MY FIRST FUCKING BRUNCH TIME! INNOCENT CAFE.
Jau kādu laiku iepriekš stāstīju par savu vēlmi mazliet patērzēt par branču (brunch). Pēc savas pirmās reizes iedomājos, ka vajadzēja aprobežoties ar jau esošo šādu ēdienreižu aplūkošanu citu kolēģu/blogeru pierakstos, neriskēt un turpināt baudīt brokastis kā līdz šim, tas ir mājās, bez liekas pretenzijas uz šiku, uzpucēšanās un tam sekojošās nožēlas.
Bet kas darīts, tas darīts un klusēt par to vairs netaisos.
Branči mūsu ēšanas kultūrā ir ieņēmuši jau pamatīgu nišu un, ja pirms tam pārsteigumu raisīja branču esamība kā tāda, tad tagad pārsteigti vairāk jūtamies ja pēkšņi kaut kur šāds piedāvājums nav vispār. Kā nav?
Tie, kas šo jau ir papētījuši jau ir izkoduši kur, par cik, no cikiem līdz cikiem, ar iekļautu dzērienu vai nē, bagātīgi vai nē, profesionāli vai ne tik un t.t., bet citiem, profāniem, tā teikt, nākās visas šīs nianses izprovēt uz savas ādas un gūt savu personīgo, neizbēgami arī nožēlojamo pieredzi, izejot cauri dažādām vilšanās stadijām līdz patiešām piedzīvot ko tādu, dēļ kā bija vērts sestdienas/svētdienas rītā vispār posties laukā no mājām.
Biju, protams, smēlies daudz teorētisku zināšanu, kas kā man likās varētu palīdzēt sekmīgi uzsākt šīs brīvdienu rītu ēdāja gaitas, bet kā vēlāk izrādījās, arī šajā jomā nevar ne uz ko paļauties, katrā ziņā uz sajūsmināto dīvaiņu sakāpinātajām atsauksmēm sociālos tīklos točna nē!
Kāda sagadīšanās, ka savu brančotāja nevainību zaudēju tieši šeit - "innocent" un jāsaka, ka gluži kā dažkārt dzīvē - pirmā reize sagādāja vilšanos.
Pirmais pārsteigums - no reservations !!! What?! Šitais mani iedzina stresā! Kā nevar rezervēt galdiņu!? Visu nedēļu izjutu slimīgu satraukumu šajā sakarā un pat vienu nakti nomurgoju, ka esmu atnācis uz branču uz savas vecās skolas ēdnīcu, kur mani sagaida mani bijušie klasesbiedri un klases audzinātāja, kas rokās tur datoru ar atvērtu Ēstmīlis.lv un draudīgi nākot man virsū monotonā balsī atkārto: "Es zinu kas tu esi, es zinu kas tu esi.."! Da nu, nafig!
Labi, tātad brančš no 9:00-17!!! OHO! Pirmā mirklī iedomājos par šamējo pavāru apbrīnojamām spējām uzturēt brokastu bufeti pilnu gandrīz visas dienas garumā, bet jau pirmajās piecās minūtēs sapratu, ka to varētu jebkurš man zināms cilvēks, ieskaitot bērnus, pie nosacījuma, ka viņiem ir atļauts atvērt konservus.
Iespējams, ka līdz galam ko nepieprotu, bet man tomēr šķiet, ka arī brančā vajadzētu pasniegt nedaudz vairāk par gataviem, veikalos nopērkamiem marinējumiem no burciņām, sagriezta šķiņķa no lētākā gala, viena veida, nē divu veidu siera, sagrieztām, ļoti asakainām zivīm un puspiedegušām bezgaršīgām vafelēm saldajā. Labi, būšu pilnīgi godīgs - saldajā bija arī plūmes, žāvēti augļi, visprastākās brokastu pārslas un zapte no veikala, bet no siltiem ēdieniem remdeni kartupeļi, kultenis un pažuvuši spārniņi, tad vēl sagriezti gurķi, tomāti auna zirņi, bietes un burkāni.
Skaidrs, ka var lepoties ar to, ka ir iekaroti vietējo kafijas dzērāju, stilīgas neko nedarīšanas praktizētāju un citu apkārtējo dīkdieņu maciņi un sirsniņas, bet ar ēdienu brančā ir reāli sūdīgi. Saprotu arī to, ka šajā ziņā nekas nemainīsies, jo kam dēļ gan, ja galdiņi ir pilni tāpat un pazīmēties kāro rindas neplok, bet tieši otrādi - pieaug. Nenoliedzami, ka kafija šeit ir patiešām laba, mjā...patiešām.. Aizsapņojos..
Bet brančš EUR 9,50. No dzērieniem iekļauts tikai ūdens. Jānāk laicīgi, citādi var palikt bešā. Uz šitā fona pat Skuteļa par stand up nosauktā joku dzīšana liekās baigi baudāma, bet nost ar jēlībām.
P.S. Un atkal tuvojās Rīgas restorānu nedēļa. Šoreiz - rudens. Bet pirms tam vēl būs šausmu stāsts par ... vakaru riiiitaa uz ezera!