, ir īpaši jāpacenšas, bet, lai to sačakarētu, gan īpaši daudz nevajag. Gan tehnoloģiski, gan izmaksu ziņā krēmzupas ir katra ēdināšanas uzņēmuma zelta ādere. Bet nevar taču šo visu padarīt primitīvu līdz nelabumam. Ja rakstāt ķirbju, tad gribu just ķirbi, nevis kartupeli, ja rakstāt ar sēklām, tad gribu sēklas, nevis pusšķīvi ar aromatizētu eļļu. Nu, tā kaut kā.

Cūkgaļas pavēdere buljona mērcē ar kartupeļu čipsiem EUR 9

Šitais vispār ir ēdiens - sods! Paskatāmies kārtīgi... Kurš redz buljona vai jebkādu citu mērci? Aha! Tās nav! Nepievērsiet uzmanību tam, kā sagriezti un pasniegti tomāti, bet papētiet pavēderi (tautas valodā sauktu par krūtiņu). Jā... Un kādi komentāri? O, jūs vēl esat pieklājīgi! Trīs plānas, pārkaltētas un pat vietām nosvilinātas nožēlojamas cūkgaļas šķēles. Un ļoti sāļas. Un par čipsiem nosauktie kartupeļi... Neticēsiet, jo izskats ir maldinošs. Tie ir pilnīgi mīksti, eļļaini un sāļi. Nezinu, kas īsti viņiem notiek virtuvē, bet normāli tas točna nav! Tāda sajūta, ka šeit māk sačakarēt jebko!

Liellopa filejas steiks ar tomātu salsu un kartupeļu - zaļumu biezeni EUR 16

Kamēr atceros, jāpasaka kas labs. Steiks izcepts neslikti. No vienas puses vairāk nekā no otras, bet uz visa pārējā fona tas tāds nieks. Iekšā vidēji cepts, tā kā varētu paspiest viens otram rokas un doties prom, bet nekā... Gaļai pietrūkst aromāta, vienīgā garšviela ir pipari. Tomātu salsai arī pipari, bet kartupeļu biezenim - uzminiet, kas... ne saukta, ne aicināta - trifeļu eļļa. Man jau garšo, bet kaut kā biju gaidījis tos zaļumus... Ne jau tos, kas, kā jau droši vien ievērojāt, visiem viņu ēdieniem sabērti kaudzītēs pa virsu... Un, jā, sīpols garšīgs. Bet jāņogas besī. Bet tas tā - tikai mani un tikai šoreiz.

Kūka Pavlova ar sezonas augļiem EUR 6

Pie šitā iedomājos, ka virtuvē piepalīdz kāds bērns. Pakautrējos gan to pajautāt, bet varbūt vajadzēja. Katrā ziņā, tas daudz ko izskaidrotu. Gan pa virsu uzbērto cukuru, kurš kraukšķēja starp zobiem vēl ilgi, gan zemeņu "puķīti" kā dekoru. Par solītajiem sezonas augļiem paklusēšu, bet taisnības labad gan piebildīšu, ka pati Pavlova, ja neskaita pārkulto, bezgaršīgo putukrējumu pa virsu, bija slavējama. Maliņas kraukšķīgas, bet pa vidu olbaltuma masa - mīksta un pufīga. Atceroties visus šeit piedzīvotos kāzusus, pieļauju, ka tas ir tikai pārpratums, ka Pavlovas bezē daļa ir izdevusies.

Šokolādes fondants ar vaniļas saldējumu EUR 6,5

Kad ieraudzīju, nobijos. Tā ar mani mēdz notikt, kad ieraugu ko tādu, kas draud pilnībā sabojāt ēdienu. Šajā gadījumā saldējums uz fondanta. Jau apglabāju to savā iedomātā sabojāto ēdienu kapsētā, bet, kā izrādījās, priekšlaicīgi. Fondants, kā par brīnumu, pat ļoti izdevies. Pārdalot uz pusēm iztek karsta šokolādīga masa - ne par saldu, ne par stipru. Ļoti cienījami. Šeit vajadzētu pielikt punktu, bet nevaru atturēties nepasakot. Pirms griežat augļus, kārtīgi nomazgājiet nazi, citādi sanāks kā ar šito karambolu - izskats un tekstūra kā karambolai, bet garša kā sīpolam. Nu, tā kaut kā... Un, ja mēs tā pilnīgi atklāti, tad tie rieksti un pūdercukurs bija lieki, bet ēdienu dekorēšanu, ja nu tā nav jājamzirdziņš, var cienījami apgūt pašķirstot žurnālus vai pārlapojot netu.

Nu, tā kaut kā...

Tad atgriežoties pie sākuma. Apmaiņā pret kādu skatu jūs būtu ar mieru apēst šo?

P.S. Un gribu šefpavāru, kas nevis vēl medī, bet jau ir nomedījis...