ĒSTMĪLIS - BLOGS

FISH CORNER JEB VILŠANĀS KAKTĀ

Tue, 18 Nov 2025 15:00:00 +0000

"Corner" nosaukumā gan labāk iederētos blakus esošajam, manam iecienītajam "Meat chef", bet šim varbūt labāk vajadzēja saukties piemēram – "The weak fish bistro next to "Meat chef" from the corner" vai tamlīdzīgi, lai būtu vieglāk pieņemt lēmumu to eat or not to eat, un tad jau pats vien esi vainīgs, ja nesaproti nepārprotamas norādes. Katrā ziņā visu manu pieredzi šajā vietā, kas, ticiet vai nē, ievilkās uz veseliem trīs apmeklējumiem, varu apzīmēt ar diviem vārdiem: smags un eļļains. Vēl laiku pēc pēdējā apmeklējuma nevarēju pat paskatīties uz ēsto ēdienu bildēm, jo tas man vienkārši izraisīja nelabumu. Bet par visu pēc kārtas.

Manā ēšanas pieredzē jau bijuši gadījumi, kad, nespēdams noticēt, ka patiešām var būt tik slikti kā liekas, eju uz restorānu vēl un vēl, līdz tomēr pieņēmu skumjo realitāti un pārstāju mocīt sevi un citus, kas aiz labas sirds nāk kompānijā. Visspilgtākie piemēri ir "Kasdārzā" (ko pārpratuma pēc esmu pat pārcēlis uz slēgto restorānu sadaļu) un "Tails", lai gan līdzīga pieredze ir bijusi vēl dažās vietās. Pat nezinu, kā to izskaidrot, varbūt pārlieka cilvēcība liek man atgriezties vietās, kurās esmu vīlies, cerībā, ka problēma bija manī, nevis tajās. Te nonāku pretrunā ar sevi, jo nereti esmu paudis pārliecību, ka kvalitātei jābūt vienmēr un ka pavāri nav nekādi parastie cilvēki, bet gan dievi, un tie kļūdīties nedrīkst nekad. Tagad, rakstot šīs rindas, esmu neizpratnē par sevi. Un to laikam var saukt par paškritiku vai varbūt nē. Tomēr rezultātā esmu pieņēmis nopietnus lēmumus, ko arī esmu jau realizējis dzīvē RRRN, kad vienkārši aizgāju uz restorānu, kam uzticos, un garšīgi paēdu, nevis izvēlējos vairākas random vietas, kur jau iepriekš skaidrs, ka nekas labs nebūs, tāpēc vien, lai būtu, par ko žultaini uzrakstīt.

Tātad "Fish corner". Brīnišķīgs koncepts, stilīgas un rotaļīgas idejas, kas parādās gan interjerā, gan dizaina detaļās, gan mājas lapā. Tā mazliet līkā zivs vien ir ko vērta! Var redzēt, ka te ir piestrādāts pie katras smalkākās detaļas. Arī ēdienkarte patiešām forša, mūsdienīga un ar humora piegaršu! Atceros, kad pirmo reizi to izlasīju, biju reālā starā! Manai sajūsmai nebija robežu! Sūtīju ekrānšāviņus ar ēdienu nosaukumiem gandrīz visam kontaktu sarakstam un pat biju mazliet apdullis no apziņas, ka varēšu to visu arī nobaudīt! Fritētas šprotes, menca Kijivas gaumē un vēžu bisks bija tikai daži no nosaukumiem, kas mana kuņģa sirdij lika dauzīties ātrāk! Pat nepieļāvu domu, ka kaut kas varētu noiet greizi! Tomēr realitāte izrādījās krietni skumjāka par gaidām. Kijivas kotlete ar kartupeļu biezeni – šķiet, kas tur var noiet greizi, bet, pārdalot kotleti, iekšā esošais sviests burtiski nopludināja šķīvi! Pat nespēju noticēt, ka iekšā varēja būt tik daudz sviesta! Ziniet, tas bija līdzīgi, kā notiek, kad apgāžas krūzīte, kurā ir knapa ceturtdaļa tējas – kad skaties kā knapais šķidruma daudzums, nokļūstot uz galda vai grīdas, brīnumainā kārtā pārvēršas par milzu peļķi! Tas bija skarbi un diezgan nepatīkami, jo kā lai priecājās par sviesta vannā peldošu plānu zivs malto gaļu ar pamirkušu garoziņu un dreifējošu kartupeļu biezeņa salu?

Pašas pirmās mani uzrunāja fritētas šprotes ar diļļu un marinētu gurķu mērci.

Atzīšos, ka esmu šprotu cilvēks. Baltmaize ar sviestu un šprotēm ir mana garša. Un dažreiz arī bez maizes un sviesta. Tāpēc nebija divu domu, vēl vairāk – nebija bažu, ka kaut kas var noiet greizi. Rezultātā dabūju ar eļļu piesūkušos, diezgan cietu mīklu, kas aptīta līdz nāvei pārceptām zivtiņām! Tas ir noziegums pret zivju konserviem un tos mīlošiem cilvēkiem!

Nākamais upuris – līdakas čebureks.

Arī par čeburekiem man ir stāsts. Kādreiz, agrā jaunībā, piestrādāju čebureku ēstuvē Jūrmalā. Tas bija laiks, kad likās, ka, novācot galdiņus, mazgājot traukus un stāvot pie verdošas eļļas katla, varēšu nopelnīt pamatkapitālu gaišākai nākotnei, bet realitātē sanāca vien pa kādam aliņam, zeķu pārim un vilciena biļetei uz un no darba. Tomēr atmiņas par čebureku palika sentimentālajā prāta nostūrī, un reizēm, lai atgādinātu sev tā garšu, iegādājos čebureku necilā kioskā kādā no Purčika tirdziņiem. Mana izvēle bija likumsakarīga, un zivs klātbūtne mani nemaz nemulsināja, jo atkal – kas gan var noiet greizi fritētā pīrāgā ar zivs maltās gaļas masas pildījumu. Tagad zinu kas. Vispirms jau viss ļoti eļļains, vairāk nekā piedienas pat fritētam ēdienam. Zivs masas iekšā krietni mazāk nekā ļauj čebureka kapacitāte – līdzīgi kā atvērt dāvanu aploksni un gaidīt simtnieku, bet atrast vien piecdesmitnieku. Nu, jūs saprotat manu vilšanos… Un pati mīkla – pa malām un galos stingrāka, bet pa vidu tāda kā izmirkusi, jo zivs iekšā sasulojusies ar visu no tā izrietošo.

Un ēdiens, ko izvēlos visos restorānos, kas pozicionē sevi kā jūras velšu - fish & chips.

Pārcepts, eļļains "cīsiņš mīklā". Mīkla cieta, piesūkusies ar eļļu tā, ka uz brīdi šķita – safritēts jau iepriekš un tad pirms pasniegšanas atkārtoti iemests eļļā, kas bez vēl nav kārtīgi uzsilusi, tāpēc sasūcās produktā (ceru, ka nē, jo citādi būtu pilnīgs vāks). Piedevās saujiņa pamīkstu frišku ar dažiem sāls graudiem pa virsu un divas viduvējas kvalitātes mērcītes notašķītos trauciņos. Un tad kā nu kurš tika ar šo galā – es sāku justies labāk vien pēc pusotrlitrīgās zero kolas izdzeršanas, bet manai kompanjonei gāja vēl grūtāk, jo, lai atgūtu spriestspēju un mentālo stabilitāti, nācās apēst siera kūku, kas liecina vien par to, ka katram no mums ir jālieto tieši mums izrakstītās zāles tieši mums noteiktos daudzumos…

Tas īsumā. Tiekamies jau drīz, un lai jums forši un gaiši!

KĀ ES BRAUCU VIENATNI (NEJAUKT AR VIENTULĪBU) LŪKOTIES, UN MAZLIET ARĪ IEBERZOS

Sat, 18 Oct 2025 17:00:00 +0000

Man nepatīk saule, putekļi un stulbi cilvēki. Nu, tā, ka rauj uz augšu no tā visa. Tas tā, mazliet virspusēji par mani. Domāju, šai reizei atklātības pietiks, bet, ja raktos dziļāk, ko tik neatrastu… Šovasar, piemēram, atklāju sevī vēlmi braukt atpūsties vienam. Ne tāpēc, ka savējie būtu apnikuši vai apgrūtinātu, vai uz to pusi. Nē, vienkārši gribēju izbaudīt iespēju pabūt pilnīgi vienam. Līdz tam nevarēju saprast, kas tur foršs, tas izklausījās vairāk pēc nolemtības, vientulības vai izmisuma, nešķita nekas tāds, ko normāls cilvēks sev gribētu nodarīt. Bet kādu rītu sapratu, ka vairs nedzirdu sevi un jūtos kā traips, nespēju vairs padomāt. Un tad panesās! Tagad tā ir mana lieta – reizi pāris mēnešos izmetu līkumiņu uz dažām dienām, lai padomātu savas domas, paelpotu gaisu un, protams, arī uzēstu. Rezultātā apmetos vairākās vietās tepat, salīdzinoši netālu, darīju ko gribēju un varu pateikt, ka guvu arī gastronomisku pieredzi.

Vispirms devos uz Cēsīm, kas mani nekad nebija uzrunājušas. Manā galvā turp vērts braukt tikai, lai apmeklētu kādu pasākumu, kas, kā man likās, bija tikai divi – Imantdienas un Lampa. Biju pārsteigts, papētot Cēsu pasākumu mājas lapu un uzzinot, ka pasākumi tur notiek biezā slānī! Bet okei. Neesmu publisko pasākumu cilvēks, tāpēc meklēju interesantu vidi, ērtu gultu, komfortu un klusumu.

Apmetos Spīdalas namā – mazā, jaukā daždzīvokļu mājiņā ar biezām sienām, ērtu gultu un citām mūsdienās tik nozīmīgām lietām. Lieliskā vietā, gandrīz pie Pils parka un gandrīz blakus svarīgākajām vecpilsētas ēstuvēm, tai skaitā Michelina godātajam Vanadziņam. Negribu likt jums visiem vilties, bet neaizgāju ne uz vienu no tām! Jā, tā vietā devos uz Maximu, nopirku veselu vistu un izcepu to dzīvoklī esošajā karstā gaisa grilā. Ar to šis brauciens man paliks atmiņā – viens pats sēžu krutajā gultā un, ik pa brīdim aplaizot pirkstus, notiesāju veselu ceptu vistu!

Pēc dažām nedēļām devos pretējā virzienā – uz Enguri jeb, konkrētāk, mājiņu uz ūdens – Ostas māju. Senākie no jums varbūt atceras, ka iepriekšējos gados mans vasaras galamērķis bija Peldmāja Pāvilostā. Tā gandrīz notika arī šogad, tomēr dažādu apstākļu sakritību rezultātā nonācu pilnīgi citā peldmājā, kas pilnīgi noteikti bija tieši uz ūdens, nevis pontona, platformas vai vēl sazin kā. Rezultātā noskaidroju, ka sirgstu ar jūras slimību vieglā formā, taču, ja neskatījos ārā uz viļņiem un horizontu, pat varēju sev iestāstīt, ka nav nemaz tik traki, ka lampa, kas pie griestiem aktīvi šūpojas, vēl ne par ko neliecina un galu galā gandrīz pie visa var pierast, ja tas velkas pietiekoši ilgi. Diezgan daudz atziņu, es teiktu. Katrā ziņā reāli izbaudīju vienatni šajā vietā, un jāsaka, ka tieši skats pa logu, būšana faktiski jūrā un dažādas dinamikas viļņošanās piešķīra ceļojumam īpašu garšu.

Kas attiecas uz vēderpriekiem, Engurē ir kafejnīca Būda, kur var apēst apmēram A4 izmēra karbonādi. Un ne jau izklopētu plānu kā papīrs, bet gan normālu kā mājās un apviļātu miltos un oliņā. Un klāt vēl kartupeļi un dārzeņi. Karbonāde, protams, nav vienīgais Būdā dabonamais lielēdiens, bet to jau varat pačekot paši. Vēl ieturējos Vietā 62, kur tiku pie pieklājīgi pagatavotas doradas, fritētām reņģītēm un cienījamas bezē ruletes, kas viss kopā bija krietni gardāk nekā dažos galvaspilsētas restorānos nogaršotais.

Bet svarīgākais, ka Engurē ir Kukul. Ceru, visi zina, kas tas ir, jo, ja ne, tad ļoti žēl. Tā ir bulciņu paradīze, mīklas brīnumzeme! Vieta, kur reāli pieveras širmītis un esi gatavs apēst jebkuru bulciņu, nē, bulku no milzīgā klāsta, jo nevari izvēlēties vienu, divas vai trīs. Šeit pirmo reizi piedzīvoju rozmarīna un kardamona bulciņu. Arī mango un apaļo ar biezpienu kā bērnībā (un bez rozīnēm). Biju sajūsmā un pa dažām dienām notiesāju kādas vismaz 12.

Nākamais netālais ceļojums veda uz Tukumu. Nu, Tukumā patiešām nav ko iesākt (piedodiet visi tie, kas tā nedomā), tāpēc šis galamērķis bija man tieši laikā. Apmetos Four Seasons apartamentos, kur atkarībā no dzīvokļa pa logu ir iespējams vērot pilsētu, pagalmu vai pretējās mājas sienu apmēram trīs metru attālumā. Arī šeit bija izcila gulta, patīkams interjers un visas ērtības, ko vēlējos. Un, jā, aizmirsu pieminēt, ka apartamenti atrodas tieši virs, nu, kā jūs domājat, virs kā? Virs Kukul! Jā! Jo Kukul ir arī Tukumā! Te jau jutos kā savējais un bez kautrēšanās ieniru bulku pasaulē! Saēdos ne pa jokam, kādā brīdī pat atmiņā atausa mātes brīdinājums iz bērnības par to, ka dibens aizlips, ja ēdīšu tik daudz mīklas izstrādājumu, tāpēc nākamajā rītā bulciņu vietā apēdu viņu gatavotās brokastis – sparģeļus, plaučolas, sieru, riekstus, džemu un vēl visādas lietiņas. Tām bija mīļas neveiklības, māju un aizkustinājuma pieskaņa, kad pēc būtības ēdiens nav nekāds super apbrīnojams, bet tas vienkārši rada vēlmi ietīties segā, raudzīties pa logu un izjust laimi! Un, jā, gribu Kukul Rīgā!

Un pēdējais pieturas punkts – Street Bakery. Tas gan tepat galvaspilsētā atceļā no lidostas dažas dienas iepriekš izšķirstītā Deko iespaidā. Sākšu ar to, ka pirmo reizi ilgā laikā nepiekritu Deko viedoklim par telpu. Nu, nepatika uzreiz! Tajā bija kaut kas vecišķs, un nedaudz atsita postpadomju sajūtu (to, kas nepatīkama), bet, neskatoties uz to, padevos aicinājumam baudīt izslavētās kūkas, kruasānus un šo to uzēst. Labāk nebūt pavedies. Tiešām – šoreiz pat ļoti, ļoti nē! Kruasāns ciets, kūkas pilnīgs fiasko – no medus kūkas vien nosaukums, ne garšas, ne aromāta, un starp biskvīta kārtām kaut kāds pilnīgi bezgaršīgs smērējums, praktiski tāds pats kā Napoleonā, kura mīklas slāņi bija ar izteiktu garšas deficītu un nosaukumam neatbilstošu tekstūru, bet siera kūka, kas sastāvēja no diezgan nesaturīgas masas un, piedodiet, šķebinošas piegaršas parlējuma, bija vilšanās kalngals. Goda vārds, biju neizpratnē, jo, lai vai kas, bet konditorejas lauciņā esam privileģēti ar augsta līmeņa garšu, tekstūru un skaistuma sortimentu, tāpēc esmu uz pauzes! Bet, labi, tas nebija viss – vēl bija pusjēli biezpiena plāceņi ar ūdeņainu zemeņu ievārījumu (īsts vasaras piedāvājums...) un sparģeļi (ar visiem stiegrainajiem galiem) ar plaučolu diezgan viduvējas Holandes mērces peldē.

Tas dažos vārdos. Priecājos jūs visus atkal satikt, un tiekamies jau drīzumā, jo šajā rudenī esmu piedzīvojis jau divas neveiksmes, par ko gribētu pastāstīt! Bez tam tuvojās paši zināt kas (RRRN), un tapšanas stadijā ir kūku maratona apraksts jeb riņķa dancis pirms cukura komas. Lai jums silti un ne pārāk dārgi, un atcerieties, kā teica Bodo Schäfer – dzīvei ir jāsagādā prieks!

NU KO, MĀS, LAIPNI LŪGTA

Mon, 03 Mar 2025 10:54:00 +0000

Jau esmu stāstījis par savām attiecībām ar žurnālu Deko – vienu no tiem izdevumiem, ko šķirstot var mazliet pievērt acis un iedomāties sevi kur citur, kādā skaistā, pasakainā vietā, kur nepārprotami zāle ir zaļāka, vide – skaistāka un kur veiksmes un izcilības elpa tevi it kā ieskauj no visām pusēm un atkarībā no noskaņojuma, liek justies nožēlojami vai arī aicina atrast sevī spēku un iedvesmu tiekties pēc kā labāka. Mans fetišs ir centra dzīvokļi ar augstiem griestiem, maigām, klusinātām krāsām, sapņainu skatu uz jumtiem aiz loga un iedvesmas pilnu stāstu tam visam apakšā. Kad ko tādu lasu, tad nevilšus pieķeru sevi pie domas, ka arī es tā varētu un ka arī man tā varētu būt, lai gan dziļi sirdī apzinos, ka nez vai. Tomēr, neskatoties un viļņveidīgo melanholiju, kas mani pārņem, šajā ienirstot, periodiski atrodu arī ko tādu, kas patiešām var kļūt par manu kaut uzreiz! Parasti no Deko aizgūstu kādu ideju dāvanai, interjera papildinājumam vai uzzinu par kādu jaunu restorānu caur interjera un dizaina prizmu. Tā reiz paklupu pret Tails, ko apmeklēju veselas trīs reizes, katru reizi ēdot ko citu un katru reizi esot vīlies, bet nemainīga bija mana sajūsma par telpu un atsevišķiem interjera risinājumiem. Ko vēl piebilst... Nu, esmu drukātās preses piekritējs. Manā izpratnē nekas nevar aizstāt reālu lapu šķirstīšanu. Kādreiz biju apsēsts ar nu jau nelaiķa Četrām sezonām. Mani tā valdzināja žurnāla estētika, ka kaifoju vien no tā, ka taustīju tā lapas un sapņaini pētīju pasakainās bildes. Jāsaka gan, ka recepšu kvalitātes ziņā tas krietni atpalika no poligrāfijas, jo ne reizi izmēģinātā recepte nesanāca perfekti. Jā, labi, zinu, ko domājat. Un, iespējams, jums ir taisnība. Tā toreiz likās arī man, tāpēc vienkārši pārstāju pēc tā gatavot, vien turpināju to pirkt kā glancētu mīļmantiņu, un rezultātā man joprojām ir gandrīz visi numuri, kurus šad tad pāršķistu. Nu ja, un ekvivalents šim, tikai no citas operas ir Deko, kas, paldies preses dieviem, tiek ražots vēl joprojām, lai gan divreiz retāk nekā iepriekš. Tieši Deko uzzināju par Māsu. Pat nezinu – mani kaut kas uzrunāja. Tur bija tādi vārdi kā ģimene un dzīvoklis, dzīvība un kultūrslānis un vēl visādi, kas manī aizķērās, tāpēc vienkārši rezervēju galdiņu un kādā nedēļas nogalē devos turp.

Vēl pirms sākt stāstīt par ēdienu, gribu pateikt, ka tieši Māsā nobaudīju vienu no profesionālākajām un jaukākām apkalpošanām ever. Meitene bija izcila! Pēc pirmajiem vārdiem jau biju gatavs ar viņu draudzēties un ēst no rokas (bez kādiem zemtekstiem).

Sāku ar foreles krudo, citrusa un ogu ponzu un lavandu par 11 naudiņām.

Pēc būtības krudo ir jēla zivs, kas apslacīta ar eļļu, citrusu sulu vai kādu mērcīti, kam var pievienot kādu pikantumu vai pat avokado, vai tomātu. Šis bija izcils! Aromātiski zivs gabaliņi, ponzu citrusa mērce, eļļa. Vienīgais, kas mani tobrīd nomāca, bija viesmīles atnestais šķīvis un ieroči manam galda biedram, jo it kā ar uzkodu varot dalīties... Nopietni! Priekš kam?

Labi, ejam tālāk. Laika gaitā esmu sapratis, ka cilvēki dalās divās daļās. Tādos, kas mīl pastētes, un tādos, kas nē. Es esmu īstens pastētnieks, pastētmīlis un pastēšfans. Pats gan to gatavoju ļoti reti, bet nobaudīt vienmēr esmu gatavs. Īpaši, ja tā ir maiga, zīdaina, bez kunkuļiem, nav graudaina, ir patīkamā krāsā un skaisti smaržo. Tad ņemu maizīti, uzsmērēju nedaudz pastētes, tad klāt mazliet zaptītes kontrastam, tad pieveru acis... un, iedomājieties, tieši tā notika, jo pie Māsas dabūju vienu no gardākajām pastētēm, ko līdz šim biju mēģinājis kādā ēdināšanas iestādē.

Bio vistas aknu pastēte ar dedzinātiem rudens āboliem, valriekstu ievārījumu un brioche arī par 11 naudiņām.

Īsi runājot, tāds kā pastētes nimbs, un tā nav nekāda zaimošana, bet gan tieši otrādi. Galvā skan vārdi silky un smooth, un esmu gatavs noziesties ar to no galvas līdz kājām un pēc tam pats to no sevis nolaizīt. Nē, kaut kā ne visai izklausās, bet īpaši tālu no patiesības tas arī nav. Maiga, zīdaina, patīkami smaržo un brīnišķīgi sader ar nedaudz saldo briošu. Ja būtu kaut nedaudz muzikāls, varētu sacerēt odu pastētei!

Pirmajā otrajā – vietējie teļa vaigi, polenta, Savojas kāposts, ķiploku emulsija, Pecorino Romano 23 EUR.

Ir vēl viena lieta, ko jums vajadzētu par mani zināt. Esmu ne tikai pastētes un Pavlovas cilvēks, bet arī neārstējams vaigu fans. Iespējamība, ka izvēlēšos tieši tos, ir tuvu 90%. Tā kā, riskējot nonākt kaut kādā eiforiski nekontrolējamā stāvoklī, ķēros klāt. Un, jā, tas pa virsu ir rīvēts siers, bet zem tā – vaidziņi: mīksti, sulīgi, aromātiski, mutē kūstoši (katru reizi, dzirdot ko tādu par gaļu, brīdi esmu uz pauzes, jo mēģinu iedomāties, kā vispār kas tāds varētu notikt). Pat mazliet neērti tagad to pieminēt, bet polentā mazliet vīlos. Tā bija, kā lai pasaka, pārāk viendabīga, tāda kā krēms, it kā vārīta būtu no smalkiem miltiem. Garšā man pietrūka garšas. Man vispār ļoti patīk polenta. Tai jābūt mazliet robustai, ar nedaudz raupju tekstūru un daudz sviesta un cietā siera, ko nepārprotami var just ēdot. Un mērce. Arī tās man mazliet pietrūka, šīs brīnišķīgās gaļas mērces... Bet visādi citādi, sajaucot polentu ar no gaļas iztecējušo sulu un sieru biju diezgan tuvu sajūtai, ko pazīstu kā prieku.

Un vēl viens otrais – zandarts, ceptu selerijas sakņu biezenis, austersēnes, sēņu mērce, diļļu eļļa – 21 EUR.

Mana mīļākā zivs, ja neskaita lasi, ir paltuss. Tā ir mana zivs izvēle nr. 1, tomēr pie mums tā drīzāk ir retums, nevis ikdiena. Man viņā patīk viss – bālā aristokrātiskā zivs gaļas krāsa, smarža un tas, kā tā labi pagatavota sadalās no dakšas pieskāriena. Katrā ziņā zandarts vispār nav mans. Cik atceros, nekad neesmu bijis sajūsmā par zandartu. Tas pat izklausās dīvaini. Bet ne šoreiz. Šis bija izcils! Patiešām izcils! Sulīgs, ideāli pagatavots skaistulis! Biezenis – izcils, mērcīte – jauka, bet, cilvēki! Kāpēc vajadzīgas tās sēnes? Viņas vispār te neiederas, nemaz nerunājot par to, ka tās bija saliktas virsū brīnišķīgi izceptai, kraukšķīgai, zeltītai zivs ādiņai, padarot to atkal par mīkstu lupatiņu. Bet, ok, tā tik tāda neliela kļūmīte. Visādi citādi ļoti forši, un man pat netraucēja, ka viss šķīvī ir iekš bēša, (bēšs vispār nav mans, arī ne ēdienā).

Un desertā – Māsas Pavlova, kukurūzas krēms, plūmju ievārījums – 7 EUR

No sākuma apvainojos. Nopietni. Saprotu, ka neizklausās īpaši pieauguši, bet, jā, tā notika. Nu, ir man tā problēma ar Pavlovām. Tas man kā trigeris – kā redzu to ēdienkartē, tā ņemu, un viss. Ieraugot uzreiz sapratu, ka šis nav tas, ko gaidīju. Pabiju mazliet uz pauzes, padomāju un sapratu, ka nav ko dirsties. Teicu sev: čali, vienkārši ņem un ēd. Un tā arī darīju. Un, ziniet ko, bija traki saldi, un tā noteikti nebija Pavlova, bet ar nelielu palīdzību no malas es tiku galā. Vienā brīdī likās, ka iestāsies cukura koma, cik salds tur viss bija, bet tad, uzdzerot malciņu kafijas, sajutu balansu. Kas man patika? Trauslais bezē kupols un krēms zem tā, un ievārījums. Ja samazinātu šo desertu un tajā esošo cukuru uz pusi, tas kļūtu perfekts. Bet tas viss ir nieks, jo guvu reālu baudu un prieku, šeit esot. Te patiešām valda īpaša gaisotne, un gan telpa, gan ēdiens liek justies labāk. Tā kā droši! Viena forša vieta, kur par restorānu nedēļas naudiņām var nobaudīt ļoti laba līmeņa maltīti a la carte.

Uz drīzu tikšanos, un lai jums arī forši!

NEXT-LEVEL ŠAŠLIKS_iesmi_bistro

Sat, 26 Oct 2024 11:20:00 +0000

Šis būs īsākais apraksts ever! Periodiski es izjūtu ilgas pēc šašlika. Un, jā, nemaz par to nekaunos. Kur tie laiki, kad mans favorīts bija Mangaļu šašlička vai gaļas iesms pie Pekša. Jāmācās nekam nepieķerties, jo, kā dzīve māca, nekas nav mūžīgs. Un manā dzīvē jau ir bijuši brīži, kad "neapēd zemeslodi" dienas gadā ir vairāk par vienu un kad pilnīgā nopietnībā apsveru iespēju atlikušo dzīvi pavadīt, nenotiesājot nevienu dzīvu radību. Tomēr cilvēcīgā vājība vienmēr ir ņēmusi virsroku, jo nekas nespēj aizvietot ceptas vistas, kotletīšu un cepeša kārdinošo aromātu, kad tas tikko izņemts no krāsns! Tajā brīdī vēlos būt vienīgais pretendents un uzvarētājs, kam tiek pilnīgi viss! Saprotu, ka izklausos mazliet apsēsts... bet, nu, ok. Tātad atgriežamies pie šašlika.

Esmu starā! Nopietni! Man šeit patīk pilnīgi viss, izņemot vienu (bet esmu politkorekts, tāpēc par to nerunāšu). Pat nezinu, kā vārdos to izstāstīt. Nu, ir tādas vietas, kur ienāc un saproti: jā, tas ir tas! Un, pat pirms esi kaut ko apēdis, jau jūties priecīgs! Tā ir atmosfēra, tas ir īpašais, mazliet nostalģiskais piegājiens interjeram, tas ir veids, kā tiec apkalpots, un pat tas, ka ar grūtībām tiec garām citiem galdiņiem, lai piesēstos pie vienīgā, kurš vēl brīvs! Vēl nesen sūdzējos, ka pietrūkst, ka gribu, bet te tas jau ir, un tas nav ne fine dining, ne apzeltīts, ne par mega naudām! Mjā, tātad ir, kas var! Cepuri nost par ideju, noformējumu, kvalitāti un garšu! Šurp vari nākt arī tad, ja esi bezgala neizlēmīgs vai aprobežots savās kulinārajās zināšanās, jo šeit nebūs jāsarkst, ja pēkšņi nesapratīsi, kas rakstīts ēdienkartē, vai ja vienkārši esi kautrīgs pēc dabas. Vienīgais, kas točna ir jāzina, šurp nākot: ko gribēsi uz iesma. Par pārējo parūpējies Mārtiņš Sirmais. Dabūsi veselu paplāti ar viskautko un, protams, vairākus iesmus ar izvēlēto, bet, ja izšķiršanās būs par grūtu, varēsi paņemt chef mix un dabūt no katra pa vienam. To arī darīju, bet, tā kā mana vājība ir garneles, paņēmu vēl arī tās.

Ko lai saka? Friškas izcilas – apkārt kraukšķīgas, bet iekšā mīkstas, tomātu salātiņi ar sīpoliem, riekstiem un zaļumiem, mazliet nepietiekami sāļi, bet visādi citādi ļoti, ļoti! Svaigie gurķi, kāposti, miso buljons, marinēti sīpoliņi un humuss forši papildina bildi, un, neskatoties uz to, ka kāposti pretēji solītam bija vairāk svaigi nekā marinēti un izpalika arī svanetijas sāls un dārzeņu frī, esmu apmierināts, jo, lai arī ne viss minētais uzreiz asociējas ar šašlika ēšanu, šoreiz tas bija kaut kā pats par sevi saprotams un radīja savādu harmonijas sajūtu. Ja runājam par iesmiem, tad man gāja pie sirds pilnīgi visi, izņemot ļuļa kebabu. Tas bija sauss un pārsālīts, bet pieļauju, ka tas tik neveiklas sakritības rezultātā. Atsevišķa uzslava garnelēm! Tās bija izcilas!

Nu, kaut kā tā. Man ļoti patika un garšoja. Guvu baudu gan vēderam, gan acīm, un mazliet pacienāju savu nostalģisko pusi. Godīgi sakot, jutos pat aizkustināts, ka šāda vieta ir!

Pamēģiniet arī jūs, un tiekamies jau drīzumā – kārtējā Rīgas restorānu nedēļā, kurā nez no kāda pārbīļa ir pieteikušies vairāk nekā 60 restorāni. Skeptiķis manī jau grauž nagus un dīdās, bet ideālists cer, ka šoreiz kāds mūs varētu patīkami pārsteigt.

Lai jums garšīgi!

Nostaļģija, saulriets manas pasaules malā, nepiepildījies sapnis un, kā jau katru gadu - Pāvilostas Laiva..

Sun, 25 Aug 2024 16:00:00 +0000

Katram no mums ir kas tāds, kas laika gaitā kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu: kāds sapnis, ko mēdzam sapņot, lai gan apzināmies, ka tas visdrīzāk arī paliks – tikai sapnis, kādas atmiņas, ko atceroties sažņaudzas sirds un nevilšus rodas sajūta, ka viss labais jau ir pagājis. Arī man tā ir. Arī es jau vairākus gadus vasarā ļaujos plūsmai un dodos uz savu pasaules malu – Pāvilostu. Tur, atstutējot kājas pret Peldmājas terasītes malu un raugoties, kā Sakas upē līgani peld pīles un saule norietot aizslīd aiz horizonta, it kā pasaule būtu plakne un mēs ar to vienkārši atrastos katrs savā šīs plaknes malā, es ielaižu sevī kosmosu, attīru smadzenes un savā veidā uzlādējos, lai pēc tam veselu gadu spētu turēt līdzi ritmam, attaisnotu uz sevi liktās cerības un iedomātos sevi par mūžīgo dzinēju esam, līdz atkal...

Tagad pie lietas. Ēstmīļa ilgstošākie domubiedri jau ir pamanījuši, ka Pāvilostas piedzīvojumu neatņemama sastāvdaļa ik gadu ir kafejnīca Laiva. Kad tur nonāc, daudzas lietas, kas reālajā dzīvē šķiet svarīgas, vienkārši ir pie kājas. Tā ir tāda netverama burvība, kas liek atgriezties atkal un atkal. Un tas nav ne mega smalks ēdiens, ne izmeklēta apkalpošana. Drīzāk kā dzīvot pansijā pie Vidusjūras vai britu filmā, kur valda dzīva kņada, neliels bardaks, apkārt ir bērni, suņuki, sērfotāji un vienkārši dīkdieņi, kas mēģina sevī uzsūkt šeit valdošo atmosfēru. Tas ir tā, it kā visu dzīvē būtu jau izdarījis un visiem visu, ko vajag, – pierādījis, un tagad varētu vienkārši būt, ēst un sapņot! Tāds ēdiena, smaržas, čalu, suņu reju, svaiga gaisa un sirsnības kamols, kurā nonākot vairs negribās doties prom. Kas attiecas uz ēdienu, brokastu šķīvis – nemainīgi mīļš, tāpat kā picas, salāti un, jā, pildītie riekstiņi :). Viss tik jauks un nepretendē uz augsto virtuvi. Vienkārši garšīgi, godīgi un patīkami. Un, jā, man šoreiz bija partijas uzdevums – nogaršot mīdijas. Kad pirms kāda laika padalījos ar pārdzīvojumiem kādā Rīgas ēstuvē (Desiņas un mīdijas), viens no jums iekomentēja, ka, ja mīdijas, tad Laivā (paldies, Gvido!). Es to ņēmu ļoti nopietni un nogaršoju. Ko varu pateikt... Skaisti, aromātiski un labi pagatavots. Klāt liela bagete ar mocarellu un pesto un aroniju (vēl gan ne pārāk gatavu) ķekars smukumam. Mīdijas – lielas un sulīgas un mērce – vienkārši izcila. Gadījās gan kādas astoņas, kas neatvērās, arī dažas nenotīrītas un pāris asas čaulu malas, taču, ziniet, varbūt tas no vēja vai jūras, bet, kā jau teicu iepriekš, te viss uztveras citādāk. Katrā ziņā tagad saprotu, ko nozīmē nebeidzams rozā briļļu periods...

Labi. Tagad mazliet par ko citu. Reiz arī es biju bērns. Arī man bija visas to laiku mazo bērnu lietiņas – lācis, kas pilns ar zāģu skaidām, un viens cits, pilnīgi plakans, tāpat melnbaltais un pēc tam krāsainais televizors, Rīga 310 maģis (nemaz nesmīniet, tas bija reāli kruts tiem laikiem), slidas un vecas slēpes ar klamburiem. Arī es reiz plēsu ārā no skolas dienasgrāmatas (jā, jā, bija arī tādas) lapas un mēģināju viltot vecāku parakstu uz liecības, un, jā, bija arī pirmais dūms un pirmie 100 ml (vells, mazliet aizrāvos, bet tas bija krietni vēlāk...). Tātad, atgriežoties pie bērnības. Biju viens no tiem "izredzētajiem", kuru vecākiem piedienējās ikgadu vasarā sūtīt savas atvases uz pionieru (jā, bija tādi bērni ar kaklautiņiem) nometni Albatross. Tas bija Ķesterciemā. Priežu mežs, jūra, ugunskurs un svinīgā karoga pacelšana katru rītu komplektā ar daudzām citām tam laikam raksturīgām, laimīgo padomju bērnību piedzīvojušajiem labi zināmām aktivitātēm. Vecākiem iespēja turp sūtīt bērnus bija statusa apliecinājums, bet man vēl tagad sirsniņa ietrīcas, kad atceros savas sajūtas, mājot mammai pa svešu bērnu pārpildīta autobusa logu un vēlāk skaitot dienas, līdz varēšu atgriezties mājās. Bet saka, ka laiks gandrīz visu dziedē, un, lai pierādītu sev, ka tā tiešām ir, nolēmu doties turp atkal. Tagad pionieru nometnes vietā ir smalks dzīvojamais komplekss, SPA un, protams, restorāns Albatross. Par vēsturi šeit liecina vien dažas balto ķieģeļu mājeles un ielas nosaukums...

Kas attiecas uz restorānu, dzīvē tas krietni atpaliek no Instagram saliktajām bildēm. Smilšains piebraucamais ceļš, kas no vienas vietas nosēts ar jūru baudīt gribētāju spēkratiem, auto stāvplacis, un primitīvas arhitektūras kārba. Protams, ja gribas uzburt pasaku, tad var sagaidīt, kad sāks krēslot un iedegsies mazās spuldzītes, pameklēt acij tīkamāku bildēšanas rakursu un uzbliezt Instagram cienīgu bilžu galeriju, tomēr it is what it is, un no tā nekur nespruksi.

Kas attiecas uz ēdienu, neuzķēros uz gaileņu āķa, jo man gailenes, ja neskaita prieku acij, ir sēnes zupai un mērcītei vai vienkārši saceptas ar sīpoliņu un uzliktas uz rupjmaizes šķēles, bet nekādi ne sēnes picai.

Tā kā nolēmu izvēlēties ko no regulārā piedāvājuma un apēdu picu ar viskautko un fritētas salakas ar tartara mērci. Par vietējo picu biju dzirdējis daudz labu atsauksmju, tomēr savu pievienot nevarēšu. Ēdu picu vārdā Mortadella ar bazilika pesto, mocarellu, mortadellu, prosciutto, rukolu, balsamico krēmu un pistācijām. Man patika mīklas maliņas, kas bija forši apcepušās, uzpūtušās un viegli kraukšķīgas no ārpuses, bet pildījuma bija tik daudz, ka mīkla zem tā vēl joprojām bija praktiski jēla un gumijaina. Un vēl nesapratu, kāda velna pēc pa virsu bija jāsakrāmē prastais lielveikalu šķiņķis!

Mazās zivtiņas bija fritētas veselas. Tas bija kā ēst no pārsteigumu kastes. Tu nokod zivij gabaliņu un gaidi, kas tai būs izrādījies vēderā. Un tur izrādījās viskautkas. Sākot ar smiltīm un beidzot ar jūras zālītēm. Ko ar to gribu teikt? Man nav nekas pret fritētām veselām zivtiņām. Labi izfritētas tās varu ēst ar visu galvu un asaku, tomēr uzšķērst vēderu un izskalot pirms gatavošanas gan būt bijis labi. Tas tā manam sirdsmieram...

Tāds mans piedzīvojums šajā publiskajās bildēs tik skaistajā vietā, kurā svarīgi ir pienākt no pareizās puses un sēdēt ar skatu uz pareizo pusi. Kopumā jāsaka, ka vasara nebija īpaši bagāta ar pozitīvām ēšanas atmiņām. Diezgan bieži sanāca apmierināties ar benzīntanku piedāvājumu ceļojumu laikā un dažādu piegādes servisu atvesto darba pusdienās. Tomēr daži pārsteigumi ir piedzīvoti. Piemēram, vecas dziesmas jaunās skaņās jeb Contemporary shashlik – Iesmi_bistro, par ko pastāstīšu nākanreiz, un jaunveidojums rigasandwiches, kas pa pāris darba nedēļām ieguva milzu atsaucību, bet tad aizvērās. Cerams, ne uz visiem laikiem.

Turpinam būt, un lai jums garšīgi!

7! B7! (nejaukt ar 007)

Sun, 17 Mar 2024 14:00:00 +0000

Šorīt pēkšņi sapratu, ka laiks skrien! Pats nebiju no sevis to gaidījis, bet laika skriešanas fakts mani reāli nobiedēja. Brīdī, kad apjēdzu, ka kopš mana pēdējā publiskā gastronomiskā izgājiena sabiedrībā pagājuši teju trīs mēneši un ka tas ir noticis pagājušajā gadā, uz brīdi pat sametās šķērmi! Domāju, daļai no jums ir pazīstama sajūta, kad vienā brīdī saproti, ka realitāte netur līdzi gaidām, tāpēc, lai izvairītos no vilšanās, vienkārši nogriezies pa citu ceļu. Tā notika arī ar mani, kad, sapņaini vērojot soctīklos ēšanas jomas kolēģu aktivitātes, kas brīžiem sāka šķist kā vecas, saskrāpētas plates drillēšana, un šmorēšanas paraugdemonstrējumus, kas likās jau iepriekš redzēti, un neveiklos kulināros eksperimentus uz nosponsorēto sadzīves iekārtu fona, sapratu, ka esmu tajā visā it kā mazliet apmaldījies. Tā bija tāda skarba sajūta, kad vairs negribi iet un galu galā arī negribi vairs rakstīt. Vienīgais, kas mierināja: arī daudziem citiem iestājusies radošā krīze, jo kā gan citādi skaidrot visus mēslus, ko diendienā varam redzēt savos telefonu/datoru ekrānos visās iespējamajās platformās?

Nu ja, bet tad izrādījās, ka ir B7! Un nerunāju par vitamīniem un pat ne par ģitāras akordiem. Nē, mans stāsts būs par restorānu ar lielo burtu. Nu, burtu B, protams! Jeb, viņu pašu vārdiem runājot, – par nelielo brasērijas tipa restorānu uz klusas ielas Rīgas centrā.

Iesākumam mazliet iz vēstures. Valtera restorāns Vecrīgā, kas manā atmiņā paliks ar covidlaika pieredzi, kad rakstīju: ""Valtera restorāns" un tā šefs #ValtersZirdziņš arī nolēmis nečīkstēt, bet darīt un pie sava restorāna, no improvizēta kioska lodziņa, tirgo svaigi ceptu, pašu rokām lolotu saldskābmaizi un sendviču komplektu. Smaržīgs, mīksts un skaists maizes klaipiņš un gardas, bagātīgi pildītas un sātīgas trīs veidu sviestmaizes. Komplektā seši sendviči – pa diviem ar zivi, gaļu un veģetārie. Super ideja, super garša un super attieksme. Bauda acīm un vēderam!" Jā, tolaik, kad bijām izmisuši no neziņas, bez gaismas tuneļa galā, globāli čīkstošu uzņēmēju ieskauti, ēdinātāji, kas cīnījās un radīja ko īpašu, bija retums, tāpēc manā atmiņā šie ir gardākie, sātīgākie, kvalitatīvākie sendviči ever! Un tad nāca "Albatross" – priežu ieskauts sapnis jūras krastā ar malkas krāsni, ierauga maizi un zivtiņu. Nonākot tur, biju gatavs palikt, līdz nāve mūs šķirtu... Un tagad "B7"! Atkal vieta, kur gribu atgriezties atkal un atkal. Un atkal. Plate griežas un liegi dzemdē laimi telpā, pats šefs Zirdziņš sveicina, aicina, kārdina, maiga krēsla nolaižas pār telpu, un uz mirkli sajūties kā bērns pasakā ar laimīgām beigām un saproti, ka vēl ir prieks, vēl ir laime, vēl ir! Un, jā, ir vēl vieta, kurā atgriezties!

Telpa neliela, lakoniska un ļoti patīkama, ēdienkarte kompakta, bet ļoti pārdomāta, pieraksts obligāts. Brīžiem jutos kā izredzētais vien tāpēc, ka varu šeit sēdēt un baudīt! Un ēdiens! Līdz šim domāju, ka dievu ēdiens ir gogelmogels (vismaz tā man toreiz teica lielais brālis), ko, trīcot rokai, paslepus ēdu bērnībā, bet tagad zinu, ka lielajiem cilvēkiem tas ir šeit. "B7".

Noteikti palūdziet maizi! Liela rika tikko pašceptas maizes un šķīvja maliņa ar sviestu! Pat ja neēstu neko citu, jau būtu laimīgs!

Foreles seviče, citruss, cigoriņš (puntarelle), citronu eļļa

Maiga zivs ar patīkamu citrusa aromātu, kraukšķīgs, viegli marinēts itāļu cigoriņš (ļoti līdzinājās fenhelim), kas piešķir gaistošu rūgtumu, un sīpols. Tik vienkārši, bet tai pašā laikā perfekti! Katrs kumoss kā sapnis!

Ibērijas cūkgaļa (secreto iberico) un lēcu sautējums

Īsts Ibērijas noslēpums! Cūkgaļa iekšā rozā, bet no ārpuses jauki glazēta, bet lēcu sautējums – īstā ēdiena zvaigzne! Krēmīgs, aromātisks un brīnišķīgi harmonē ar dārzeņiem! Gribēju tajā ienirt un nekāpt ārā...

Dienas zivtiņa – menca

Skaists, izcili izceptas zivs gabals, pērļu kuskuss, kurā – ceru, ka nekļūdos, bet varu apzvērēt – sagaršoju mango gabaliņus, gaisīgā mērce kā tāds maigs mākonītis šķīvī, neliels čili piesitiens un kraukšķīgs, svaigs fenhelis! Pat tagad, pāris nedēļas pēc tam, kad šo baudīju, vēl aizvien izjūtu sajūsmas trīsas, kas mani pārņēma, šo baudot!

Un desertiņi – Tiramisu vs. Putota karamele, šokolāde, marakuja

Lai gan neesmu desertu cilvēks, tomēr spēju novērtēt labu garšu, patīkamu tekstūru un paliekošas ilgas pēc nākamās reizes. Neviens no diviem jebkurā citā vietā nebūtu mana izvēle nr. 1, bet šeit, kur tās bija vienīgās desertu opcijas, pamielojos ar abiem. Tiramisu tieši tāds, kādu to sagaidām, – krēmīgs, ar kafijas aromātu un biezu kakao kārtu salduma nomākšanai. Otrs deserts, kā saka francūži, convient a tout le monde (ceru, ka māte Google iztukloja pareizi – der ne katram). Es personīgi neesmu ne karameles (salduma dēļ), ne marakujas (kauliņu dēļ) fans, tomēr jāsaka, ka arī šis deserts sniedza interesantu baudīšanas pieredzi, dažbrīd gan noskurinoties, bet tas gan vairāk spēcīgo garšu, nevis nepatikas dēļ.

Atzīšos, ka promejot mani pārņēma divejādas sajūtas – vispirms jau skumjas, ka šis piedzīvojums ir beidzies, bet tad sajūsma, ka varēšu to darīt atkal un atkal, un atkal...

Tā kā paldies, Valter Zirdziņ!

Un, ziniet ko, nemaz nekaunos kļūt pārlieku emocionāls, jo šo maltīti atcerēšos vēl ilgi, un līdzīgi kā kāda mana uzticama domubiedre, kas arī šim ir gājusi cauri (atļaušos citēt): "...nespēju noticēt, ka kas tāds bija man uz šķīvja un manā mutē, (arī es) ēdot iekšēji raudāju no laimes un esmu sajūsmā, ka Rīgā ir vieta, kur ēdiens ir bauda un laime!" Labāk pateikt nav iespējams!

Novēlu šo arī jums visiem un tiekamies, cerams, ātrāk nekā citās reizēs! Lai jums forši!

Vecrīgas modināšana "pastkartes cienīgā" vietā jeb KOLONĀDE (mans stāsts)

Mon, 10 Apr 2023 16:00:00 +0000

Sveiki, ļaudis! Gaisā ir jūtams pavasaris un ikgadējās Pavasara Rīgas restorānu nedēļas gaidas. Tā plānota 17.–30.04., un es, piemēram, gaidu teju aizelsies, un kā gan citādi, ja šoreiz to pašu, kā prognozēju, kvalitātes ziņā nestabilo un ne pārāk aizraujošo vēstījumu no ēdinātāju puses varēsim baudīt jau par apaļām 40 naudiņām jeb, ja var ticēt dzejai "Live Riga" mājas lapā, varēsim ļauties garšas piedzīvojumam par īpaši pievilcīgu cenu. Bet tikmēr padalīšos ar iespaidiem, ko guvu citā, visnotaļ jokainā, ēdinātāju atbalsta pasākumā jeb Vecrīgas modināšanas nedēļas ietvaros notikušajā Vecrīgas bāru un restorānu nedēļā.

Taisnības labad jāatzīst, ka rakstot šīs rindas, vēl joprojām esmu mazliet apdullis no izšauto ložu daudzuma "Džonā Vikā 4" un domas manā galvā riņķo ap to, cik kruti būtu, ja es būtu kaut kas starp John Wick, Ray Donovan un Hank Voight, tāds visu varošs un izskatīgs, un visu varošs... Pat nezinu kā to visu tagad lai sasaista ar ēšanu.

Tātad nāk, nē, jau ir atnācis pavasaris, un viena no pazīmēm, ja neskaita faktu, ka gājputni ir atpakaļ, ir Vecrīgas modināšanas nedēļa, ko es piedzīvoju pirmo reizi. Nez, kā šī modās iepriekš... Kopumā šķiet tā mīlīgi, ka sadodamies rokās un dodamies ielās, lai, ko tur liegties, atbalstītu Vecrīgā esošos uzņēmējus jeb, primitīvi runājot, iztērētu naudiņu kādā no vietējām ēdinātavām. Mēģinu sevī apklusināt tēvaini, kurš uzkačājies, sēžot pie lielā ekrāna, un mazliet pazaudējis saikni ar realitāti, un pavēstīt jums par savu visnotaļ pozitīvo Vecrīgas modināšanas pieredzi.

Pabiju Kolonādē, vietā, kas pēc būtības jau ir kas īpašs lokācijas un skata dēļ vien. Nezinu citu vietu Rīgā, kur pavērtos tik pilnasinīga un dzīvīga aina neatkarīgi no tā, uz kuru pusi raugies, un nezinu nevienu citu, kas vēsturiski, tik viennozīmīgi asociētos ar sabiedrisko tualeti. Bet tā vien dzīves proza...

Tātad, ēdienkartē par 35 naudiņām varēja nobaudīt trīs kārtu maltīti. Pirmā uzkoda: karamelizēts kazas siers ar aveņu-ābolu salsu, rukolu un medus sinepju mērci.

Cienījama izmēra uzkoda, uz šķīvja viss solītais, un, lai gan neesmu baigais kazas siera fans, šis komplektā ar salsu un sinepēm nebija peļams. Protams, ka šo ēdienu nevarētu nosaukt par pavāra īpašo, vai restorāna ēdienkartes augstāko sasniegumu, taču bez liekas muldēšanas varu teikt, ka tas bija labs sākums trīs ēdienu maltītei. Vienīgais, kas man tajā pietrūka, ir kāds slapjumiņš uz rukolas. Nu nepatīk man sausas salātlapas šķīvī, neko tur nevaru padarīt.

Otrā uzkoda: Jūras ķemmītes ķiploku sviestā ar ziedkāpostu biezeni, topinambūra kraukšķi un citronzāles velute.

Šis jau no pilnīgi citas operas – gaisīgs, smalks, niansēts un ļoti labi pārdomāts. Labi pagatavotas, zeltainas ķemmītes, ko, protams, pavada mazuma piegarša, maigā, zeltainā mērcē, zīdains ziedkāpostu biezenis un kraukšķi – foršs tekstūras punktiņš uz i.

Pamatēdienā rotaļas ar uguni: Liesmota stores fileja ar upes zivju risoto, spinātiem un safrāna-baltvīna mērci

Zivtiņa sulīga un brīnišķīgi pagatavota, mērcīte ļoti garšīga, tādu varētu ēst zupas vietā, risotto jābūt vijīgākam, ne tik stingram, un es tajā nesajutu pat ne atblāzmu no zivs, ko gaidīju. Varbūt vajadzēja neko nesarežģīt un nosaukt to vienkārši par risotto, tad nebūtu jāgaida ne upes zivis, ne pat zivju buljons. Un, jā, tas baltais pa virsu zivij. Kas tas vispār bija?! Vai putots bezgaršīgs olbaltums? Vai kas?

Un Dūmota liellopa fileja ar kartupeļu-spinātu terīni, viegli dedzinātiem sīpoliem un trifeļu-saldā krējuma mērci.

Brīnišķīgs, bet diemžēl izmēros ļoti taupīgs gaļas gabaliņš. Sulīgs, rozā un mīksts! Tāds jauks un patīkams, kā... Gribēju teikt "kā mājdzīvnieks", bet tas laikam mazliet nevietā! Mērce un sīpols ar sinepju graudiem lieliski ar to saskan, un pat tas veidojums, ko šeit nosaukuši par terīni, bet kas īsti neatbilst nosaukumam, jo vairāk līdzinājās gratēnam, arī nebija peļams. Īsāk runājot, gan izvēlētie produkti, gan garšvielas, gan ēdiens kopumā bija ļoti veiksmīgs.

Un desertiņš, nē, DESERTS: Mandeļu riekstu-kokosa kūciņa – kokosa biskvīts, ananāsu salsa, rūgtās šokolādes saldējums

Šis bija reāls hīts! Tātad, ļaudis, pat nezinu, ar ko sākt, karoč, saldējuma garša ļoti piesātināta un šokolādīga, ananāsu salsai – brīnišķīgi sabalansēta konsistence un garša, kas piešķir foršu svaiguma noti. Bet, pats galvenais, tā lielā, baltā bumba, kas kautrīgi nosaukta par kūciņu! Tas bija pizģec vislabākajā šī vārda nozīmē! Zem bumbas kokosa biskvīts, bet pašā bumbā, neticēsiet, vairāki slāņi – katram cita garša! Nemācēšu tos visus aprakstīt un bēdājos, ka nenobildēju iekšu, bet, ticiet man, deserts bija pārsteigumu pilns, tāda kā dārgumu lāde. Ar desertu traki pārēdos, bet tas bija to vērts. Tieši kā man patīk – liels, skaists un gards.

Nu ko, tagad gaidām kārtējo RRN un, cerams, būs par ko papriecāties. Bet, kamēr esam gaidās, papriecāsimies par sauli. Lai jums jauki!

STREET FOOD IN LATVIAN STYLE... WHAT!?

Mon, 02 Jan 2023 14:41:00 +0000

Ielu ēdināšana Latvijā. Joprojām, kad izdzirdu kaut ko par to, esmu izbrīnīts. Un, neskatoties uz to, ka eksistē dažādas pašpasludinātas street food kulta vietas un pat organizācijas, piemēram, "Street food Latvia", kas, ja ņem par pilnu viņu pašu Facebook lapā rakstīto, uzskata sevi par "street food kultūras veidotājiem Latvijā", domāju, ka šajā jomā tomēr esam ļoti, ļoti tālu no... pat nezinu no kā. No kaut kā vērā ņemama vai īpaša, vai autentiska vai jebkā, kas šaurākām vai plašākām ēdāju masām liktu lepnumā izriest krūtis un teikt – jā, tas ir MŪSU, LATVIJAS, street foods! Varam, protams, būt lepni, ka Latvijas vārds izskanējis starptautiski, proti, European Street Food festivālā, kur ieguvām godalgotu vietu 2019. gadā ar Bao Bun un nupat, pērn, ar Itāļu picām. Vai man vienam šķiet savādi, ka mūsu valsti Eiropā reprezentē tvaicētās, no Āzijas nākušās maizītes un itāļu picas? Ko tas liecina par mūsu kulināriju kā tādu?

Domājot par šī gada Rīgas ielu ēdināšanas festivālu Andrejsalā, varu vien piekrist kāda apmeklētāja komentāram par vilšanos. Arī man tas šķita visnotaļ blāvs gan pārstāvēto ēdinātāju, gan organizētības ziņā, un nepameta sajūta, ka esam iemaldījušies kaut kādā privātā piemājas tusiņā, kur visi tīksminās paši par sevi, paralēli mēģinot sapelnīt kādu kapeiciņu, lai kaut cik atsistu ar pasākumu saistītās izmaksas. Saprotu, ka emocijas vissakāpinātākās bija organizatoriem, kā arī dalībniekiem, kuri nenoliedzami cerēja uz "lielo uzvaru" tepat un iespēju doties plašākos ūdeņos jeb uz Minheni, kur noris European Street Food Awards, lai apliecinātu savas spējas pie mums neapgūtajā lauciņā.

Ja tā padomā, ko un kam tas vispār dod? Dzīvojam valstī, kur vēl līdz šim daudzi no īstas malkas krāsns nākušo picu uzskata par apdegušu, kur steikus pasūta labi izceptus un, uzzinot, ka tartars ir no jēlas gaļas, saviebjas. Tomēr tas viņiem netraucē vakariņās notiesāt katliņā izmirkušus, pārvārītus pelmeņus vai ko entās reizes atsildītu, stāstot sev, ka krietna deva krējuma vai kečupa var glābt par padarīt gardu jebko. Labi, tad liekam galdā aizjūras gardumus un lepojamies ar sevi!

Lūk, mani beidzamā Rīgas street food festivāla favorīti!

Pirmkārt, vegāniskais burgers no dzīvespriecīgi krāsainā busiņa Vegstop.lv/Naturli. Tik forši, garšīgi un, piedodiet, – pilnvērtīgi! Es, aktīvs gaļēdājs, biju reālā sajūsmā – tik daudz garšu, tekstūru, aromātu... Notašķījos ne pa jokam, aplaizīju pirkstus un nobalsoju.

Tālāk: Gustame Churros. Jūtu progresu. Cepuri nost! Kraukšķīga garoziņa, viegls, gaisīgs, labi izcepies vidus, cukurs, kas nešķebina. No skata likās, ka būs nedacepti, bet, tfu, kļūdījos. Bija forši! Malači puiši.

Un visbeidzot tāds jokains veidojums – Trapicini jeb maizes doniņa, pildīta ar... pildījumu. Manējos bija cālis saldā krējuma mērcē un jaunlopa gaļa ar čilī. Tas bija really good!!! Maize – supergaršīga (pēc pārdevējas vārdiem – pašcepta), ar kraukšķīgu garoziņu un mīkstu vidu, kas uzsūc mērci. Kabatiņa maizē piepildīta ar sātīgu gaļas mērci. Foršas, sabalansētas garšas, mērens pikantums un vispār forša ideja un izpildījums.

Diemžēl manējie neuzvarēja...

Nekas cits pasākumā mani neuzrunāja. Pat jutos saskumis. Vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu ielu ēdināšanas ir drusku izfantazēta un šāda tipa pasākumi, šķiet, tiek organizēti, lai tirgotājiem būtu iespēja justies kā nonākušiem apritē, bet organizētājiem – atķeksēt, ka, jā, pasākums noticis. Uztaisīt vietējā mēroga ažiotāžu, ielikt dažus postus, sarunāt rakstiņus Tasty.lv un vēl šur tur, noorganizēt superprofesionāļu balsošanu par tēmu "labākais starp pieejamajiem" un tad pagozēties saulītē, sajūsmināti spiedzot par vietējo uzvarētāju sasniegumiem kaut kādā mūsu patērētājam un, būsim godīgi, arī industrijas darboņiem maznozīmīgā ārzemju superkonkursā! Sakāt, ko gribat, bet nekas mani nepārliecinās, ka pēdējos gados šajā jomā esam progresējuši, jo no tā, ko redzēju, dveš nemākulības, šaura redzējuma un skumja provinciālisma elpa.

KŪKOTAVAS Épicerie - GARŠAS PĒC KURĀM ES (REĀLI) ILGOJOS!

Tue, 01 Feb 2022 16:05:00 +0000

Vai esat ievērojuši, ka gandrīz visi, kas ražo/tirgo kafiju, kūkas, maizi, zaļumus, dzirkstošos un visu, ko vien spējam iedomāties, ir palicis apakšā kādu vairāk vai mazāk salkanu stāstiņu par "īpaši grauzdētu" vai "pēc super-receptes iejauktu" vai par kādu īpašu apgaismību, kas nākusi pār viņu galvām un pateicoties kam tapis šis ilgi lolotais, dvēselē iznēsātais [..] projekts, kurš rezultējies krūzītē kūpošas, pēc viņu domām, neatkārtojamas un īpašas kafijas vai kukulītī maizes, kādas nav nekur citur, vai bla, bla, bla...? Esat? Nu, īsāk runājot, mums mēģina pārdot stāstu, un cerība ar stāstu vajadzības gadījumā piesegties šķiet neatņemama šo projektu sastāvdaļa. Tomēr no realitātes nekur neaizmuksi, īpaši šodien, kad cīņa par vietu zem saules ir ieguvusi pavisam citu nozīmi un kad iespēja kļūt par vienu no aizgājējiem ir krietni reālāka nekā iespēja izdzīvot.

Tātad uzdosim sev jautājumu: ko mēs pērkam – stāstu vai produktu? Un tad, kad būsim sev godīgi atbildējuši – būtībā spļaut uz stāstu, ka tik produkts labs, tad arī varēsim objektīvi novērtēt kafiju, buločku, maizi vai jebko citu, uz ko, vairāk vai mazāk savelkot jostu, esam iztērējušies šajos ne tikai ēdinātājiem grūtajos laikos. Diemžēl mana personīgā pieredze, kā jau būsiet ievērojuši, biežāk izrādās, maigi sakot, ne visai rožaina, un sajūsmas un gandarījuma vietā nereti nākas saskarties ar vilšanos un dedzinošām atraugām pēc apēstā.

Tomēr jāatzīst, ka pēdējos dažos mēnešos man ir radusies sajūta, ka lietas mainās uz labo pusi, jo pozitīvā pieredze prevalē un manu cildinošo vārdu krājums aug, neskatoties uz to, ka tīri cilvēcīgi maniem lasītājiem labāk iet pie sirds manas verbālās spazmas pēc sūdīgiem ēdieniem un vēmu pēcgarša, ko pēc tam mēdzu atstāt savos rakstos. Tomēr, no otras puses, netaisos atvainoties par to, ka man garšoja, ka esmu sajūsmā un ka ne viss ir tik sūdīgi, kā varētu šķist. Piemēram, jau šobrīd esmu iecerējis apmeklēt divus jaunus restorānus, kas mani jau savaldzinājuši ar stāstu, un iekšēji jūtu, ka savaldzinās arī ar visu pārējo. Tas mazliet vēlāk.

Bet šoreiz par man pašam gan idejas, gan sajūtu, gan produktu ziņā ļoti tīkamo visiem labi zināmās Kūkotavas (negribētos to saukt par piedēkli) šarmanto cousin – Épicerie.

Šis projekts mani reāli aizķēra. Mazliet mulsu, kad pašā Covid plaukumā, ejot garām šai vietai, izlasīju logā info, kas liecināja, ka šeit kaut kas top. Tā īsti nevarēja saprast, kas tieši, un, kad pēc kāda laika nekas nebija mainījies, jau nospriedu, ka izsludinātais jaunums ir aizķēries uz visiem laikiem un devies nebūtībā, aiz sevis atstājot vien aizlīmētus logus un kārtējos nepiepildītos sapņus. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad pērn, ejot garām, sapratu, ka varu ieskatīties logos, un tas, ko ieraudzīju, mani patiesi satrauca. Īsāk runājot – kafejnīca, kulinārija, veikaliņš, no kura pa durvīm kopā ar apburošu tikko ceptas maizes un smalkmaizīšu aromātu ārā gāžas maigs Francijas šarms, kur ienākot jūties kā nonācis citā realitātē, kurā ir tikai gardumi, skaisti cilvēki, apburošas smaržas... Un jā, protams, tu noteikti esi bagāts, jo gribi šo visu baudīt ne tikai vienu reizi mūžā, bet gribi, lai šeit sajustais kļūtu par tavu ikdienu! Toreiz, šarma un cenu apdullināts, devos prom, lai tagad atgrieztos. Nu, nespēju pretoties sajūtai, ka šis ir kas īpašs, un šajos laikos, kad katra uzdrīkstēšanās ir apsveicama, nespēju stāvēt malā. Un labi, ka tā! Tagad esmu priecīgs, pateicīgs un izjūtu vēlmi lidināties gaisā virs ziedošas pļavas, dziedāt serenādes zem senatnīga balkoniņa vai vienkārši laiski atlaisties zvilnī ar berlineru rokā un sapņot, kaut tas nekad nebeigtos.

Noprovēju kruasānus, kas diemžēl neattaisnoja manas cerības, jo bija diezgan pacieti. Bet pildījuma ziņā mans favorīts bija ar bumbieri un foie gras. Kad iemetu šo mazliet pasildīties krāsnī, viss uzreiz nostājās savās vietās – tas kļuva trausls un ļoti baudāms, un, lai gan uzskatu, ka tādam tam būtu jābūt arī bez papildus darbībām no klienta puses, atzīšu, ka garšu kombinācija bija lieliska.

Noprovēju arī Dāņu maizīti ar vaniļas krēmu un ogām. Neskaitot to, ka jāņogām bija ļoti lieli un cieti kauliņi un ka akurāti apēst maizīti nav iespējams, viss pārējais mani ļoti sajūsmināja. Pat padarīja mazliet histērisku. Jutos kā ēdot sulīgu burgeru, vienīgi šoreiz man pār zodu tecēja nenormāli garšīgs vaniļas krēms, bet klēpī drupa kārtainā mīkla!

Tomēr neslēpšu, ka mana gājiena patiesais mērķis bija berlineri. Biju jau iepriekš tos pa logu vērojis un skaidri dzirdēju, ka tie mani uzrunā. Tipa, nāc, noprovē, tie teica, un, protams, es nespēju šim aicinājumam turēties pretī – nācu ar' un noprovēju ne pa jokam.

Vispirms jau tie ir nenormāli skaisti! Un tas nav mazsvarīgi. Kamēr, mazliet samulsis, stāvēju rindā uz ielas, lai vispār tiktu iekšā, jau biju tos noēdies ar acīm. Mani tajos pārsteidza pilnīgi viss. Jūs nespējat iedomāties, cik daudz tajos iekšā ir iepildīta krēma! Tas bija traki! Tu kod, un viņš tur ir, tu kod atkal, un viņš tur ir vēl joprojām! Un pati mīkla, neticami plāna un garda un ideāli pagatavota. Pat nesaprotu, kā tā nesaplīsa no lielā krēma spiediena. Īsāk runājot, pagaršoju ar pistāciju krēmu, ar šokolādes krēmu, ar pistāciju krēmu un avenēm un vēl ar vaniļas krēmu un ar, vells, aizmirsu... precīzi neatceros, vai kapučīno, vai tiramisu, bet par manu favorītu kļuva ar vaniļas krēmu un avenēm. Brīnišķīgs, maigs, sabalansēts vaniļas krēms kopā ar avenēm bija dievišķīga kombinācija, pēc kuras es tagad ļoti ilgojos (tieši tā, kā viņi mūs brīdina).

Nu, redz, tāds mazs un salds stāstiņš! Nākamreiz, kad turp iešu, noteikti pagaršošu kišu, kanelē un, ja paveiksies, – Pavlovu, ar kuru, kā jau zināt, man ir īpašas attiecības ilgtermiņā. Un, kad saņemšos uz lielākiem tēriņiem, noteikti pagaršošu arī gardos ēdienus no nopietnākā gala – kādu terīni, salātiņus vai vēl ko gardu, kam savu mākslinieka pirkstu (ja ticēt FB lapai) pielicis "Viņš. Cilvēks, kurš pazīst labu ēdienu, jūt katru sastāvdaļu, saprot pilnības garšu. Kaspars Jansons"!

Tā kā iesaku ļauties un radīt sev mazus svētkus, jo arī viens gardums spēj darīt brīnumus un uzburt smaidu mūsu sejās! Neliedziet sev šo prieku un keep in touch, my friends!

"MIO", AMORE MIO

Sat, 18 Dec 2021 21:00:00 +0000

Kad pēdējo reizi, vakariņojot restorānā, izjutāt vēlmi apraudāties no sajūsmas, līdzīgi kā skatoties aizkustinošu seriālu vai klausoties sirdi plosošu mūziku, vai, pat nezinu, skatoties, kā uzvar mīļākā futbola komanda? Neesmu no tiem, kas apraudās pie futbola, bet pie multenēm gan šad tad... Nu ja, bet šis nav nekāds atbalsta dienests pārmērīgi jūtīgajiem, tāpēc, ja atgriežamies pie ēdiena, varat mani apsveikt – es to izdarīju pirms nedēļas. Nopietni. Un tas man bija pilnīgs šoks, jo patiesībā vienkārši gāju līdzi, kur man lika, jo ne visiem tur bija gadījies iegriezties utt. u.t.jpr. No sākuma gan domāju aiziet līdz "Kaļķu vārtiem", kur pēc adreses maiņas nebiju pamanījies aiziet, labi, patiesībā nebiju aizdevies arī pirms tam, bet paskatījos viņu ēdienkarti un rezultātā devos, kurp devos. Un paldies dievam! Ārprāts, cik tur trūka, ka būtu mums visiem to laupījis! Pilnīgi svīstu aukstus sviedrus, par to domājot!

Vispār pēdējā laikā vairāki vecie buki, pie kuriem sanācis paviesoties, ir mani patīkami pārsteiguši ne tikai ar obligātu nepieciešamību laicīgi pieteikt savu apmeklējumu, pretējā gadījumā saskaroties ar iespēju tikpat raiti doties mājup, jo izrādās, ka sertificētu publiski paēstgribētāju ir krietni vairāk nekā atļauto sēdvietu, bet arī ar ēdienu. Piemēram, Andalūzijas suns ar nepārceptu fondantu vai Osiris ar savu nedēļas piedāvājuma Cēzaru (ar restorāniem netipiski daudz garnelēm) un skābo kāpostu zupu ar krāsnī ceptu kartupeli. Tā kā nākas atzīt, ka sabiedriskā ēdināšana turas, un forši, ka atsevišķi ēdinātāji ir atraduši zelta vidusceļu, tā teikt, lai vilks un kaza būtu ja ne draugi, tad vismaz abi pie dzīvības.

Tātad atgriežoties pie "MIO". Ko lai saku? Mūs abus saista diezgan ilga antipātiju vēsture. Tas ir kā dzīvē – neiepatikās un viss. Kopš tiem laikiem pagājuši jau vairāki gadi un, neskatoties uz to, ka atsevišķi ēdieni ēdienkartē ir atpazīstami vēl no iepriekšējiem apciemojumiem, to kvalitāte ir pilnīgi citā līmenī. Un, jā, kad ēdiens ir izcils, arī cakainais interjers vairs nekaitina, tad pēkšņi viss ir kļuvis harmonisks un aizraujošs. Pat atradu pie pretējās sienas foršus dekoriņus – kā tādas mazas durtiņas.. Labi. Bet tagad pie ēdiena.

Ogu salāti ar mīksto sieru, avokado, pekanriekstiem un balzāmetiķa novārījumu EUR 9,50

Tagad zinu kā izskatās pārpilnības rags. Tas izskatās šādi. To es jums saku! Šķīvis, kas pilns ar ogām, sieru, riekstiem un vēl visādiem labumiem. Un, jā, ja saku ogas, tad tās nav tikai dzērvenes un vēl kas tikpat piezemēts. Nē! Tās ir avenes, zemenes, fizāļi, vīnogas un vēl melone, un pitaja, un tas viss ir salds un aromātisks. Sajūta kā ienirstot vasarā! Un mīkstais siers, kas arī nav žēlots! Un es ēdu un ēdu, bet tas viss nesāk beigties! Nopietni. Īsāk runājot, atcerējos, kā ir būt sajūsmā! Raustīju aiz rokas savus galda biedrus un, cenšoties nepievērst apkārtējo uzmanību, skaļi, sajūsmināti čukstēju kaut ko nesakarīgu par laimi, sauli un mīlestību!

Vēršgaļas karpačo (patiešām ar viskautko) EUR11

Kārtējais prieku vairojošais ēdiens. Pašu ceptā maize vien ir ko vērta! Tādu varētu ēst bez apstājas! Mīksta, pufīga, patīkamu, maigu garšu. Gaļa – plāni sagriezta un nepārspīlējot apslacīta ar trifeļu eļļu, un vēl dažādu intensīvu garšu kombinācija, kas kopā rezultējas pilnīgā harmonijā. Viss ko var vēlēties, domājot par karpačo, bija uz šī šķīvja. Gaļa, trifeļu eļļa, rukola, karperi, rieksti un vēl visādi nieciņi. Dažādas tekstūras, dažādi aromāti un dažādas garšas apvienotas vienā brīnišķīgā ēdienā.

Cepta pīles krūtiņa ar dzērvenēm un sarkanvīna mērci (un grilētiem dārzeņiem) EUR 16,50

Izrādās pīle patiesībā ir paradīzes putns. Jā, jā! Godavārds! Rozā, nepārcepta, sulīga un mutē kūstoša. Un pilns šķīvis ar dažādiem dārzeņiem. Neticēsiet, dārzeņi, pēc Mio domām, ir ne tikai burkāni un baklažāni, kā tiek uzskatīts citur, bet arī paprika, cukini, puķkāposts, brokolis un sīpols, kas kopā ar sēnēm, kukurūzas vālīti un brīnišķīgas intensitātes mērci mani padarīja par šīs vietas vergu. Ceru, ka viņiem nav iebildumu, ka aizkustinājumā raudoši čaļi ar aizmiglotu skatienu staigā gar logiem uz sapņaini veras uz galdiem esošajos ēdienu šķīvjos, dziedot himnu, jo nupat neesmu tālu no tā!

Jūras foreles fileja ar krēmīgo mīdiju-baltvīna mērci (un grilētiem dārzeņiem pēc izvēles) EUR 15,50

Nopietni!? Vai tā vispār var būt? Ēdiens kā dārgumu lādīte! Acis skrien uz visām pusēm, un nezinu, pie kā ķerties! Izcili pagatavota zivs un tai pa virsu – uzminiet kas... Jā, jā, tie sarkanīgie ir ikri, bet vēl kas? Tie dzeltenīgie? Nē, tie nav nekādas zelta zivtiņas ikri, bet gan sinepju graudi... Bet ne par to... Ļaudis, mūsu platuma grādos kas nebijis – kraukšķīga zivs āda! Jau necerēju, ka reiz to piedzīvošu. Nu tas ir noticis. Izrādās, ka tas tomēr ir iespējams ideāli izcept zivi un ideāli izcept tās ādu. Un atkal dārzeņu dažādība un maiga, aromātiska mērce ar mīdijām. Īsāk runājot, ēdienu apraksti ēdienkartē atspoguļo vien niecīgu daļu no tā, ko patiesībā saņemam. Tu tikai baudi un ar katru kumosu atklāj ko jaunu!

Sutināts teļa vaigs ar sīpolu marmelādi un sarkanvīna-buljona mērci (un kartupeļu biezenis ar trifeļu aromātu pēc izvēles) EUR 15

Lai slavēti teļa vaigi! Kārtīgi izsutināti, mīksti un gardi un, kas nav mazsvarīgi, – lieli. Kartupeļu biezenis – zīdains un viendabīgs, papildināts ar rīvētu sieru, grauzdētiem sīpoliem un sinepju sēklām, mazliet zaļumi, daži dārzenīši un riktīga, stipra mērce. Nekas uz šķīvja nav nonācis nejauši, viss kopā saskan izcili. Sākot ar sīpolu marmelādi uz gaļas un beidzot ar trifeļu aromātu. Vienīgā nianse bija šī ēdiena remdenā temperatūra. Acīmredzot mazliet atdzisa gaidot, kad pārējie galdiņa pamatēdieni būs uz strīpas, bet tas vien sīkums.

Ogu zefīrkūka "Bezē" ar zemeņu mērci EUR 6,50

Šī jau ir kļuvusi par klasiku un apjūsmota ne reizi. Ļoti salda, bet ne šķebinoša, tik milzīga, ka sākumā šķiet – nevarēs pievarēt, bet, tuvojoties beigām, pārņem skumjas, ka tas tūdaļ beigsies. Tāds zefīrains mākonītis, kur katrā kumosā atklāj ko jaunu un pārsteidzošu. Tāda daudzslāņaina un aizraujoša!

Pilnīgi jūtu, kā, šo rakstot, gandrīz kļūstu par dzejnieku. Iespējams, ka mans aicinājums ir mīlas vārsmas. Būs tam jāpieiet nopietnāk... Bet, ja nopietni, tad līdz izmisumam biju noilgojies pēc tādām sajūtām un pat biju zaudējis cerību ko tādu piedzīvot atkal. Tā kā, jā, forši.

Paldies, ka bijāt kopā arī šogad, un tiekamies jau drīzumā!