Jau kādu laiku iepriekš stāstīju par savu vēlmi mazliet patērzēt par branču (brunch). Pēc savas pirmās reizes iedomājos, ka vajadzēja aprobežoties ar jau esošo šādu ēdienreižu aplūkošanu citu kolēģu/blogeru pierakstos, neriskēt un turpināt baudīt brokastis kā līdz šim, tas ir mājās, bez liekas pretenzijas uz šiku, uzpucēšanās un tam sekojošās nožēlas.
Bet kas darīts, tas darīts un klusēt par to vairs netaisos.
Branči mūsu ēšanas kultūrā ir ieņēmuši jau pamatīgu nišu un, ja pirms tam pārsteigumu raisīja branču esamība kā tāda, tad tagad pārsteigti vairāk jūtamies ja pēkšņi kaut kur šāds piedāvājums nav vispār. Kā nav?
Jau pagājis krietns laiks kopš mūsu pēdējās tikšanās šajā sadaļā, bet tas nenozīmē, ka apgrozos tikai Raunas un Audēju ielu rajonā, esmu galīgi sacukurojies un neesmu vairs spējīgs ne uz ko stiprāku un arī tālāku! Nē, tas nav par mani! Laikos, kad aizlidot līdz vecai pasaulei ir ātrāk nekā aizšaut līdz brāļiem lietuviešiem, grēks būtu to neizmantot un aprobežoties tikai ar vietējo restorānu piedāvājuma izpēti un iemēģināšanu. Skaidrs, ka katram sevi cienošam ēdājam ir jācenšas paplašināt savus horizontus un dot sev iespēju nobaudīt ko jaunu, īpašu, vai vismaz darīt to kādā īpašā vietā vai veidā.
Neskatoties uz to, ka pārsvarā dalos ar Jums savos piedzīvojumos sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, šad tad rodas vēlme padzīvoties ar Jums kopā pa virtuvi un uzšmorēt ko īpaši tuvu manam kuņģim, dvēselei un smadzenēm, lai tādā veidā mana cilvēcīgā puse satuvinātos ar Jums vēl vairāk.
Domāju, ka piekritīsiet, ka nekāds, pat vissmalkākais restorāna ēdiens neatsver pašu uzmeistarotu, ar sirds siltumu sildošu, kopā ar saviem mīļajiem kāru muti notiesātu mājas ēdienu, ko neskatoties uz nogurumu, aizkaitinājumu, dusmām vai ko citu dienas laikā savākto, saņemamies pagatavot. Un ik reizi, kad esam sevi pārvarējuši un beigās sēžam pie izēstiem šķīvjiem un ar gandarījumu, izgāzuši vēderus patīkamā atslābumā veramies savos galda biedros, saprotam - this is it! Šādu mirkļu dēļ ir vērts censties, pat nedaudz sevi pārvarēt, lai pēc tam izjustu šo kopības un gandarījuma sajūtu.
Ja arī Jums garšo liellops un neesat no bailīgajiem virtuvē, ja esat gatavi pieņemt izaicinājumu un radīt savu mazo brīnumu, tad turpinājums ir domāts tieši Jums.
Bet beigās, lieliska iespēja arī Jums, palepoties ar savu rezultātu un atrādīt to plašākām tautas masām.
Pavisam īss, bet noderīgs stāstiņš par otru mūsu kaimiņu
Igauniju, konkrētāk par kādu vietu Tallinā.
Katru reizi kaut kur aizbraucot, vēlos atrast ko jaunu un
interesantu, bet diemžēl jāatzīst, ka Lietuvas un Igaunijas
ēdināšanas tirgus, līdzīgi kā mūsu pašu ir vairāk tendēts uz
gastronomiskajā ziņā primitīviem iebraucējiem, tāpēc visas
vecpilsētas mudž no pabiem, kuros vairāk vai mazāk iedzēruši
tūristi uzēd kādu internacionāli saprotamu desu, kāpostus, ribiņas
vai labākā gadījumā steiku vai lasi, vai arī izbrīnīti
nomēģina vietējo jeb nacionālo virtuves dārgumu - cepelīnu, šašliku
vai pat nezinu kas tas varētu būt igauņiem, kuru virtuves
tradīcijas tik ļoti ietekmējuši visi, kas šeit vēsturiski ir
ielauzušies, ka neviens tā īsti nemaz nezin, vai igauņiem maz tāds
nacionālais ēdiens eksistē.
Manā uztverē vēl svarīgāk ir tas, lai pavāri paši saprastu, ko katrs vārds ēdienkartē nozīmē un kādu pagatavošanas tehnoloģiju jāpielieto, citādi sanāks kā žurnālā par ēšanas tēmu "4 sezonas", kur par pīles konfitu tiek nosaukta pīles kājas cepšana 135 grādos 3,5 stundas, kas ir pilnīgi aplami un var radīt nevis konfitu, bet vienīgi konfliktu, kā droši vien teiktu augsti godātais Zirņa kungs.
Kad izlasīsiet ēdienkartē šo nosaukumu neapmulstiet un ziniet, ka tā ir brīnišķīga viegla mērce, kas pareizi pagatavota ir maigi dzeltenā krāsā, krēmīgas konsistences un klasiskā variantā tiek pasniegta ar sparģeļiem, lasi vai bez čaumalas vārītām olām. Protams, ka tāpat kā jebkuru citu mērci, var to kombinēt ar ko paši vēlamies, bet lasis, olas un sparģeļi ir klasiskas kombinācijas. Es, piemēram, kad pirmo reizi pagatavoju to veiksmīgi, izēdu vienkārši ar maizi no bļodiņas.