PAVASARA RĪGAS RESTORĀNU NEDĒĻA 2016 - PIRAMĪDA
Tātad man otrā izvēle - Piramīda. Restorāns, ko diez vai citādi būtu apmeklējis, tāpēc jau devos uz turieni, gandrīz ar sajūtu, ka tāpat nav ko zaudēt. Bet liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka man patīk!
Patīk šeit valdošā atmosfēra, kas neskatoties uz pusdienojošo viesnīcas iemītnieku grupu, bija īsti restorāniska, šī vārda visnepārprotamākajā nozīmē, kā senāk, kad to simbolizēja balts galdauts, stalts, dzeramnaudu pelnošs (labā nozīmē) viesmīlis un viesu sagaidītājs, kas pavada pie galdiņa un pasniedz kartes. Patīk skats aiz loga, kur parkā, jau vairāk kā piecdesmit gadus uz ļautiņiem veras Rainis, bet zaļo koku ieskauti, rokās sadevušies pastaigājās pārīši. Un kā vēlāk izrādījās, patīk arī ēdiens! Patīk gan acīm, gan vēderam, gan smadzenēm!
Saprotu, ka esat pārsteigti! Bet iedomājieties, cik pārsteigts jutos es!!!
Tātad ēdiens:
Skābeņu krēmzupa ar paipalas olu, pasniegta ar pašmāju diedzētiem sēklu dīgstiem un baltās maizes čipsiem
Nekad līdz šim nebiju ēdis skābeņu krēmzupu un arī nebūtu iedomājies, ka tāda eksistē, lai gan ja tā padomā... tad kāpēc gan ne! Krēmzupu taču taisa no gandrīz jebkā! Un šī , nepārprotami, bija no skābenēm. Krāsa, kā jau skābenēm pēc termiskas apstrādes, tāda ne visai apetelīga, bet ko lai dara, ja tāda tā vienkārši ir? Krēmīga, sātīga, ar bagātīgu skābeņu garšu, kas likās papildināta ar nedaudz citrona sulas, un kas nav mazāk svarīgi, tā bija karsta, kas, lai cik dīvaini nebūtu, mūsdienās ir reta parādība. No pašmāju diedzētiem sēklu dīgstiem, šķīvī bija zirņi, bet baltmaizes čipsi, bija viena, nevienmērīgi apgrauzdēta maizes šķēle, toties zupā bija kaltēti dārzeņi, kas lai gan bija jau pamirkuši, tāpat piešķīra zupai patīkamu tekstūru un garšas niansi.
Svaigu sezonas dārzeņu un lapu salāti ar ķiršu tomātu konfitu, balzāmetiķa glazūru, Parmezāna sieru un griķu popkornu.
Skaisti, daudz, garšīgi! Šie ir vārdi, kas raksturo šos salātus un lai gan sastāvs ir ļoti vienkāršs, tie patīkami pārsteidz. Protams, ka visi zinām, kas ir mūsu vissezonu dārzeņi - gurķi, tomāti, paprika. Jocīgākais ir tas, ka šī nodeldētā kombinācija šoreiz it nemaz nekaitina. Garša ir patīkami atsvaidzinoša, siers un balzāmetiķa glazūra, ko es biju iedomājies tumšāku un piesātinātāku, piešķir salātiem pikantumu un uz brīdi pat likās, ka ēdu tos salātus un ēdu, bet tie kā nepaliek mazāk, tā nepaliek. Jocīgi, bet protams, ka tie beidzās, pareizāk sakot, es tos apēdu un jau jutos diezgan paēdis un ja tas būtu noticis mājās, iespējams, ka gurdens jau zvilnētu dīvānā.
Tomēr pats interesantākais šajos salātos bija griķu popkorns. Pirms tam minēju, kā tas būs, vai man patiks, kā tas izskatīsies, kā tiks pasniegts un kā garšos, bet tā arī netiku gudrs. Jāsaka, ka griķu popkorns bija salātu nagla! Kraukšķīgie griķu graudi, kas atstāja mutē superīgu pēcgaršu, un kopā ar dārzeņiem, ne tikai izveidoja interesantu, dažādu tekstūru kombināciju, bet arī radīja nebijušu garšu sajūtu!
Pannā cepta strauta foreles fileja ar olīvu un zaļumu krēmu, pasniegta ar tvaicētiem zaļajiem sparģeļiem, mini burkāniem, spinātu emulsiju, saldo kartupeļu musu un baltvīna mērci... Uh, rakstot vien jau aizelsos!
Pārsteidzošā kārtā uz šķīvja pasniegts viss, kas minēts ēdienkartē. Pat vairāk, ir pieliktas biešu lapas un čipsi. Visa kā tik daudz, ka sākumā apjūku un nezinu ar ko sākt un dažas garšas tā arī nepaliek manā atmiņā. Piemēram baltvīna mērce, kas uz visa šī fona pilnīgi pazuda, kā arī spinātu emulsija, kas tur bija, bet tik maz, ka pat nevarēju to sagaršot. Sparģeļi un burkāniņi nav pārgatavoti, tāpēc saglabājuši patīkamu, nedaudz kraukšķīgu struktūru, bet saldo kartupeļu muss vairāk atgādināja burkānu biezeni gan pēc garšas, gan pēc konsistences, kas nemaz nebija slikti, jo man ne īpaši patīk dārzeņi musa konsistencē.
Par zivi. Gan vizuāli, gan pēc garšas zivtiņa nedaudz pārcepta, īpaši plānākajā vietā, droši vien tāpēc tā tik dāsni piesegta gan ar mērci, gan ar lapām, tomēr neskatoties uz to, garša bija patīkama un daudzās, uz šķīvja esošās piedevas padarīja ēšanu interesantāku.
Piena jēra karbonāde ar kaulu, pasniegta ar ceptiem jaunajiem kartupeļiem, apceptu pak choi, pikantu rabarberu un čili čatniju, sarkanvīna uzlējumu.
Uzreiz par jēru. Tas bija pagatavots brīnišķīgi! Sulīgs, rozā, nepārmocīts ar garšvielām, pateicoties kam, saglabāja savu vienreizējo jēra garšu. Cepuri nost! Rabarberu un čili čatnijs mani pārsteidza ar savu sabalansēto garšu un pikantumu, kas iespējams kādam riktīgam pikanto ēdienu mīlētājam liktos par maigu, bet man, kā mērenā asuma atbalstītājam bija tieši laikā. Ļoti veiksmīgi apspēlēts rabarbers, kas ļoti veiksmīgi papildināja jēru.
Apceptais pak choi , kas ir kāpostu dzimtas dārzenis un ir vairāk raksturīgs Āzijas virtuvei, šajā ēdienā šķiet nedaudz neiederas, bet neskatoties uz to, tā garša un konsistence ir patīkama. Uzrunāja arī marinētais sīpols un kraukšķīgie čipsi, kas piešķīra ēdienam papildus tekstūru un pārsteiguma momentu.
Karsts rabarberu un ābolu pīrāgs, pasniegts ar pašmāju gatavotu saldējumu un dažādu ogu kompotu.
Pīrāgs mani tiešām pārsteidza un lai gan tas bija nevis karsts, bet remdens, ābolus nejutu, bet mīkla bija mazliet nedacepta, biju priecīgs par pilnīgi negaidīto formu un pīrāga ideju kā tādu. Rabarberi un (āboli) bija iecepti smilšu mīklas gredzenā. Ļoti interesants veids, kā padarīt pīrāgu savādāku. Saldējums ļoti vaniļains un krēmīgs, bet ogu kompots padarīja ēšanu interesantāku kombinējoties gan ar pīrāgu, gan ar saldējumu. Uz šķīvja negaidīti esošā ogu mērce, un krēms lika man priecāties kā bērnam, kas atradis savā sen nekārtotajā mantu kastē, ko sen neredzētu un pēc tam kad apspiedu sevī vēlmi šķīvi izlaizīt, izjutu skumjas, ka tas ir beidzies.
Kļavu lapu sīrupa un rabarberu siera kūka ar zemeņu mērci un svaigu piparmētru.
Nezinu vai vajadzēja pieminēt to piparmētru, bet kūciņa bija tīri laba. Mans favorīts no desertiem gan bija pīrāgs, bet arī šī nebija zemē metama. Biju gaidījis, ka kļavu lapu sīrups un rabarberi būs iestrādāti siera masā, bet tā diemžēl nebija un tas mani nedaudz apbēdināja. Neskatoties uz to, siera masa bija maiga un viegla ar patīkamu, neuzkrītošu garšu. Cik sapratu, tad rabarberi bija pievienoti kūkas pamatnei, kas padarīja to mitrāku nekā gribētos un tādu kā ķepīgu, bet garša man kaut ko atgādināja un tā arī neatcerējos ko tieši. Kopumā jāsaka, ka šī nebija izcilākā siera kūka ko esmu ēdis, bet arī ne sliktākā. Tā kā jā, var teikt, ka arī par šo esmu diezgan priecīgs.
Ziniet ko? Atzīšos, ka tik plašu pozitīvo izjūtu gammu ēdot, sen nebiju jutis un šo pieredzi viennozīmīgi varētu nosaukt par vienu no lielākiem pārsteigumiem Ēstmīļa radošajā biogrāfijā. Esmu pacilāts un priecīgs un atceros katru ēdienu pat ar nelielu aizkustinājumu...
Tomēr man rodas jautājums - ko ar piedalīšanos šajā aktivitātē gribēja panākt restorāni? Kāds vēlējās piesaistīt jaunus klientus, kāds pierādīt savas virtuves spēju būt elastīgam, kādam citam varbūt šī bija pēdējā iespēja apliecināt sevi Rīgas gastronomiskajā lauciņā, kādam citam kārtējā iespēja pazīmēties.
Vai šis viss atmaksājās? To redzēs tikai ar laiku, bet mans uzskats ir, ka tikai ar kvalitāti un attieksmi var panākt pozitīvu rezultātu. Un nav būtiski, vai tā ir ikdiena, vai kāda īpaša kampaņa, kustība ir sākusies un "Ēstmīļi" kļūst aizvien informētāki, zinošāki, izvēlīgāki un spējīgāki atšķirt svaigu no ne visai, pareizu no ačgārna un haltūru no godīga! Tā kā restorāni, esiet uz čika, mēs nākam!!!
Un jā, pavasaris beidzot ir klāt!