PILNĪGS VAAKAARS "RIIITAA"UZ EZERA!
Vispirms gribu jautāt, kas tas par stilu? Nu, ar tiem dubultajiem burtiem nosaukumos! Muusu, Kuuka, Riits... Vai tas nāk no telefoniem, kam nav garumzīmju, vai arī tajā ir kāda dziļāka fiška!? Varbūt tas skaitās stilīgi, vai arī domāts importīgajiem, lai šiem būtu vieglāk tās mūsu izkārtnes izburtot? Man personīgi nekas nebūtu pretī ja vienkārši būtu - Mūsu, Kūka un Rīts!
Tik tālu par nosaukumiem, bet šis galu galā nav nekāds lingvistu saiets un nepārmetīsim izdomas un oriģinalitātes trūkumu mūsu ēdinātājiem vismaz šajā, tas ir nosaukumu sakarā, paliksim pie galvenā - pie ēdiena. Un ar to, kā jau esat sapratuši, pie mums ir pavisam traki! Un ne jau traki forši, bet traki tieši otrādi!
Brīžiem sāku sevi žēlot par to, ka izvēlējos tieši tādu hobiju - ēst un vērtēt, jo pēdējos divos gados ar astīti, koncentrējoties uz vietējā ēdinātāja piedāvājumu, pat pieķeru sevi pie domas, ka par lielu daļu ēdienu, kas tiek pasniegti mūsu restorānos, pēc būtības pat neuzskatu par godīgu pieprasīt samaksu. Saprotu arī to, ka tik mazā tirgū un sabiedrībā kādā mītam, kur gandrīz katram draugos vai rados ir kāds restorāna darbinieks - sākot no viesmīļa un beidzot ar pašu īpašnieku, īpaši sāpīgi tiek uztvertas darvas karotes zupas bļodā, tāpēc vieglāk ir ieņemt pozu un ..... Ēstmīli par nekompetenci vai vēl sazin ko, nekā atzīt, ka problēma eksistē.
Bet tā patiešām eksistē, lai kā mēs no tā nemēģinātu noslēpties vai atrunāties, problēma nekur nepazudīs, iekams nebūsim gatavi paskatīties tai acīs un sākt ko darīt lietas labā, nevis vienkārši rakstīt reālu prozu ēdienkartēs aizmālējot ēdājiem acis ar savām vīzijām, misijām, redzējumu un visu pārējo tukšo runāšanu.
Kas attiecās uz mūsu restorāniem, tad nav skaidri vairāki jautājumi - kas tieši ir šo restorānu mērķauditorija, kāpēc gandrīz neviens vēl nav sapratis, ka spēks un nākotne ir vietējā patērētājā, ka mūsu izpratnes, zināšanu un vēlmju līmenis aug un jau sākam saprast, ka ar ēdienu nav kas kārtībā, ja to nevaram sakost vai, ka zupai nevajadzētu būt remdenai, vai .... , kāpēc tik daudz līdzekļu, laika un izdomas tiek ieguldīts ēdienkartēs un visādos murgos ar ko tās pilnas, interjeros un pat darbinieku apģērbā, bet tik maz tiek ielikts reālā ēdienā, tā kvalitātē, garšā, nevis noformējumā un stāstiņā par to kāds tas labs!
Tomēr lielāko smaidu manī izraisa kas cits. Cik nespējīgi pieņemt kritiku ir mūsu pavāri! Viņi, ar nelieliem izņēmumiem, vispār nespēj sagremot, ka kādam kaut kas nav licies pietiekami labi, pat ja šis viedoklis tiek pamatots ar teoriju, vizuālo materiālu un pietiekoši pamatotu komentāru. Tāpēc katru reizi, kad Ēstmīļa sekotāju pulciņam pievienojās kāds pavārs, tad tas gandrīz vienmēr ir līdz brīdim, kad aizeju ieturēties uz viņa pārstāvēto restorānu. Cik tas tomēr ir cilvēcīgi, iesmiet par citiem, bet nebūt gatavam ko tādu lasīt par sevi.
Tagad saku pats sev, ka pietiek muldēt, jo savas pārdomas par to kā būt vai kā nē, labāk pataupīšu kādai grāmatai, bet tagad atskaitīšos par apēsto.
Restorāns Riits. Viena no vietām, kurp devos iedvesmas pilns, ar nenormālu vēlēšanos lai tas viss būtu forši, garšīgi un neatkārtojami, vai sliktākajā gadījumā - vismaz lai nebūtu vilšanās, tāpēc vēl jo tizlāk sajutos, kad sapratu, ka viss ir krietni vien banālāk kā bija gaidīts.
Pašai vietai, protams, piemīt zināms šarms. Ienākot iekšā, pirmais ko sajutu - brīnišķīgu ceptas gaļas smaržu. Biju sajūsmā, jo tad vēl nezināju, ka telpas vēdināšanai šeit izmanto sentēvu metodi - atvērtās durvis, kas ne man vienam lika mazliet pasalt, bet kā sapratu no viesmīļa, tad labāk tā, citādi paši nebūsim priecīgi, kad nebūs ko elpot, jo redziet esot tāda specifika, ja cepat ēdienu telpā, tad tam gaisam nav kur likties! Hm... Vai man vienam tas liekās dīvaini? Vai tad šādu problēmu risināšanai nav domātas visādas ventilācijas sistēmas, kas lai gan šeit nepārprotami bija, tomēr skaidrs, ka ar savu uzdevumu galā netika.
Nu nebūsim sīkumaini! Tas taču nieks! Un kāpēc gan pēc tam, ar visu savu pēc ēdiena piesmaržoto apģērbu, nelikt citiem zināt, ka jā, nupat kā ēdu!?
Bet atgriežos pie sākuma. Tātad esmu sajūsmā par smaržu. Apsēžos pie galdiņa - un atkal sajūtu iemeslu sajūsmai. Šoreiz tas ir viesmīlis, kas mani pārsteidz ar savu atraktivitāti, pozitīvo, diezgan brīvo izturēšanos un šķietamo profesionalitāti. Diemžēl šādā sajūsmas stadijā pabiju vien kādas minūtes piecas, bet pēc tam reāli noguru. Noguru nepārtraukti dzirdot sakāpināto, pārspīlēti draudzīgo toni un intonācijas, vienas un tās pašas frāzes un pieklājības vārdus, kas tika adresēti visiem klientiem pēc kārtas pilnīgi vienādā manierē. Nē, laikam pret ārzemniekiem viņš izturējās vēl vairāk sakāpināti un brīvā angļu valoda, kas sākumā šķita tik forša, pēc īsa brīža sāka reāli besīt! Tas ir kā stāvēt Maximā pie kases un klausīties slaveno -labdien, maisiņš vajag, jauku dienu, septiņas reizes pirms pienāk mana rinda, tikai angliski, mazliet piedejojot un sitot knipjus! Nu vāks! Un jā, kas nav mazsvarīgi, tad lielākā daļa klientu šeit bija no ārzemēm. Tāda, redz, tā specifika...
Paldies, ka pacietāties. Tagad par ēdienu. Cenas, garšas, kvalitātes neatbilstības paraugstunda! Un lai jūs nemaldina mājas lapā sarakstītā proza par standartiem un visu pārējo. Par šito visu esmu reāli nikns un dieva dēļ, atbrīvojiet mani no salkaniem stāstiņiem, ka kādam no jums šeit ir bijis tiiiik laaabi!
Tītars - tītara gaļa, marinēta paprika, saulē kaltēti tomāti, romiešu salāti, apelsīnu mērce EUR 8,50
Paraudzīsimies kopā. Ko mēs te redzam? Rīvētu sieru. Zirņu dīgstus. Iedzeltējušas salāta lapas. Es lieku uz Ķīnas kāpostu, bet nekādā gadījumā ne uz romiešu salātu, kā solīts ēdienkartē. Tāda neliela ģeogrāfiska nobīde... Tad patiešām liels daudzums saulē kaltētu tomātu no burciņas un marinēta paprika, uzminiet... jā, atkal no burciņas. Un piedodiet man manu nolaidību - arī daži pasausas putnu gaļas gabaliņi, ko piemirsu un arī bildē nesaskatīju. Tikai tagad, vēlreiz izlasot uzzināju, ka bija jābūt arī apelsīnu mērcei. Tā laikam bija piemirsusies, jo pašos salātos iekšā mērce nebija vispār. Varbūt nesanāca atnest? Nezinu. Grūti taču ir visu atcerēties, ja tik daudz jāklanās un jāčivina pa labi, pa kreisi...
Un kur šajā ēdienā ir izslavētie, citēju:"...sezonālie, Latvijas lauku un mājsaimniecību bio produkti!? W.. y.. f... m. w... t... s...!!! Vai šis ir solītais "gastronomiskais ceļojums pa labākajām Latvijas saimniecībām?" Patiešām, labprāt uzzinātu to vārdus. Kurš tad ir saražojis šos bio saulē kaltētos tomātus un grilēto papriku, vai varbūt tas ir kāds īpašs bio siers, kas uzrīvēts pa virsu? Vai varbūt tītars?
Zivs - lasis, garneles, mīdijas, dārzeņi, zaļumi EUR 9 (Priekš tiem, kas nesaprata - tā ir zupa!)
Lasis - jā. Mazos sausos gabaliņos. Garneles - jā. Mazas, atsaldētas, gumijainas. Mīdijas - jā. Divi vāki, viena mīdija. Dārzeņi - jā. Rosola kubiņos sagriezti burkāni un kartupeļi. Zaļumi - jā. Pārsvarā loki. Tā kā redzat. Piekasīties nav pie kā. Viss taču ir ielikts. Un nez kāpēc, nekas nav teikts par zeķūdeni, kurā tas viss peld!?
Jēra gaļa - jēra gaļas romšteks, mīcīti kartupeļi, sviests, loki, timiāns EUR 15 (kas par kaitinošiem ēdienu formulējumiem! Besī ārā!)
Jēra gaļa izcepta nevienmērīgi. Rozā tikai pašā vidū, viss pārējais pelēks un stiegrains. Bet smaržo ļoti garšīgi! Bļin, domāju, kā tas var būt? Kakova hrena tā jārīkojās ar gaļu! Tā sabojāt produktu! Bet tas šajā ēdienā vēl nav pats ļaunākais. Izrādās, ka gaļu var pārsist mīcīti kartupeļi. Mīcīti vēl nebūtu nekas. Tas pat citreiz ir pareizāk, jo nevienmērīgā konsistence rada tādu robustu sajūtu, kas pie gaļas pat ļoti labi piestāv, bet pie nosacījuma, ka kartupeļi ir garšīgi, aromātiski un ar "odziņu" , nevis tikai ar kunkuļiem. Un jāsaka, ka "odziņa" šajos točna bija. Tās bija mizas. Jā, jā! Jūs nekļūdījāties. Mīcītie kartupeļi bija pagatavoti no ar mizu vārītiem kartupeļiem. Un visas mizas bija tur pat, mīcītajos kartupeļos! Vienīgais par ko spēju domāt, vai kartupeļi bija pietiekami labi nomazgāti un kāda velna pēc, tā jādara ar kartupeļiem, kuru sezona jau sen kā beigusies!?
Tā kā atstāju uz šķīvja maliņas mizas, ko spēju neuzkrītoši izlasīt no mutes un mulsi saskatoties ar saviem kompanjoniem, kas kopā ar mani aiz sašutuma un pat teiktu aiz aizvainojuma bija kļuvuši manāmi īgnāki, kā sava veida sodu, gaidīju desertu.
"Riits" šokolādes deserts - šokolāde, saldējums, karamele, rieksti EUR 6
Par šokolādes desertu nosauktais patiesībā izrādījās minimālisma garā ieturēts, pablīvas un pasausas konsistences batoniņš, kas kautrīgi noslēpts zem nekādas garšas un konsistences saldējuma bumbas un noliets ar karameļu mērci un riekstu drupačiņām. Nav pakautrējušies piekabināt šai parodijai par deserta tēmu savu vārdu! Vai tas nozīmē, ka paši ir sajūsmā par šo bezpersonisko, nožēlojamo produktu salikumu uz šķīvja. Mūsdienās, kad ir tāda pieejamo produktu dažādība, tādas izglītošanās iespējas un tik daudz informācijas! Ak mans dievs!
Pats brīnos, ka spēju šo maltīti pabeigt un neko nekomentējot doties ārā... Fui! Vairs ne vārda! Domājiet paši!
P.S. Neskatoties uz iepriekšējo pieredzi, biju trijos no 52 iesaistītajiem Rudens Rīgas restorānu nedēļas restorāniem. Un ziniet ko!? Viens no restorāniem mani pārsteidza gandrīz līdz asarām (pozitīvā ziņā) otrs radīja manī sajūtu, ka gribās iet un paspiest kādam roku (arī pozitīvā ziņā), bet trešais - mans eksperiments - kļūda - veģetārais restorānu nedēļas piedāvājums! Tas drīzumā...
Pietrūkst kaut kā. Agrāk bija interesantāk lasīt.